Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Augstprātīga lasītāja pārdomas. Toms Kreicbergs “Lopu ekspresis”
Rolands Virks
13.03.2017

Toms Kreicbergs “vidējam latviešu lasītājam” līdz šim vislabāk pazīstams nevis kā zinātniskās fantastikas stāstu krājuma “Dubultnieki un citi stāsti” (2013) autors, prestižā konkursa “Writers of the Future” (2009) uzvarētājs vai aikido melnās jostas ieguvējs, bet gan kā “šitais te, mūsējais, kas Amerikā slavens, tāpat kā Rotko”. Zināms arī tas, ka Toms Kreicbergs raksta angļu valodā un tiek tulkots latviski. Jau mazāk ļaužu zina to, ka Toms Kreicbergs ir uzstājies “TEDx” šovā un tagad dzīvo Latvijā, kur veiksmīgi praktizē sofismu.

Ļaudis no šīs Platona alas tika izvesti 2016. gadā, kad kārtīgam latvietim par milzu patikšanu pirktāko grāmatu topos parādījās bieza grāmata ar kārdinošu nosaukumu: "Lopu ekspresis". Es varu galvu likt ķīlā, ka vismaz trešā daļa pircēju šo grāmatu pirka vai nu saviem ārzemju radiem, kas padzīti trimdā, vai vectēviem, kuri savā laikā pārdzīvojuši deportācijas šausmas Es jau iedomājos skatu, kā kārtīgs tīrasiņu latvietis lepni pirkumu groziņā iesūta "Svina garšu", "Piecus pirkstus", "Porziņģi" un "Lopu ekspresi", tad sasien ciešāk ar latvju rakstiem izšūto šalli un dodas pie pārdevēja, purpinādams par grāmatu nenormālajām cenām.

Savukārt manas paaudzes cilvēks, kam vispār nav nekā svēta, ieraugot šo grāmatu, vispirms iedomāsies par Vonnegūta "Lopkautuve Nr. 5" un tikai pēc tam par "Miķelānu cūku kompleksu." Brīdi padomājot, saprotu, ka tēma nopietna un neba jau lopus savulaik veda lopu ekspresī, bet gan dzīvus cilvēkus. Nu, lūk, un tu, cilvēks, nopērc šo grāmatu, lai pagremdētos sūrajā latviešu liktenī, atrastu kādu putekli latvieša identitātes savā caur un caur kosmopolītiskajā dvēselē vai vismaz iemācītos kādu nezināmu vēstures faktu, bet še tev – Volstrīta. Vieta, kur strādāja Leonardo di Kaprio un kur kādreiz taisīja sūdīgas cigaretes. Es domāju, ka vectēvs, kurš, atsēdies padomju laika dīvānā, grasās palasīties un iegrimt nostalģijā būs vīlies, jo nesapratīs, kāds vispār cigaretēm vai vietai, kur filmās bieži kaut kas uzsprāgst, sakars ar Lopu ekspresi? Ar vagoniem, kuros veda dzīvus cilvēkus prom no viņu mājām. Smirdīgiem vagoniem. Tā arī es domāju – nu tik būs Bērziņa "Svina garša", bet izrādījās – Grišama "Šantāža".

Tikpat snobiskā un paštīksminošā garā es turpināšu, jo piekritīsiet: nopietnā literatūrkritika ir vājprātīgi garlaicīga, grāmatu blogeri lej kaut kādu sviestu, lai izpatiktu izdevniecībām, izdevniecības lej vēl lielāku sviestu, lai grāmatu pirktu, bet parastais lasītājs, nabags, visam tam pa vidu kā tāds sūklis. Tāpēc es gribu liet vislielāko sviestu virsū tiem pieciem/sešiem cilvēkiem, kas lasīs šo recenziju (čau, mammu!) un uzreiz pateikt – man Toma Kreicberga "Lopu ekspresis" nepatika, bet grāmata ir vienkārši lieliska.

Sākumā tiek uzburta diezgan banāla un filmās bieži redzēta aina: jauns čalis Pēteris Ostbergs sēž darba intervijā debesskrāpī Ņujorkā, Volstrītā un ir vienkārši brilliant. Tikai āķis ir tur, ka Pēteris nāk no mūsu pašu purčika. Tātad savējais. Mūsējais, kā lepni saka latvieši par tiem, kas kaut ko sasnieguši. "Es ar Porziņģi vienā valstī esmu dzimis!" izslējis krūtis, latvietis stāsta poļu kolēģim zivju cehā Skotijā. Taču, kad Porziņģis aizies pa Biedriņa taku, tas pats latvietis, tāpat krūtis izslējis, teiks polim, ka Porziņģi tikai soliņu deldēt prot un vispār driblē kā invalīds. Tiesa, ar Pēteri Ostbergu ir viss kārtībā, vēl labāku tēlu, ar ko censties identificēties, kura dzīvi alkt un ko mīlēt kā savējo, būtu grūti iedomāties. Padomā – latvietis, finanšu haizivs, izcils matemātiķis, diezgan labs aktieris, mākslinieks, inteliģents, jūtīgs un laikam cērtams pēc sejas. Gluži kā dzīvē... uz planētas Zitrona XH4, protams. Tāpēc jau grāmatai ir panākumi. Visu dienu var strādāt sūdīgu darbu kaut kādas Rīgas ēstuves ķēķī, bet vakarā, braucot tramvajā, izdzīvot lielisko Pētera Ostberga dzīvi. Tiesa, autors, šķiet, nedaudz saputrojies, būvēdams Pētera tēlu, jo Pētera vispusīgā inteliģence neiet kopā ar viņa viedokli par Kristīnas grāmatu: "Es šādas grāmatas lasu ļoti reti. Man vajag vairāk sprādzienu" (181. lpp.). Likās, ka autors gribēja piezemēt Pētera tēlu, bet pēc tam pats to piemirsa.

Tālāk sižets rit kā pa sviestu – diezgan paredzami un garlaicīgi. Pēteris Ostbergs, protams, gūst panākumus; it kā uznāk finanšu krīze, bet tāpēc, ka autors nav iezīmējis pirmskrīzes atmosfēru Volstrītā, īpaši nevar saprast, kur un kāda tā krīze ir. Nav ar ko salīdzināt. Jā, sāk visus atlaist, bet Pēteri tas īsti neskar un lasītājs dabū kārtīgu devu ar Excel failiem, garlaicīgām finanšu lietām, kaut kādām intrigām utt. Šajā ziņā iesaku visiem palasīt to pašu Grišama "Šantāžu". Redzēsiet, ka Pēteris Ostbergs ir aizdomīgi līdzīgs Kailam Makavojam. Lūk, fragments no "Šantāžas" anotācijas: "Jeila Universitātes Juridiskās fakultātes absolventam Kailam Makavojam ir visas durvis vaļā – lielisks darba piedāvājums no Ņujorkas megafirmas un iespēja kļūt par daudzsološu metropoles juristu ar pasakainu algu..." Ieliec tikai "Kails Makavojs" vietā "Pēteris Ostbergs" un, lūdzu – Grišams vai Kreicbergs – viens pīpis. Tas, protams, tikai ceļ Tomu Kreicbergu manās acīs, jo uzķert amerikāņu bestselleru personāžu veiksmīgas radīšanas formulas noteikti nav nekāds joks un tas ir tas, kas varbūt tieši vajadzīgs latviešu literatūrā.

Otra šī darba daļa, kas paralēli tomēr diezgan haotiski velkas līdzi Volstrītas piedzīvojumiem, ir Pētera komikss par viņa vecmammas Lauras "piedzīvojumiem" izsūtījumā un atgriešanos okupētajā dzimtenē. Īsti man tas viss kopā nelīmējās, lai kā arī es centos Pētera dzīvē ieraudzīt Lauras dzīves simboliku. Var jau būt, ka es kaut ko sapratu greizi, bet tik, cik ļoti man patika Lauras dzīvesstāsta pasniegšanas maniere, tikpat ļoti man krita uz nerviem Pētera dzīves apraksti. Īpaši tāpēc, ka Pēterim pēkšņi uzradās meitene, kura, manuprāt, varētu mierīgi pacelt balvu par kaitinošāko sievieti literatūras vēsturē, ja tāda būtu. Protams, nedaudz nāktos paspēkoties ar Līsistrati.

Pētera attiecības ar šo kaprīzo, neloģisko un vispār nesaprotamo, nenobriedušo sievieti man likās kā sāpošs zobs, kas jāizrauj. Vispār visa šī trešā paralēlā sižeta līnija man samaitāja gan Lauras, gan Pētera dzīvesstāstu. Un es esmu liels mīlas romānu un stāstu cienītājs, ticiet man. Nav nekas labāks par smalki attēlotu sievieti un tās jūtu pasauli literārā darbā: Kareņina, Rakēna, Mārtina Īdena Ruta, Kamēliju dāma un daudzas citas sievietes ir vairāk nekā izcils paraugs, pēc kā vadīties, rakstot romānu. Bet šī Kristīna... zoss, goda vārds: "Viņai nepatika runāt par jūtām. Viņa nekad nepieminēja "attiecības". "Man patīk tas, kā mēs esam," meitene reiz teica. "Neko vairāk man neprasi." (161). Labi, ka Pēteris uzreiz atzinās, ka viņu šī nenoteiktība kaitina tāpat kā mani.

Es tiešām nezinu, kāda nozīme bija Kristīnai un kā viņa bija jāuztver, bet man personīgi viņa pabojāja visu darbu. Es viņā gribēju iemīlēties, bet beigās sanāca nelaba dūša...

Ļoti jauks ir autora īsais priekšvārds, kurā viņš atzīstas, ka neraksta latviski un lai tāpēc viņam piedod, ja kaut kas būs neriktīgi. Uzreiz cita sajūta, kad autors kā Vergilijs ņem aiz rokas un ievada stāstā. Vēl grāmatu rotā Mikus Dunča zīmējumi, kas nebija īsti manā gaumē. Un, ja reiz galvenais varonis zīmē komiksu par Lauras dzīvi, tad būtu bijis jauki, ja zīmējumi arī būtu kā komiksi. Bet tie ir nieki. Galvenais, ka cilvēks labs.

Grāmata man ļoti patika, un es pievienojos visai blogeru saimei, kritiķiem un Zvaigznei ABC, ka šis darbs ir nenormāli lielisks. Pateicoties Tomam Kreicbergam jeb Tom Croshill, amerikāņi tak’ beidzot uzzinās par Purčiku, par to, ka Rīgu arī ir skāris rietumu kapitālisms un ka ar latīņamerikāņu meitenēm no postkomunisma valstīm un ar talantu rakstniecībā un improvizācijas teātrī labāk nekrāmēties.