Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Vai Stambulā dzīvo nedabiski lieli kaķi? Linda Nemiera „Sofijas noslēpums”
Anna Gaile
09.11.2016

„Sofijas noslēpuma” prezentācijas pieteikumā tika norādīts, ka Linda Nemiera lasītājiem ir zināma kā fantāzijas žanra romānu autore, bet šoreiz darbs tapis kriptoromāna žanrā. Žanrs tika definēts pavisam nesen, popularitāti iekarojot ar tādiem darbiem kā Dena Brauna „Da Vinči kods”.

Kriptoromānu darbība pārsvarā notiek mūsdienās, taču svarīga loma šajos darbos ir arī pagātnei – varoņi apceļo vēsturiski nozīmīgas vietas, pēta senus mākslas darbus un arhitektūras pieminekļus, lai atšifrētu tajos iekodētās mīklas, kas var nest būtiskas pārmaiņas visai cilvēcei.1

„Sofijas noslēpums” aizved lasītājus uz Turciju un Bulgāriju, kur tiek meklēta pazudusī Atlantīda. Kas tā ir un kur varētu atrasties, tiek atklāts tikai pašās piedzīvojuma beigās, bet ne līdz galam. Lai gan, būsim godīgi, domāju, vairumam lasītāju jau grāmatas sākumā būs skaidrs, ka Atlantīda tā arī netiks atrasta.

Romāna nosaukums acīmredzot ir atsauce uz Svētās Sofijas katedrāli Stambulā un Svētās Sofijas baziliku Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā, kā arī „dievišķo gudrību” (grieķu valodā Ἁγία Σοφία). Taču darbība sākas Rīgā un norisinās pāris mēnešus, no augusta līdz oktobrim, spraigākie piedzīvojumi satilpināti pāris dienās. Darbam ir vairākas nodaļas ar trāpīgiem vai mazāk trāpīgiem nosaukumiem, bet lasot izteikti jūtams sadalījums divās daļās, kuras izšķir galveno varoņu atgriešanās Latvijā.

Galvenās varones ir jaunas un simpātiskas rīdzinieces. Veronika Resko – rudmate ar gaišu ādu, vasaras raibumiem un pāris liekajiem kilogramiem. Jauna sieviete, kas māk ar savām problēmām tikt galā pati. Viņas vārdiem runājot, „dzīves rūdīts miskastnieks” (21), kurai romānā tēlotajos piedzīvojumos atvēlēta īgņas loma. Meitene ir mūžam izsalkusi, apveltīta ar defektīvu līdzsvara sajūtu un alerģiju pret aukstumu. Savulaik iestājusies Vēstures fakultātē, Indianas Džonsa filmu iedvesmota, bet jebkuru aizraušanos ar mistisko vai ezoterisko uzskata par šizofrēniju. Viņa labi iegaumē kartes, bet brīdī, kad abas draudzenes tiek pamestas uz ceļa kaut kur svelmainā Bulgārijas nomalē bez mantām un ūdens, neattopas izmantot savu mobilo telefonu, lai izsauktu palīdzību. Emocionāli turīgāka par draudzeni. Veronikai nepatīk klajas jūtu izpausmes un asaraini mirkļi. Traģiski zaudējusi savu draugu autoavārijā, viņa jau septiņus gadus dzīvo celibātā.

Otra varone ir Maruta Liepa – galvenais dzinējspēks Atlantīdas meklējumos. Viņa metusies šajā avantūrā, vēloties aizmirst nelaimīgu mīlestību. Viņa vairakkārt tiek salīdzināta ar vilcienu, kas tikai dodas uz priekšu, nekautrējoties sev vēlamo panākt ar materiālu un emocionālu šantāžu. Melniem matiem un tumšu ādu, zem kuras riņķo arī ukraiņu asinis, ar ko reizumis romānā tiek izskaidrots viņas temperaments.
Veronika ir profesionāla gide, bet Maruta strādājusi par vēstures skolotāju un studējusi Roterdamā.

Viņas ir jaunas un simpātiskas, atšķirīgiem raksturiem un pagātnes pārdzīvojumiem – interesanti tēli, tomēr lasītājam (vismaz man) grūti ar viņām identificēties. Abiem tēliem trūkst dziļuma, kas ļautu noticēt viņu īstumam un patiesi just līdzi viņu gaitām, kas aizved interesantos piedzīvojumos.

Rīgā draudzenes apzog, Stambulā mēģina aplaupīt, Trabzonā viņas tiek iespundētas pagrabā, bet Bulgārijā pamestas ceļmalā. Tad teju droša nāve senā kanalizācijas sistēmā un izglābšanās, lai turpinātu ceļu, sekojot neskaidriem pavedieniem, kurus draudzenēm brīnumainā kārtā izdodas sasaistīt ar konkrētām vietām. Neizpaliek arī sena, slepena un ietekmīga brālība, kas gan romānā pārstāvēta viena latviešu puiša veidolā. Jaunā cilvēka parādīšanās uz skatuves ir daudzsološa, jo diezgan ilgi saglabājas intriga par to, vai viņam būs kāda loma turpmākajā notikumu attīstībā un, ja būs, kāda. Diemžēl viņa tēls liek vilties. Rodas sajūta, ka šis nabags romānā attēlotajā jezgā iepīts tikai tāpēc, ka kriptoromāns prasa ļaundari no slepenas brālības.

„Sofijas noslēpums” acīmredzot domāts meiteņu / sieviešu auditorijai ar vēstījumu par sieviešu spēku un spēju tikt pašām ar visu galā bez varonīgu glābēju iejaukšanās (romānā ir arī citi vīriešu tēli, tostarp spalvaināka spāņu popzvaigznes Enrikes Iglesiasa versija un rumāņu paziņas bijušais vīrs ar privātu lidmašīnu un nebeidzamu mīlestību uz sekretārēm, bet viņiem ierādītas otrā plāna lomas).

Līdzīgi kā citos kriptoromānos, arī šajā minēti vēstures fakti, arheologu vārdi un darbu nosaukumi, raisot šķietamas savstarpējas sakarības. Varētu mesties tās pārbaudīt, bet tā būtu „akadēmiska plānprātība”, kā to romānā norādījusi galvenā varone Veronika (216). Tiesa, viņai šī apjausma neliedz turpināt Atlantīdas meklējumus un beigās to arī atrast, vismaz nosacīti, jo tomēr grāmatas noslēgums liek vilties. Piedāvātais atradums ir dievišķs (burtiskā nozīmē), kas, protams, it kā piešķir tam nenovērtējamu nozīmi, bet romāns apraujas... bez noslēguma. Lai gan jānorāda, ka romānā tas arī tiek skaidri pateikts – Veronika atzīst, ka vēl nevar zināt, vai mīkla ir patiešām atminēta.

Tomēr varoņu personiskajā izaugsmē Atlantīdas meklējumi ir nesuši zināmu piepildījumu. Veronika ir realizējusi savas slēptās ilgas pēc piedzīvojumiem Indianas Džonsa stilā, un Maruta aizmirsusi nelaimīgo mīlestību. Prieks par meitenēm, bet lasītājiem jāsamierinās ar to, ka pacietība, sekojot līdzi viņu piedzīvojumiem, netiek atalgota.

„Sofijas noslēpums” ir izklaidējoša grāmata, kas nepretendē uz „gudras lasāmvielas” statusu. Tam būtu jānorāda uz to, ka romāns ir viegli lasāms, bet diemžēl personiskā pieredze liedz man to apgalvot. Kādēļ? Par daudz asprātību.

Romānā ir daudz interesantu salīdzinājumu, asprātīgu novērojumu un trāpīgu atsauču uz populāro kultūru, sākot ar Hariju Poteru un Snickers, beidzot ar Ainu Poišu un Lesiju. Humors dzirkstī katrā lappusē, diemžēl – par daudz. Tik ļoti par daudz, ka traucē lasīt. Jāatzīstas, ka šī paša iemesla dēļ reiz sāku, bet ātri noliku malā kādu citu autores darbu.

„Sofijas noslēpums” – vai man patika? Neteikšu, ka nepatika. Bet riskēšu izklausīties ciniska. No visiem romāna piedāvātājiem raibajiem piedzīvojumiem un emocijām mani ieintriģēja tikai viens – vai tiešām Stambulā dzīvo nedabiski lieli kaķi?

1 http://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/41089/