Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Cukurvates smarža, klavieru sāpošie zobi un drūpošas deviņstāvenes. Inese Zandere „Kaķis brīvdienās”
Signija Silauniece
17.10.2016

I. Zanderes veikums – pasaku krājums „Kaķis brīvdienās” – tapis, sadarbojoties ar bērnu grāmatu ilustrācijā ievērojamus panākumus guvušo gleznotāju un Latvijas Mākslas akadēmijas rektoru Alekseju Naumovu. Paveiktais darbs ir krāsains visās tā izpausmēs – gan vizuāli efektīgs, gan saturiski un emocionāli daudzveidīgs. Gluži kā brauciens karuselī, kur gaišās krāsas sajaucas ar tumšajām, smiekli ar skumjām un bērnišķīgais ar nopietno. Šādas krāsu un emociju gammas priekšā grūti palikt vienaldzīgam, tāpēc savs viedoklis par grāmatu būs gan trīsgadniekam, kas ar prieku šķirs attēliem bagātās lappuses, tekstu atstājot otrajā plānā, gan omei, kurai nāksies sastapties ar mājas gruvešos mirstošu vientuļo tēvu.

Grāmata ir 11 pasaku krājums, kurās darbojas gan I. Zanderes daiļrades cienītājiem jau pazīstami tēli, gan jaunpienācēji. Starp tiem kolorītākie ir cepts sivēns, Lielmutis Fricis, Lielmute Marta, pasaku vecītis Ticis Neticis un vientuļais tēvs ar mēmo meitu un neredzīgo dēlu. Protams, vairāku pasaku varonis ir tieši kaķis, kas tik lieliski bezrūpīgs un relaksēts tēlots arī uz grāmatas vāka. Šajā grāmatā viņu iepazīstam gan kā nedaudz bailīgu dabas mīļotāju („Kaķis brīvdienās”), gan žurnālistu, gan pieglaimīgu un neiedomājami ēdelīgu brokastu biedru („Brokastis trijatā”).

Grāmata ir pilna ar notikumiem un pārsteigumiem, smaržām, garšām, skaņām, krāsām. Šajos tekstos zāles smaržo pēc cukurvates, čūskas tamborē baltas cepures saviem gaidāmajiem bēbīšiem, kaķi ēd ābolus un dzer kafiju, mārrutki grib iekost sinepēm, bet Vijole iemīlas Flautā... Tāpat urbānā vide harmoniski ik pa laikam mijas ar poētisko dabas telpu – vistas brauc 5. tramvajā, pūce dzīvo operas namā, vientuļais tēvs – deviņstāvenē, bet prinči Vijole un Alts trauc pretī savai mīlai pa piesnigušiem un mēness apspīdētiem mežiem, kamēr kaķa ķepas grimst mīkstajās jūrmalas smiltīs.

Dažas no pasakām ir tiešām asprātīgas un pilda vairāk izklaides funkciju („Ko teica gaiļa kungs”, „Pusdienlaiks”, „Pūces svinības”), turpretim citas („Spoguļa bērni”, „Teika par vientuļo tēvu”, „Sudraba karotīte”)  piedāvā tēmas un situācijas, kas kādam varētu šķist ārkārtīgi nopietnas bērnu literatūrai, kaut arī tā ir iespēja ielūkoties ikdienai pietuvinātās un reālās dzīves ainās. Autore neatbalsta koncepcijas, kas paredz, ka, lai rakstītu bērniem domātu literatūru, pieaugušajam jājūtas kā bērnam, speciāli jāstimulē bērnišķīgums. Lai arī 21. gadsimtā tapusī arī pašiem mazākajiem lasītājiem paredzētā literatūra nevairās no kutelīgām tēmām, latviešu literatūrā nav daudz tādu autoru, kas bērniem tik atklāti un tieši atainotu dzīvi visā tās daudzveidīgumā. I. Zandere neignorē dzīves tumšās krāsas, nemēģina uzbūvēt pasauli kā idillisku vietu, kur nav vietas konfliktiem, nāvei, nabadzībai, vecāku un bērnu savstarpējo attiecību skarbajai realitātei. Pasakā „Teika par vientuļo tēvu” sastopamies ar mēmiem un akliem bērniem, ar cilvēka bezspēcību nāves priekšā. „Sudraba karotīte” ir teksts, kur visai  skarbā veidā atainoti nabadzības pārņemtas būtnes pārdzīvojumi, bet pasakā „Spoguļa bērni” tiek attēlotas problēmsituācijas bērnu un vecāku attiecībās. Lūkojoties caur iepriekšminēto pasaku prizmu, jāatzīst, ka grāmatu bez izklaidējošās, izglītojošās, estētiskās funkcijas raksturo arī pasaules un dzīves pieņemšana ar visiem tās jautājumiem, akcentējot bērna un pieaugušā dzīves un uztveres nedalāmību. Autore uz pasauli skatās ne tikai bērna, bet arī ar pieaugušā skatienu un nevairās bērniem rakstīt kā pieaugušais. Neuzkrītoši, cauri redzamajai pasaules daļai bērni tiek mudināti ielūkoties tajā, kas apslēpts dziļāk, un tas šai grāmatai piešķir īpašu vērtību.

Tomēr šī patiesā, reizēm pat asā atklātība, skarbā dzīves realitāte, kas ik pa laikam parādās grāmatas lappusēs, nav vienīgā šīs grāmatas pieminēšanas vērtā iezīme. Tikpat svarīgs kā teksta baudīšanas process, bērniem ir arī līdzdarbošanās faktors, ko nav ignorējusi arī I. Zandere. Dažas pasakas piedāvā bērniem aktīvi iesaistīties un darboties, piemēram, pasaku „Ko teica Gaiļa kungs” mazajiem lasītājiem piedāvā izspēlēt kā ķīlu rotaļu, kurā jāatveido dzīvnieku balsis. „Ticis Neticis un pasakas par mūzikas instrumentiem” var tikt nospēlēta kā izrāde, kuru, izmantojot dažādus ikdienā lietojamus priekšmetus, bagātinās dažādas skaņas. Tāpat šī pasaka, ja tiek lasīta, pirmsskolas vecuma bērniem kalpo par brīnišķīgu līdzekli, lai iepazītos ar dažādiem simfoniskā orķestra instrumentiem un apgūtu to nosaukumus interesantā, bērniem saistošā veidā.

Tāpat ļoti harmoniski un veiksmīgi satiekas grāmatas tekstuālais un vizuālais materiāls. I. Zanderes teksts un A. Naumova ilustrācijas papildina viens otru, taču ļoti pārliecinoši spēj dzīvot arī katrs savu dzīvi. Īpaši vērīgi grāmatas lasītāji pamanīs arī gleznotāja radītās īpašās „rozīnītes”, piemēram, uzgleznotu rakstnieci Inesi Zanderi, kura kopā ar kaķi dzer kafiju, vai asprātīgo uzrakstu „Zandere & Naumovs” uz liela, melna koncertflīģeļa.

Gribētos, lai katram reizi pa reizei izdotos tādas laiskas un skaistas brīvdienas kā A. Naumova uzgleznotajam kaķim, kas rotā grāmatas vāku. Iesaku kādā no brīvdienu rītiem kopā ar bērniem aiziet nevis, piemēram, uz kino, bet uz grāmatu veikalu vai bibliotēku, paņemt lielo grāmatu ar šūpuļtīklā zvilnošo kaķi uz vāka un nesteidzīgi to lasīt, baudot pasakas un bildes visā to krāšņumā. Pārsteigumi un patiess prieks garantēti!