Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: J. Dibovska
Foto: J. Dibovska

Subjekti Dzejas dienās 2016
Jūlija Dibovska, Sintija Kampāne, Elīna Kokareviča, Dainis Deigelis
28.09.2016

Dzejas dienas apmeklējām kā baudītāji un daļēji arī kā dalībnieki, tāpēc piedāvājam lasītājiem ieskatu un viedokli par dažiem Dzejas dienu pasākumiem, kas mums patika vai kurus izvēlējāmies apmeklēt, jo tie šķita saistoši.

Āgenskalna virsotnes

Ceļojums ar dzejniekiem Āgenskalnā 11. septembrī

Āgenskalns ir dzejnieces un vienas no Dzejas dienu Ceļojuma ar dzejniekiem akcijas rīkotājiem – Ērikas Bērziņas iemīļotākais Rīgas rajons. Droši vien tāpat kā daudziem simtiem citu Rīgas iedzīvotāju. Āgenskalns ir tāds kā Pļavnieku pozitīvais pretpols – šai vietai IR vairākus gadsimtus sena nozīme kultūras vēsturē, arhitektūras un pilsētvides attīstībā; te savulaik dzīvojuši un aiz sevis memoriālos muzejus atstājuši dzejnieki Ojārs Vācietis un Jānis Akuraters, kā arī daudzi citi; te joprojām var atrast samērā lētus dzīvokļus, arī īrei, tāpēc Āgenskalnā apmetušās daudzas radošas personas un studenti; runā, ka te dzīvo Nils Ušakovs un no rītiem nereti drasē gar Māras dīķa gleznaino apkārtni; un, protams, te ir arī krietna labiekārtotas dabas un netraucētas pilsētas nomales elpa. Tā visa Pļavniekos nav. Tāpat kā nav un, domājams, nekad nebūs visādos Pļavniekos arī ceļojuma ar dzejniekiem. Āgenskalns visiem patīk kā tāds pieclatnieks ar labu dabas skatu un nemainīgu optimālo vērtību. Pārdaugava.

Kultūras vērtību uzsverot un ābeces patiesības akcentējot, pirmais ceļojuma lasījums notika pie Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālbibliotēkas “Zvirbulis” Lapu ielā 24. Lai gan bibliotēkas ēkā – mazajā, nedaudz nolaistajā namiņā – varētu dzīvot raganiņa vai Māra Runguļa “sāļo pankūku” cepēja-atraitne, tas bija veltīts Ivetai Ratinīkai. Ar dzelzs režģiem rotātie logi un nemanāmā ieeja, bibliotēkai atrodoties parka pakalna galā, netālu no 5. trolejbusa pieturas, pulcēja pāris simtu klausītāju uztveri, ko kairināja I. Ratinīkas vārsmas. Tas nebija gluži krājuma “Rūgts” repertuārs vai arī, ja bija, tad tā interesantākās daļas. Šķiet, skanēja arī zināmi paradoksi – varbūt ietekme no Jāņa Rokpeļņa, lai gan dzejniece noteikti tam nepiekristu.

Tad sekoja mistifikācija pie “Finka mājas”, kurā Eižens patiesībā nekad nav dzīvojis. Šeit klausītāji un skatītāji nogaidīja, kamēr ar riteni atminas nez kur aizmaldījies Toms Treibergs. Laikam jāsaka: kāds aktieris, tāda pauze. Iespējams, pārdomas par “Finka māju”, kurā nav iespējas tikt pat ar saimnieku atļauju (daļēji restaurējama), nedaudz nomāca dzejnieka vārsmas, kuras īpaši nesaskanēja ar vietas pieteikumu, bet nebija postošas.

Lasījums pie “Mākslai vajag telpu” šķūnīša pretī Kalnciema ielas kvartālam atzīmējams kā vislakoniskākais, ekspresīvākais un tāpēc atmiņā spilgti paliekošs. Inga Gaile nolasīja vienu vienīgu dzejoli (asi sociālas tēmas caurstrāvotu), viņai sekoja kolēģis no anglosakšu zemēm. Īpatnēji, ka dzejniece publikas sirdi iekaroja ar dzejoļa saturu, bet ārzemju dzejnieks – ar ekspresiju, žestu, izturēšanos un visbeidzot – dāvātās rozes paturēšanu mutē.

Mazāk veiksmīga vieta tika izvēlēta Edmunda Frīdvalda teksta lasījumam – pie skaistā Āgenskalna ūdenstorņa (1910). Lai gan rīkotāji centās uzkurināt klausītāju interesi ar to, ka pretī lasījumu vietai atrodas policijas iecirknis un “cerams, kāds tiks arī apcietināts”, E. Frīdvalda jau nedaudz apnikušie, vienveidīgie un apzināti nerediģētie prozas teksti nemaz nerotāja kultūras un likuma kārtības simbiozi Alises ielā. Turklāt iela ir pārāk šaura un vienlaikus arī autotransporta izmantota – lasījumu nevarēja labi dzirdēt.

Mierpilna un kultūras atmiņām bagātā Baložu iela, kuras namos savulaik dzīvojuši gan komponists un rakstnieks Marģeris Zariņš, gan poļu izcelsmes mākslinieks Konstantīns Rončevskis, kā arī valsts amatpersonas, pulcēja klausītājus ne mazāk mierpilnā un savdabīgi inteliģentā Krišjāņa Zeļģa dzejas lasījumam. Viss notika pie nama nr. 22, kur savulaik dzīvojis spāņu rakstnieks Anhels Ganivets Garsija (1865–1898). Jāatzīst, ka Zeļģa dzeja ar katru lasījuma, publicitātes reizi kļūst arvien interesantāka. Lasījums apliecināja, ka izjustajā vienkāršībā dzejnieks spēj ietilpināt ļoti inteliģentas nianses un tēlus.

Ja dzeju veido arī vieta, kur tā tiek nolasīta, tad Eduarda Aivara lasījumu noteikti veidoja Āgenskalna “aprautais tilts” – nepabeigtā pilsētas ielu projekta sekas, kurām būtu jāveicina Pārdaugavas iedzīvotāju satiksme ar centru. Kā zināms, šim projektam ir daudz pretinieku, tostarp dzejnieku vidū. E. Aivara paradoksu un absurda vēsmas pilnās rindas zināmā mērā bija piemērotas nepabeigtā projekta noskaņai – tilts neturpinās un ir sāpīgas ieceres rezultāts, tomēr tā īpatnējo uzbūvi varam baudīt ceļojumā ar dzejniekiem.

Interesanti, ka nākamie divi lasījumi nokļuva saspēlē ar reliģiskiem, laicīgā un mūžīgā strīdus motīviem – vismaz apkārtnes ziņā. Dzeja cīnījās ar trūdu noskaņu, lai gan brīžiem arvien vairāk atgādināja zaļus, sīvus ābolus. Anna Auziņa lasīja patīkamas, smalki skanošas vārsmas pie Sv. Mārtiņa baznīcas, kamēr tajā notika kristības. Viņai pievienojās atdzejas darbnīcas ietvaros atbraukušie ārzemju dzejnieki, kas lasīja savus darbus un dzirdēja to svaigos atdzejojumus Annas izpildījumā. Savukārt Henrihs Eliass Zēgners lasīja dzeju (tostarp arī īsti negatavu) pie D. H. Grindeļa (1776–1836) kapličas Mārtiņa kapos (vecākajos kapos Pārdaugavā, kas jau sen ir slēgti).

Jaunākās dzejnieku paaudzes noskaņu pēc H. E. Zēgnera turpināja diezgan augstā un, kā apgalvoja Ērika Bērziņa, vietējo vidū nemaz ne tik populārā pakalnā uzkāpusī Marija Luīze Meļķe – iespējams, lielākais pārsteigums Dzejas dienu saturā. Puiciskās dzejnieces lasījums, bez šaubām, bija viens no kristālskaidrākajiem priekšnesumiem Ceļojumā ar dzejniekiem. Tirpām līdzīgo iespaidu radīja pavisam trīs ievērojami komponenti: teksts, lasījums no galvas un kāda netverama, radoša aura, ko, iespējams, var dēvēt par dzejnieces tēlu.

Ceļojums ar dzejniekiem noslēdzās Ineses Zanderes mājas pagalmā, pie klātiem galdiem un atvērta šķūnīša, jo dzejniece šajās dienās svinēja dzimšanas dienu. Jāsaka, ka noslēgtā pagalma telpa un ārkārtīgi daudzi klausītāji tajā nedaudz mainīja Ceļojuma radīto dinamikas noskaņu un varbūt nebija īsti tas, ko gribētos piedzīvot noslēgumā. Protams, dzejnieces daudzveidīgie darbi – gan bērniem, gan pieaugušajiem – priecēja un veidoja simpātisku, mājīgu noslēguma noti.

Ideāls ceļojums ar dzejniekiem ir ne tik daudz noteiktu vektoru un pieturas punktu veidojums, cik individuāls piedzīvojums, ko iespaido ne tikai teksti, bet arī arhitektūra un simpātijas, saskaroties ar “dzīviem autoriem”. Tāpēc jautājums, vai šis ceļojums ar dzejniekiem ir labāks par iepriekšējiem, vai organizētāji ir centušies labāk un ko mainījuši pasākuma koncepcijā, būtībā ir tikpat bezjēdzīgs kā retoriskie: vai var absolūti nepatikt Āgenskalns? vai jūtas pret dzeju un dzīvi mainās laika gaitā? vai mīlestība pret jebkurā veidā un izpildījumā saturīgo, telpā brīvi elpojošo un Rīgas optimāli vērtīgajam piesaistīto Ceļojumu ar dzejniekiem spēj rūsēt?


Spēlējot ar baltajiem, dzeja beidzot uzvar Jelgavā

Dzejas dienas Jelgavā 12. septembrī

Tieši tā, pārfrāzējot Jelgavas Pilsētas bibliotēkas izvēlēto Dzejas dienu moto, var formulēt un izkristalizēt šī gada Dzejas dienas Jelgavā, kas galvenokārt norisinājās 13. septembrī. Taisnības labad jāsaka, ka gan pirms, gan pēc šiem pasākumiem notika arī 12. septembrī skolēnu un dzejas kluba “Pieskāriens” lasījumi Raiņa parkā un 17. septembrī X “Zemgales vācelītes” atvēršana. Taču šogad jo spilgti bija redzama bibliotēkas vēlme beidzot skaidri novilkt robežšķirtni starp saviem pasākumiem un “Pieskāriena” rīkotajiem, pārstājot koķetēt par jautājumu, vai daudzu klubiņa autoru dzeju var nosaukt par dzeju, vēloties celt kvalitātes latiņu, ieviešot jauninājumus ar mērķi piesaistīt arvien jaunāku auditoriju, tuvinoties lasītājam un zināmā mērā sākot izkopt Jelgavas lasītāja dzejas gaumi.

Par to, ka 13. septembris atnesīs jaunas vēsmas, liecināja jau bibliotēkas uzņemtie reklāmas rullīši, aicinot apmeklēt pasākumus, manuprāt, diezgan atraktīvā veidā. Un tad Dzeja, uzkāpusi uz riteņa, izbrauca ielās. Pasākums “Dzejritenis” kopā ar dzejniekiem Dainu Sirmo, Māri Salēju, Amandu Aizpurieti un Eduardu Aivaru, ievietotiem krāšņās velorikšās dzeltenu vestīšu procesijā, izbraukāja krustu šķērsu visu pilsētu. Policijas eskorta pavadīti, dzejnieki devās lasīt savu dzeju un arī klausīties bērnu priekšnesumus skolās. Spilgto dzejas manifestāciju noslēdza Jelgavas pils pagalmā.

Pirmo reizi (vismaz to 3 gadu laikā, kopš šī apskata autors dzīvo Jelgavā), pateicoties “Dzejritenim”, Dzejas dienas Jelgavā bija tik labi mānāmas un dzirdamas.

Dzejas dienu otrā daļa notika Pasta salā pretī Lielupei Tējas namiņa terasē. Te Jelgavas kultūras dzīves vēsturē "debitēja" Dzejas slams jaunajiem pilsētas dzejniekiem. Gan žūrijai, kuras sastāvā bija “Dzejritenī” iepazītie dzejnieki, gan skatītājiem par pārsteigumu, dzejas sacensības izvērtās neticami spraigas, saspringtas un azartiskas, parādot, ka dzeja jaunu cilvēku vidū ir dzīva, neticami spilgta un interesanta. Pasākums ļāva arī pieļaut, ka par ļoti daudziem mēs noteikti vēl dzirdēsim, piemēram, par Daniilu, Rēziju un romantisko Laumu. Iespējams, vēl pēc kāda laika Jelgava leposies ar spēcīgu un pilnasinīgu pašmāju dzejas dzīvi, atgūstot pēc Otrā pasaules kara atņemto Zemgales izglītības un kultūras metropoles godu. (Dzejas slamā uzvarēja šī raksta autors Dainis Deigelis, iegūstot Jelgavas gada dzejnieka 2016 titulu un 100 eiro naudas balvu.)

Dzejas slamu ar lasījumiem turpināja Eduards Aivars, Daina Sirmā, Amanda Aizpuriete un Māris Salējs – satumsušā Jelgavā, sveču, laternu un augoša mēnesgaismā, veiksmīgi noaužot vēl ciešāku saikni ar sanākušajiem skatītājiem.

Savukārt kulmināciju Dzejas dienas Jelgavā sasniedza ar mūzikas un dzejas vakaru “Jušana”, kurā dzejā un mūzikā skanēja Imanta Ziedoņa, Ojāra Vācieša un Vizmas Belševicas dzejas un stāstu rindas dziesminieka Kārļa Kazāka, aktiera Guntara Grasberga un Māra Bīmaņa izpildījumā.

Pasākuma pēcgarša patīkami sildīja visu nākamo nedēļu ne tikai šī raksta autoru, bet arī citus Dzejas dienu apmeklētājus.

Tomēr ne visi pilsētā ir tādās pašās domās. Ir dzirdamas balsis, it īpaši “Zemgales Ziņu” ilggadīgā korespondenta Ulda Veilanda personā, kuram nepatika žūrijas darbs un kurš aicina uzdot jautājumu, kas vispār ir profesionāls dzejnieks un kāpēc slamā nav ļauts balsot tikai skatītājiem un piedalīties vecāka gadagājuma cilvēkiem. Tomēr, kā liecina pieredze, vecuma ierobežojuma īsti nebija, slama uzvarētājam, kas nebaidījās pieteikties, bija nepilni 33 gadi. Līdz ar to jebkurš dzejnieks, kurš spēj izturēt atlasi, bija gaidīts neatkarīgi no vecuma. Lielāka vecumu dažādība pat būtu padarījusi sacensības aizraujošākas. Taču, piemēram, pilsētas vadība vairāk piedalījās dzejnieku kluba “Pieskāriens” X krājuma atvēršanā (klubā apvienojušies pārsvarā vecāka gadagājuma dzejas rakstītāji, kas līdz šim bija dominējuši dzejas pasākumos Jelgavā). Tomēr pagrieziens Jelgavas literatūras dzīvē ir noticis. Dzejas dienas ir kļuvušas daudz jauneklīgākas, profesionālākas un jaudīgākas. Dzejas klausītāju skaits aug, un klausītāji kļūst arvien gados jaunāki. Svarīgi, ka daudzi izteica vēlmi šos pasākumus baudīt vēl un regulāri.

Tāpat kā pilsēta arī Dzejas dienas mainās un kļūst patiesi par krāsainu, multimediālu notikumu, kas pulcē, nevis aizbiedē jaunus klausītājus un lasītājus. Iesāktais ir jāturpina ar dzejas aktivitātēm gan skolās, gan universitātē un bibliotēkā visa gada garumā.

Ceru, Jelgavas Pilsētas bibliotēkas komanda un Jelgavas pilsēta pie sasniegtā neapstāsies un nākamgad mēs redzēsim vēl vairāk krāsu, tās priecēs mūs ilgāk un spilgtāk, veicinot augstas raudzes dzejas atgriešanos “pilsētā ar rītdienu”.


Tiesāt vai netiesāt

Tiesa” Vijoļšķūnī 15. septembrī

Ikgadējais metafiziskās dzejas pasākums šogad noritēja zem “Tiesas” zīmes. Lai arī vakara vadītājs Didzis Meļķis norādīja, ka pasākums nav nedz politisks, nedz reliģisks, šis, iespējams, bija tieši tāds visvairāk no visiem iepriekš apmeklētajiem. Un tas bija apbrīnojami patīkami, par pārsteigumu tiem, kas varbūt ikdienā stāv tālu no reliģiskas un/vai politiskas dzejas. Vienlaikus pasākumu “atsvaidzināja” vai padarīja nedaudz dinamiskāku un citādu Anša Bērziņa dziesmas, kas izskanēja “dzīvajā” caur “Skype”.

Iespējams, ka pasākuma daudzveidīgumu un līdz ar to arī tā dziļumu nodrošināja tieši šīgada izvēlētais nosaukums – “Tiesa”. Kā norādīja Didzis Meļķis, tiesāt var ābolus (gardi), Dievs var tiesāt (nešaubīgi) un pats sevi var tiesāt (lūgums to nedarīt bargi), un tiesāt var tiesa (dažreiz piespiedu kārtā). Pats vārds sevī ietilpina gana daudz nozīmju, tāpēc, izvēloties to par nosaukumu, jau apriori tika paredzēts, ka tas pulcēs visai dažādus dzejniekus ar visai dažādu pozīciju un skatu uz pasauli.

Ar lasījumiem uzstājās Didzis Meļķis, Juris Kronbergs, Laura Alpe, Marija Luīze Meļķe, Raimonds Ķirķis un Uldis Bērziņš.

Kaut gan ierasti metafiziskās dzejas vakari pulcē dažādas kvalitātes tekstu lasītājus, viens no interesantākajiem un pārsteidzošākajiem vakara aspektiem ir tas, ka tiek lasīti ne tikai savi teksti. Autori nereti izturas pret šo Dzejas dienu pasākumu samērā brīvi, piedāvādami klausītājiem arī atdzejojums, kas iepazīstina ar jauniem pasaules autoriem un pārsteidz ar negaidītām pasaules vēsmām. Arī šogad bija līdzīgi. Izskanēja gan īru, gan Austrumu dzeja – tās perimetrā iedzīvojās gan reliģiski motīvi, gan politiska, sociāla pretošanās. Un vienlaikus tas viss, protams, itin veiksmīgi piestāvēja “Tiesai”, kurā nevienu nenotiesāja, bet visus pavadīja ar aplausiem.

Ievadam sajūtu par “tiesas” dažādību radīja D. Meļķis, savukārt nedaudz eksistenciāla pozitīvisma pasākumā ievija J. Kronbergs. Jaunās dzejnieces L. Alpe un A. L. Meļķe uzrādīja visai spēcīgu dzejisku varēšanu un interesantas gan saturiskas, gan formālas nianses. R. Ķirķis ievadīja vakaru smagnējākā gultnē, aizskardams tēmu par karu, reliģiju un pretošanos visai ar tiem saistītajai nejēdzībai, un to līdz pilnībai noveda U. Bērziņš, intelektuāli apelējot pie klausītāju apziņas, ka tas, kā mēs uztveram pasauli, var atšķirties no tā, kā to dara citi citās pasaules malās. Vai gluži citādi tomēr – ka tas, kam tic cilvēki, ne vienmēr ir viens un tas pats visiem.

Un tā neizbēgami klausītāji atgriezās pie domām par ticību un tās spēku. Varbūt kāds arī par reliģisko ticību, bet ceru, ka lielākā daļa tomēr pie domām par ticību dzejai un dzejas ticības spēku. Tajā vienmēr ir ieslēpts tik daudz, ka to nereti var tikai sajust, tāpēc gluži nevietā būtu vakara tiesāšana pēc kādiem “objektīviem” kritērijiem. Jāpaļaujas uz sajustā spēku, un tas apliecina, ka metafiziskās dzejas vakars kā vienmēr atstāj savu pēcgaršu, savu dzejas sajūtu, ko tādos brīžos gribas tiesāt vienīgi kā ābolus.


Siltākās vietas meklējot jeb sociāli atradumi Dzejas dienās

Atvērt nevar aizvērt” Ojāra Vācieša muzejā 16. septembrī

Ronalda Brieža vadībā jau ierasti notika šīgada laikā publicēto dzejas krājumu autoru lasījumi “Atvērt nevar aizvērt”. Kā allaž klausītāju rindas bija pārpildītas. Katru autoru R. Briedis pieteica ar nelielu citātu no recenzijām, tādējādi apliecinot rezonējošu kritikas polifoniju un autoru nozīmīgumu latviešu literatūras situācijā. Pirmais dalībnieks atvērto grāmatu autoru plejādē bija Juris Kronbergs, kam šogad iznācis dubultkrājums “Uz balkona / bet ja visu laiku...”. Šķiet, tādēļ viņa lasījums arī bija visgarākais. Klausītāji varēja pārliecināties par kalambūru daudzveidību, komisma efektiem, kas ir pilnīgi dabīgs priekšnosacījums J. Kronberga dzejā risinātām intelektuālām spēlēm, tomēr vienlaikus arī dzejā valdīja sirsnīga pietuvināšanās profānajām apjautām. Līdzās bezgalīgajām atsaucēm uz latviešu folkloru un pasaules kultūras parādībām autors vienlaikus runāja par dzejnieka misiju, ko arī lasījumā noslēdza ar dzejoli “man nekad nav laika”.

Tad uzstājās Ruta Štelmahere, kuras dzeju raksturo glezniecībā faktiski galvenā elementa – gaismas klātesamība un konkrēta garīgā dimensija. Šogad iznākusī grāmata “Krekls” tehniskajā daudzveidībā un intonatīvajā daudzslāņainībā graciozi atspoguļo skumju nokrāsu, kas pat zināmā mērā aristokrātiski tiek izstarota cauri sadzīviskām detaļām.

Arta Ostupa lasījums, ko autors pieteica, noraidot pagātnes faktoru un arī smalki pārkāpjot pasākuma noteikumus, respektīvi, līdzās zināmajam nolasot dzejoli, kas nav publicēts šogad iznākušajā krājumā “Žesti”, – konceptuālu, zināmā mērā fatālas atmosfēras piesātinātu tekstu par neatbildētu mīlestību, kas atsaucas uz Novālisu. A. Ostupa dzejā pārdzīvojums vienmēr tiek graduēts ar juteklisku tēlu un kultūrvēsturisku personāžu klātbūtni. Varbūt nebūtu korekti piebilst, bet šo lasījumu raksturoja izteikti emocionāla nokrāsa, kas neatstāja vienaldzīgus vairākus klausītājus.

Pilnīgi cita veida noskaņu radīja fragmentētais, absurditātes poētikā balstītais Krišjāņa Zeļģa lasījums, kurā gandrīz zinātniski precizētie tēli radīja komisma efektu. Dzejnieks strukturēja savu uzstāšanos, lasot dzeju no katras šogad iznākušā krājuma “Zvēri” nodaļas, un viņa intonācijā bija jaušama liela enerģija un gluži kā akmenī iecirsta noteiktība.

Ingas Pizānes-Dilbas uzstāšanos veidoja specifiska dzejoļu atlase no debijas dzejkrājuma “Tu neesi sniegs”, ko piepildīja dažādas sniega metaforas un urbānā ikdienas materialitātē balstīta divu cilvēku attiecību telpa.

Pasākumu noslēdza R. Brieža provokatīvi pieteiktais lasījums, pirms kura liela daļa auditorijas izklīda priekšlaicīgi, iespējams, nogurumu izraisošu apstākļu dēļ. R. Briedis atzina (un pasludināja), ka viņa grāmata “Zāles pret nemirstību” esot šķitusi hermētiski noslēgta un sapratnei nepieejama, līdz viņš saticis divus jauniešus pie Raiņa pieminekļa Dzejas dienās, kuri tomēr esot šo grāmatu sapratuši. Dzejnieka priekšlasījumā klausītāji varēja pārliecināties par skepsi un ironiju, refleksīvo raksturu un fotogēniskajiem tēliem viņa dzejā, kas pat zināmā mērā apliecina R. Briedim piemītošu romānista talantu un vienlaikus raisīja asociācijas ar poētisko telpu Josefa Brodska dzejā.

Dzejniekiem vienojoties kopējā fotogrāfijā un apliecinot, ka t. s. kopbilžu kultūra vēl ir dzīva, pasākums tika noslēgts ar zināmu perspektīvu par tālākām tā izredzēm.

 

Tīklā

Dzejas performance “Ieceļotāji” Kaņepes Kultūras centrā 17. septembrī

Svētdienas vakarā saviesīgākajā Rīgas daļā – Kaņepes Kultūras centrā – notika Artūra Puntes vadītā multimediālā dzejas performance “Ieceļotāji”, kas apvienoja piecas radošas personības: Sofiju Patrīciju Palijčuku, Ritu Zavadsku, Pēteri Dragunu, Viktoru Keino un A. Punti. Pusstundu ilgajam pasākumam bija raksturīga trausla teātra atmosfēra, turklāt telpa bija klausītāju pārpildīta.

Faktiski performances pamatā bija balsīs lasīta ekopoēma, kuras karkasu veidoja A. Puntes teksts krievu valodā ar industriālu ievirzi, dažādi vizuāli un audiāli efekti, tostarp arī P. Draguna un R. Zavadskas izpildīti miniatūri teksti, kas radīja simbolisku ritma izjūtu. Šie teksti tika izpildīti, gan secīgi mijoties, gan saplūstot balsīm; tie tika lasīti no atrullētām papīra strēmelēm vai miniatūrām papīra lapiņām, kas apgaismotas ar izpildītāju brillēm piestiprinātiem lukturiem.

A. Puntes teksts strukturēja kopējo atmosfēru, kompozicionāli sadalot tekstuālo priekšnesumu četrās daļās. Performances sākumā dalībnieki uzvilka zilus darba kreklus (halātus) un daži no viņiem arī baltus gumijas cimdus, brilles, tā radot zinātniski pētniecisku un laboratorijai raksturīgu noskaņu un kļūstot par spēles dalībniekiem. Scenogrāfiskie un audiovizuālie efekti papildināja poēmā piesauktos dabas likumību meklējumus un Igaunijas satiksmes ainavas. Būtībā teksts bija reflektīvs, konkretizēts, reizēm prozai tuvs un niansētiem tēliem piesātināts.

Scenogrāfiju veidoja milzīgs, uz galda sakārtots un savā veidā atvērts mūzikas instruments, kas sastāvēja no dažādiem vadiem, motoriem, gaismām un nenosakāmām koka un stīgu detaļām; to darbināja pārējie performances dalībnieki. Aiz izpildītājiem kā būtisks scenogrāfisks elements veidojās vizuāla projekcija, kurā bija redzamas dažādas kolāžas, abstrahēti instrumentālo detaļu palielinājumi un teksta tulkojums. Mūzikas detalizētā un industrializētā atmosfēra un vizuālie apstākļi veidoja kontrastu ar tekstu, kas bija piesātināts ar dabas tēliem un radīja iespaidu, ka asociatīvi veidotās vizuālās zīmes, kas atgādināja fiziskas parādības, šķērso tekstu, liekot to uztvert kā vienumu, kā tīklu.

Performance “Ieceļotāji” bija viens no pēdējiem Dzejas dienu pasākumiem, līdz ar to kopējā Dzejas dienu kontekstā tai piemita pasākumu kompleksu noslēdzoša nozīme. “Ieceļotāji” radīja alternatīvu atmosfēru, kas zināmā mērā saslēdzās ar tekstgrupas “Orbīta” rokrakstu un laikmetīgās mākslas tendencēm. Jāpiebilst, ka tieši pretstati, kas jau sākotnēji tika akcentēti pasākuma preses relīzē un koncepcijā, radīja zināmā mērā patīkami ritmisku noskaņu, turklāt uzveduma laika ierobežojums apliecināja pārdomāto koncepciju. Kaut arī reizēm poētiskā teksta blīvā straume aizplūda neuztverta, performances jēga bija atmosfērā, ko radīja multimediālo instrumentu orķestris.