Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Izdeguši sveču gali. Raimonds Kaugvers „Četrdesmit sveces”
Ligita Levinska-Drozdova
12.10.2016

20. gadsimta 60. gadu sākumā igauņi veiksmīgi izmantoja īso „atkušņa laiku” gan intelektuālās, gan politiskās literatūras izdošanai. Tā 1966. gadā Raimonda Kaugvera romāns „Četrdesmit sveces” ieraudzīja dienasgaismu. Labs nodrošinājums tam, lai romānu neaizliegtu, bija tā tulkojuma izdošana Somijā 1971. gadā. Tikpat nozīmīgs bija arī romāna izdevums igauņu valodā Itālijā 1976. gadā.

Ilgs laiks pagājis, taču ir iespējams, ka īstajā laikā iznāk arī tulkojums latviešu valodā, ko paveicis Guntars Godiņš. Kāpēc īstajā laikā? Jo jautājums par identitāti un tās meklējumiem ir aktuāls mūsdienās, tas skar gan katru indivīdu atsevišķi, gan visu sabiedrību kopumā. Romāns runā par pašnovērtējuma un pašapziņas problēmām, par cilvēka attiecībām ar laiku un likteni. Autora latiņa tā laika kontekstā ir bijusi augsta – protams, tā laika sabiedrība šo romānu uztvertu kā Bībeli, savukārt šodienas paaudzēm nepieciešams piepildīt smadzeņu pelēkās šūnas ar informāciju par Baltijas valstu kultūras un politisko vēsturi, sāpīgu un traģisku, jo citādi romāns var tikt uztverts kā piedzīvojumu stāsts par jaunieti, kuram karš un tā sekas ir garants jautrībai un iespēja izklaidēties. Romāns joprojām ir vērtīgs, taču jau ar citu emocionālo nokrāsu, kas izriet no šī laika lasītāja pieredzes. Ja šis teksts būtu palicis latviešu lasītājam nezināms, tas būtu neatsverams zaudējums kaimiņu literatūras apguvē.

Romāns ir sarakstīts „es” formā, dominē izteikts vīrišķais rakstības stils, taču jāuzsver, ka visvairāk simpatizē atklātība, nepretenciozā valoda un atrašanās reālisma rāmjos. Arī romāna tulkojums ir harmonisks, viegls, gaisīgs, plūstošs un precīzs. Direktora vietas izpildītājs Villems Alaivans sagaidījis savu četrdesmito dzimšanas dienu. Noteikti jāmin, ka 40 ir sakrāls skaitlis. Nevar teikt, ka galvenais varonis varētu kardināli mainīt savu dzīvi, drīzāk jaušama samierināšanās ar to, ka eksistē spēki, ko cilvēka vara nevar grozīt. Viesību noslēgumā, raugoties uz izdegušajiem sveču galiem, Villems ieslīgst atmiņu dzelmē, tad skaitlis 40 iegūst robežšķirtnes jēdzienu, tas ir atskats uz aizgājušo.

Kas es biju, esmu, būšu? Tāds retorisks jautājums nomoka galveno varoni, kurš attin savas dzīves filmu un iziet cauri svarīgākajiem dzīves notikumiem, kas transformējuši viņu. Romānā lineāri parādīti četrdesmit gados piedzīvotie emocionālākie mirkļi: bērnība, pasaules lieluma apzināšanās, skolas gaitas, dzīve Igaunijā pirmās neatkarības laikā, kara sākums, neatkarības zaudēšana un padomju okupācija, vācu okupācija, leģions, bēgšana uz Somiju, iestāšanās 200. igauņu kājnieku pulkā un dalība Somijas Turpinājuma karā, atgriešanās dzimtenē, arests, izsūtīšana uz Sibīriju, lēģeris, kam pāri klājas mīlestības tēma un eksistenciāli jautājumi. Villema dzīve ir pārtikusi, taču tukša – laulībā morāles principi ir kājām saspārdīti, viņam ir mīļākā, meita izdara abortu. Varētu teikt, ka viņš ir tikai čaula, bet kodols ir satrunējis. Villems ir cilvēciski vājš, vientuļš, nesaprasts, nelaimīgs, pamests, pat apātisks, jo karš un politiskie režīmi „iepotējuši” domu, ka nebūs tuneļa galā gaišuma, tās ir šaubas un neuzticība sev. Visu dzīvi Villems atradies starp avīm un vilkiem, īsti neatrodot savu vietu. Kā dzīvei piešķilt jēgpilnu dzirksti? Savā dzimšanas dienā viņš konstatē, ka dzīvo un nodzīvos dzīvi tukšu un nelaimīgu. Četrdesmit gados viņš vēl nav atradis ne savu identitāti, ne dzīves mērķus.

Romāns apstiprina faktu, ka cilvēks ir atkarīgs no apstākļiem, kas viņu iepļaukā simtiem reižu. Par spīti visam, ir jāceļas un jādzīvo, bet „cilvēkam pa īstam patīk tikai tur, kur viņš atrodas pēc savas gribas” (160). Tā autors ataino galveno varoni, kuram nav nekādas teikšanas pār savu dzīvi – Villema dzīvi nosaka nevis izvēle, bet gan apstākļi, tātad cilvēks ir tikai instruments vēstures un „lielo” rokās. To arī apstiprina Villema raksturs – viņš dzīvo bailēs mirt, ir gļēvs, grūstāms, bez īstas nostājas, dzīvo tā, it kā sēdētu stūrī un lūgtos, lai tikai neviens neko nepajautātu un nedarītu pāri: „Jā, es nekad neesmu bijis varonis. Arī tad ne, kad biju zaldāts un it kā izskatījos pēc varoņa. Mani pastāvīgi vajāja bailes, bailes no nāves, bailes no sāpēm, bailes no neērtības, bailes no bada, bailes no kauna un smieklīguma – ak, bailes no tūkstoš lietām, kas varbūt vairumam cilvēku vispār nav nekāda problēma. Man vienmēr ir pietrūcis drosmes kādam vai kaut kam nostāties pretī, vienmēr un pastāvīgi esmu bijis bezpalīdzīgs dreifētājs, kurš tikai gaida, lai kāds viņu vada.” (213) Autors precīzi rāda, ka šīs paaudzes cilvēkiem nebija izvēles iespēju, viņi tika ierauti politiskajās dimensijās, spiesti rīkoties pret savu gribu, neprotestēt, neiebilst: „Tāds ir mūsu liktenis, lavierē starp lielo kājām, skaties, lai kāds tevi nesamin. Ar kādu vienojies, bet nāk cits un tevi atkal piespiež. Tad gaidi nākamo un sāc jau cerēt uz to, kurš tevi tikko pārņēmis, bet dabū ar vicu no viņa rokas. Kā tāds čigāna suns – pastāvīgi esi zem ratiem. Tiklīdz pabāz degungalu, tā tūlīt dabū ar kāju. Atliek tikai ciest, kā tu teici, un skatīties, kā dažādos laikos labāk un mierīgāk izdzīvot.” (109)

Igaunijas pirmskara laiktelpas attēlojums romānā iezīmē galvenā varoņa bērnību. Centrā ir mājas tēls, taču bērnība sašķobījusies – māte krāpj tēvu, tikai romāna beigās lasītājs uzzina, ka Villema brālim ir cits tēvs. Pēc šķietamās un iluzorās bērnības galvenais varonis spiests dzīvot ambivalentā pasaulē, pielāgoties „lielo cilvēku” savstarpējiem rēķiniem. Arī dzimtene neiemieso māti un mājas, jo „Igaunija ir kā māja lielceļa malā – katrs, kurš iedomājas, ienāk un tēlo saimnieku” (108). Autors akcentē, ka kara situācijā gan ģimene, gan dzimtene ir trauslas vienības, kas veicina varoņu iekšējās pasaules lielāku sabrukumu un identitātes krīzi. Kad šķiet, ka dzīvi var sakārtot, tad liktenis vai politiskās afēras uzbrūk no jauna. Tāda ir kara paaudze – zudusi, bez esamības un mājām: „Bezdzimtenes liktenis ir drūms, es zinu. Ilgas pēc mājām un viss pārējais.” (169) Iespējams, ka Raimonda Kaugvera romānam varam meklēt līdzības latviešu literatūrā – tuvāki varētu šķist Alberta Bela teksti. Abu romānos nozīmīga ir ideja un simboli, abiem kopīga esamības jēgas meklēšana melu, divkosības un amorāla laikmeta priekšā, kā arī norobežošanās no pasaules, lai meklētu ceļu pie sevis.

Romāna vizuālais noformējums ir savdabīgs, uz violeta fona ir dzelteni karavīri, taču no tāluma izskatās kā sveces liesmas – metaforiski tas izsaka karavīra garīgo un fizisko sadegšanu. Manuprāt, precīzāks būtu tumšāks tonis – tumši zils vai pelēks, pat melns, jo romānā dominē traģika un zaudējumi. Romāna kontekstā gan violetā krāsa izsaka galvenā varoņa iekšējās pasaules spoguli, jo violeto krāsu gan mēdz dēvēt par karalisko, uz romānu varētu attiecināt violetās krāsas simbolizēto transformāciju un vajadzību pēc sevis izzināšanas.1 Violets var liecināt arī par zināmu nemieru, vairāku iekšēju spēku savstarpējo cīņu. Meditācijās šī krāsa palīdz atklāt gan pagātnes apstākļus, gan attiecību samezglojumus.2

Sveces tēls romānā ir izvēlēts izteiksmīgi – šis ir cilvēka mūžs un laiks, kas izdeg kā sveces un paliek vien to gali – metami ārā vai sakausējami, taču tā vairs nav tīra svece, bet pilna ar iepriekšējām sāpēm, dusmām, aizvainojumu, neizpratni, neziņu, svešumu, emocionālo nestabilitāti, bailēm, mūžīgo „Kāpēc?”. Villems gribētu dzīvot, bet nevar iekšējo tukšumu aizpildīt. Un ar to sākas nopietna garīgās pasaules dilemma – dzīvot vai mirt.

1 http://www.mandalupasaule.lv/category/mandalu-zimesana/krasu-nozime-mandalas/

2 https://santagute.wordpress.com/category/krasu-nozime/