Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Neskaidra atbilde sieviešu romāniem. Arno Jundze “Bergs un relikviju mednieki”
Madara Skudra
11.10.2016

Šī gada sākumā atvēršanas svētkus svinēja latviešu rakstnieka un kultūras žurnālista Arno Jundzes kriptotrilleris “Bergs un relikviju mednieki” jeb, kā literatūrzinātniece un grāmatas izdevēja pārstāve Bārbala Simsone to ir raksturojusi, – latviešu atbilde “Da Vinči kodam”.* Es nebiju pamanījusi Dena Brauna mesto izaicinājumu latviešu literatūrai, bet laikam jau mums ir pietiekami daudz labu un nopietnu daiļliteratūras darbu, lai mēs spēkotos populārās literatūras lauciņā.

Jā, par spīti apgāda “Zvaigzne ABC” konkursa “Nacionālais bestsellers” relīzei, kaut kas man liedz šo romānu uztvert nopietni. Šķiet, ir laiks grāmatu izdevējiem atrast citu kvalitātes zīmi bez jau zināmajām – “Nacionālais bestsellers”, “Pasaules bestsellers” –, jo tā vietā, lai tās determinētu manu pozitīvo attieksmi pret romānu, drīzāk tiek veicināta mana negatīvā attieksme. Gadi iet, un pieredze krājas.

Uzzinot par romānu “Bergs un relikviju mednieki”, kā arī ieraugot tā vāka dizainu, sāka šķist, ka tas ir romāns jauniešiem. Vāka noformējums, grāmatas izmērs, nosaukuma izkārtojums un tā burti, kā arī “Zvaigzne ABC” apgādam pēdējā laikā īpaši raksturīgais teksta lielums un fonts – tas viss kopā liek uztvert grāmatu kā ļoti vienkāršu, neizsmalcinātu, konveijera precei līdzīgu, arī kā vienas dienas romānu, kas tematiski tuvs jauniešu literatūrai. Protams, jau pirmajās lappusēs es skaidri sapratu, ka romāns nav domāts jauniešiem. Vizuālais noformējums bija radījis maldīgu priekšstatu.

Pārsteidza arī tas, ka grāmatas vākos nav iestrādātas kartes, kas ir visai izplatīts papildelements šādos romānos. Kartes būtu visnotaļ atvieglojušas orientēšanās spēju romāna telpā brīžos, kad, piemēram, galvenais varonis Ronalds Bergs bēg no noziedzniekiem: “[..] es mudīgi metos kalnup uz Via Labicana. Arī te mans aprēķins izrādījās pareizs, jo ar sānu redzi pamanīju, kā no picērijas Colosseum, kas atradās iepretim bazilikai, izbrāzās tetovētais brāļa Vitori slepkava.” (278) Bija grūti saprast, kurā pusē tobrīd atradās metro stacija, no kuras Ronalds pirms tam izskrēja, un lasītais diemžēl kļūst par neko daudz neizsakošu bla-bla-bla.

Romāns “Bergs un relikviju mednieki” vēsta par izbijušu basketbolistu, oligarhu miesassargu Ronaldu Bergu un universitātes profesora Harija Blūma asistenti Lindu Mīļo, kuri pēc kāda nelaimes gadījuma negaidīti tiek iesaistīti konfliktā ar noziedzīgu krievu grupējumu un piedalās Mozus laika artefakta meklējumos. Darbība krustu šķērsām pārklāj Latviju (Kurzemi), Lietuvu, Poliju, Igauniju, Dāniju, Vāciju, Vatikānu un Itāliju un ietiecas pat Mozus laikā, piestājot 13. gs. nogalē Akrā, Jeruzalemē pie teitoņu ordeņa mūka Burkharda; 1939. gadā Kufšteinā, Austrijā pie SS struktūrvienības Ahnenerbe sekretāra Šulca un 1945. gadā pie Ahnenerbes vadītāja, reihsfīrera Heinriha Himlera; 1988. gadā Tveras apgabalā, Padomju Savienībā un Baltajā namā, ASV; 1995. gadā, brīdī, kad Viktors Djatlovs – noziedzīgā grupējuma vadonis – rod iedvesmu artefaktu meklējumiem.

Ar tagadnes notikumiem lasītājs iepazīstas no Ronalda Berga skatu punkta, un tas ir vēstījums pirmajā personā. Ronalds detalizēti izklāsta notiekošo un atklāj lasītājam savas konkrētā brīža domas un emocijas, kas nereti tiek slēptas, taču to visu papildina arī vēstījums trešajā personā. Nezināms teicējs jeb pats autors lasītāju iepazīstina ar plašāku tagadnes notikumu tēlojumu, t. i., ar ienaidnieku pusē notiekošo, un šis teicējs arī ir tas, kas tagadni pastāvīgi sasaista ar vēsturi, atkal un atkal metot cilpas, līdz lasītāja apziņā tiek izveidota izpratne par to, kā Svētā Grāla leģendas interpretācija ir mainījusies un attīstījusies dažādos laikposmos un kāpēc romāna tagadnes laikā šī leģenda joprojām ir aktuāla. Tomēr jāatceras – lai arī atsevišķi personāži, fakti ir patiesi, tomēr romāns ir fikcija, padarot arī Svētā Grāla aktualitāti par fikciju un artefaktus par nenozīmīgiem.

Pamatojumu tam es rodu romāna beigās. Atraduši leģendām apvīto artefaktu (ko es vārdā atļaušos nesaukt, lai pilnībā neizbojātu potenciāliem lasītājiem visu lasīšanas prieku) un nonākuši Vatikānā, kardināls Mančīni Ronaldam un Lindai saka: ”Diemžēl neviens, arī es, nejauši ieraugot to nomestu zemē, pat neiedomātos, ka šai, kā jūs sacījāt, skrandai ir tāda unikāla vērtība.” (343) Kardināls turpina un atkārto, ka artefakts ir tik unikāls, ka tam nav cenas. Artefakta nozīmīgums un lielā vērtība romānā ir pašsaprotama, tāpēc neviens šo apgalvojumu neapšauba, par to neklaušina, un līdz ar to arī viss atgriežas normālajās sliedēs. Šāds straujš atrisinājums kontrastē ar romāna laikā izspēlētajām peripetijām, tēlu entuziasmu un enerģiskajiem meklējumiem, līdz ar to rodas jautājums – kāpēc šai lietai, kas ir uz sabiršanas robežas, ir tik liela vērtība? Kāds labums tajā slēpjas? No meklējumiem labumu iegūst tikai daļa sabiedrības – Vatikāns, kristieši –, artefakts viņu acīs ir apliecinājums kristiešu reliģiskajai pārliecībai, pamatojums pārākumam un varai. Tomēr, ko no tā iegūst Ronalds un Linda? Kāda galu galā bija varoņu motivācija? Ronalds un Linda bez lielās naudas summas atrod mīlestību, kas gan nekādi nepamato nedz pašu artefaktu nozīmīgumu plašākā mērogā, nedz varoņu motivāciju.

Tāda ir romānā izveidotā realitāte, kur cilvēki dzenas pakaļ kaut kam tikai tāpēc, ka viņus dzen, kur gudri cilvēki neuzdod jautājumus un, par spīti visam, pārliecina sevi, ka ir uzvarētāji. Tā ir vecās pasaules realitāte, kuru balsta stereotipiski tēli, kas seko noteiktiem uzvedības modeļiem. Šo realitāti mazliet interesantāku padara tas, ka tajā tiek pārstāvētas arī literatūrā mazāk aplūkotas sabiedrības grupas, kas gan šajā romānā ticis darīts mākslinieciskos nolūkos: Harijs Blūms ir veģetārietis, Harija brālēns ir narkomāns, Anenerbes biedrs Otto Rāns ir gejs, Aleksandra kontaktpersona ir transpersona Nataly, Linda Mīļā uzskata sevi par feministi.

Galvenais varonis Ronalds Bergs lasītāju ar sevi iepazīstina un par sevi pastāsta pats, līdz ar to lasītājs uzzina tikai to, ko Ronalds grib, lai lasītājs zinātu. Tas ir ļoti neliels atlasītas informācijas daudzums, kas laika gaitā nemainās, līdz ar to laiks un ārējie apstākļi nosaka to, ka tas, kas īsā laika periodā radītu iespaidu par panākumiem bagātu un bezrūpīgu vīrieti, kļūst par narcistiska, egocentriska, augstprātīga cilvēka tēlu, kurš, koncentrējoties uz ārišķībām, mēģina noslēpt savu seklumu un cilvēcisko vājumu.

Ārišķība parādās tajā, kā Ronalds uztver pasauli, kā par to stāsta un vērtē apkārtējos un kam pievērš uzmanību. Dators nav vienkāršs klēpjdators, tas ir Apple portatīvais dators; džips nav vienkārši, piemēram, pelēkas vai melnas krāsas džips, tas ir Dodge džips; žakete nav tikai žakete, tā ir Pierre Cardin žakete, džinsi ir Hugo Boss, kurpes ir Lloyd, viņš dzer Hennessy, Martini Asti, atver Maps aplikāciju, pat iepirkumu maisiņš nav vienkārši maisiņš, tas ir Depo maisiņš. Ar šo zīmolu palīdzību Ronalds atklāj savu raksturu, tomēr autors izmanto tos arī vispārējās romāna realitātes – vīriešu pasaules – modelēšanā. Volkswagen, Tullamore Dew, Stockmann, Windows 8, Malboro, Borsalino platmale, Google un Yandex meklētāji, Lexus, Monney monoplāns, Lufthansa, Nirvana, Territorial Pissings ir tikai daži no romānā minētajiem zīmoliem, nemaz nerunājot par vietu un celtņu nosaukumiem. Vīriešu pasaulē visam ir savs vārds, tajā nav lieku caku un metaforu.

Vienlaikus A. Jundze ir piefiksējis sabiedrībā notiekošās pārmaiņas, kad tendence domāt zīmolos un izmantot tos arī saziņā ir atbilde milzīgajam informācijas daudzumam, ko cilvēki ikdienā apstrādā. Par piemēru var ņemt arī tendenci sarakstēs izmantot emotikonus.

Turpinot par romāna varoņiem, jāmin, ka romānā ienaidnieku pusē ir vācieši un krievi, kuri romāna tagadnes telpā ir atbalsis no Otrā pasaules kara, tomēr īpaši naidīgas attiecības galvenajam varonim Ronaldam ir ar krieviem, kurus reprezentē spilgti stereotipizētais Aleksandra jeb tetovētā tēls. Tas, kāpēc autors par lielāko ienaidnieku ir izvēlējies krievu, man ir skaidrs. Šādu naida ideju sirojumi informācijas telpā nevienam nav sveši, taču ļoti interesanti ir tas, ka tieši šāds romāns tiek saukts par nacionālo bestselleru. Aleksandrs ir izbijis nacionālboļševiks, kas iztiku pelna ar organizēto noziedzību. Lasītājs viņu iepazīst nepiespiestā vidē, gultā ar poļu prostitūtu, un šīs epizodes laikā Aleksandra tēls tiek iezīmēts ļoti skaidri, jo tiek balstīts uz asociācijām: “Vīrietis uzvelk uz kailās miesas zilas treniņbikses un T kreklu ar uzrakstu Puma, paņem no naktsgaldiņa Malboro paciņu, šķiltavas un, sataustījis ar pēdām lētās baseina čības, klusi izslīd no moteļa numura izsmēķēt.” (15) To, vai viņš vienmēr valkā zilas treniņbikses un Puma T kreklu, nav zināms, tomēr pirmais iespaids skaidri nosaka, par kādu sabiedrībā zināmu cilvēku tipu ir runa. Interesanti, ka Malboro nosaukums, viņam pīpējot, tiek pieminēts vēl trīs reizes. Kāpēc? Ironiskā kārtā atbildi uz šo jautājumu lasām arī minētajā epizodē: “Aleksandram patīk šo cigarešu reklāma. Vīrietis, kas kalnos tumsā lepnā vientulībā aizsmēķē cigareti, savā ziņā ir Aleksandra ideāls.” (16) Nepieciešamība izskaidrot šī savdabīgā koda nozīmi tēla raksturojumā norāda uz to, ka smēķējošs vīrieša tēls vairs netiek nolasīts kā kaut kas nepakļāvīgs un bīstams, taču papildus tā ir arī nepieciešamība pastiprināt kontrastu starp Aleksandru un Ronaldu.

Aleksandrs un Ronalds ir pretstati, runājot ne tikai par dzīvesveidu, nacionālo piederību un ārējo izskatu. Vistiešāk tēlu atšķirības iezīmējas viņu izturēšanās veidā pret Lindu Mīļo, vai, precīzāk sakot, tajā, kā Linda reaģē uz vienu vai otru tēlu.

Par Lindu un viņas darbībām informāciju sniedz Ronalds, tāpēc viņas kā svārsta loma nav nejauša. Kolīdz viņa ienāk vīriešu pasaulē, tā tiek pilnībā pakļauta vīrietim – par Lindas izskatu un raksturu uzzinām no Ronalda, viņa kļūst finansiāli un emocionāli atkarīga no Ronalda, kā arī viņa ir tā, kuras zināšanas palīdz tikt no vienas norādes pie otras līdz meklētajam artefaktam. Kaut arī viņa paziņo, ka ir feministe, Ronalds to acumirklī noraida un pasmejas, turpmākajā tekstā pēc izdevības izceļot Lindas darītā un sacītā pretrunas, kas atbalstītu viņa viedokļa patiesumu. Vienlaikus Linda tiek objektivizēta un uzlūkota kā seksa objekts, un šeit arī parādās atšķirība starp Aleksandru, viņa kolēģiem un Ronaldu – Aleksandrs un viņa pārinieki to dara atklāti, skaļi un agresīvi, taču Ronalds daudzas savas domas noklusē.

Lai lasītājam būtu vieglāk identificēties ar galveno varoni, pirms aktīvajiem artefakta meklējumiem Ronalds un citi varoņi pastāvīgi atsaucas uz viņa fizisko sagatavotību un izskatu, it īpaši – auguma garumu. Taču, kolīdz tiek uzsākti artefakta meklējumi un sižetu papildina vēstures izklāsts, paņēmiens mainās.

Ronalds, kopā ar Lindu nonākot Itālijā, bieži norāda uz savu zināšanu trūkumu: “Secinājām, ka esam pamatīgi diletanti un naivuļi ne tikai katoļu baznīcas un kristīgās reliģijas jomā. [..] Greznie svēto dzīves stāsti, kas, gleznoti un mozaīku formā iemūžināti, [..], bija apskatāmi ailās virs bazilikas durvīm, lika mums atskārst pamatīgu robu mūsu zināšanās.” (194) Vēlāk Romā, mēģinot noprast, kur tiktu paslēpta nākamā norāde, Ronalds atkal atzīstas zināšanu trūkumā, minot: “(..) būtu es labāk skolā mācījies mākslas vēsturi, nevis spēlējis basketbolu!” (252) Autors saprot, ka ne visi spēs orientēties vēsturiskajos notikumos un atpazīs vēsturiskās personas vai pārzinās Svētā Grāla meklējumu peripetijas un leģendas izcelsmi, līdz ar to rod veidu, kā lasītāju mierināt. Vienlaikus A. Jundze sniedz iespēju un iemeslu lasītājam joprojām just līdzi notikumiem un it kā identificēties ar galveno varoni.

Kāds būtu šis lasītājs? Tas, iespējams, būtu vīrietis, dzimis padomju Latvijā ap 1965. gadu, izgājis armiju, piedzīvojis 90. gadu jukas un, iespējams, dibinājis savu uzņēmumu. Šī vīrieša sirdī gruzdētu viegls riebums pret krievu tautības cilvēkiem, taču vienlaikus viņš saprastu, ka bizness ir bizness. Tagad viņš būtu savos labākajos gados un ietu cauri pusmūža krīzei. Tomēr es neesmu pārliecināta, vai šis vīrietis atzītu beigas par labām esam. Šķiet, romāna beigas tiek veltītas sievietēm.