Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Mākslinieces portrets jaunībā jeb Dzīves svinēšana. Laima Kota „Istaba”
Arnis Koroševskis
11.05.2017

Šķiet teju vai likumsakarīgi, ka latviešu īsprozā kvantitatīvi piesātināto, taču romānistikā visai neizteiksmīgo 2016. gadu ar vērienu atklāj un noslēdz Laima Kota. Ciklā „Mēs. Latvija, XX gadsimts” nu vairs atlicis sagaidīt pēdējos romānus, taču pati sērija kopš tās konceptuālajiem pirmsākumiem ir piedzīvojusi vairākas ievērojamas pārmaiņas. Pēc 2013. gada sākumā publicētā plāna romānu ciklam bija jānoslēdzas jau pagājušajā gadā; laiku starpkaru Latvijā vajadzēja aprakstīt Pēterim Pūrītim, kurš no dalības projektā atteicās: viņa vietā Kārļa Ulmaņa valdīšanas laika pretrunas ļoti specifiskā un neparastā perspektīvā aprakstīja Inga Gaile romānā „Stikli”; mūžībā aizgāja rakstniece un tulkotāja Maira Asare, kuras sākotnējā loze – 80. gadi – daļēji pārklājās ar Laimas Kotas „uzdevumu”.

„Istaba” pagaidām ir tikai otrais sērijas darbs, kurā aprakstītais laiks atbilst tā autores dzīves laikā pieredzētajam (pirmais – 2015. gada rudenī publicētais Noras Ikstenas romāns „Mātes piens”). Vai šajā gadījumā tas ir ieguvums vai drīzāk – šķērslis? Rakstniece ir veikli paredzējusi manu skeptisko jautājumu un jau romāna moto skaidri paudusi attieksmi pret laiku un tā mērīšanu ziloņos un citos zvēros, nevis secīgi un pa minūtei.

Paradoksāli, taču 80. gadi no vienas puses ir pakāpenisks nežēlīgās varas vājināšanās un pozitīvu pārmaiņu laiks, taču vienlaikus tā savā pretrunībā ir arī šausminoša desmitgade – no nebeidzamām, teju vai drīzo impērijas nāvi simbolizējošām tehnoloģiskām katastrofām, Afganistānas ārprātu, arvien pieaugošo noziedzību līdz vissmagākajām sociālekonomiskajām nedienām. Tātad tikpat neparocīga kā jebkura cita pagājušā gadsimta desmitgade, ja ne pat spuraināka un sarežģītāka. Kā izrādās, ne nieka! Autores netradicionālā domāšana un vēlme uz savu jaunības laiku paskatīties ārpus ierastajiem rāmjiem rada iespēju šo laikmetu tvert neparastā gaisotnē. L. Kotas „Istabu” caurvij kūsājošs (gandrīz vai spītīgs!) dzīvesprieks, ko zināmā mērā romānu sērijas kontekstā var uzskatīt par antitēzi pārējo darbu emocionālajam smagumam. Tieši tāpat kā jaunā māksliniece Margrieta nolemj „nespļaut uz audekla asinis”, arī L. Kota laikmeta „trumus un baisuļus” uzlūko ar vitāliem smiekliem vai vismaz siltu smaidu. Un kādēļ gan ne? Galu galā – „vienīgais, kā mēs varam glābties, ir dzīvot jokojoties, pasmejoties. Farss kā dzīvesveids” (297). Atmiņas par 30 gadus seniem notikumiem autore konstruktīvi pārskata arī vērtīgajā romāna pēcvārdā.

Ja romāns būtu jāraksturo trijos vārdos, tie būtu – perestroikas maģiskais reālisms. Tieši tāpat kā Gabriela Garsijas Markesa Makondo ciemā, arī L. Kotas Revolūcijas ielas astoņistabu dzīvoklī cits pēc cita ienāk brīnumaini izgudrojumi – telefons (un neba tas vecais ar griežamo ripu!), videomagnetofons, sveša valūta, ārzemju ražojuma vīriešu rokaspulkstenis un pat kandžas aparāts –, taču komunālais dzīvoklis nebūt nav „pasaule vakuumā”, kuru pārmaiņu laika karstumā rodas izdevība fiziski pārbāzt ar visādiem materiāliem labumiem. Sadzīvisko tukšumu, vienkāršumu un nabadzību aizpilda romāna raksturu izteiksmība un kolorītais spektrs. Autore veiksmīgi sakombinē visas spilgtākās dzīves sfēras viena dzīvokļa sienās – še apvienota mākslas pasaule ar šūšanas, rokmūzikas, ceļojumu, spekulāciju, kāršu spēles un fiziskās kultūras pasauli. Būtiski, ka konceptuālo raksturu kopums nerada mākslīgas konstrukcijas pēcgaršu – Revolūcijas ielas virtuve un gaitenis netiek pieblīvēts ar Afganistānas kara šausmas pieredzējušu brutālu tēvaini un garmatainiem, pēc rokmūzikas slāpstošiem jauniešiem tikai tāpēc, ka tā to pieprasītu attiecīgā laikmeta nogrieznis. Raksturi, pat ja tiem ir mazsvarīgas vai trešā plāna funkcijas, ne mirkli neatgādina plakātiskas viendimensionālas izkārtnes ar mehānisku mērķi atgādināt 80. gadu reālijas. Interesantas ir acumirklīgas saskaršanās ar mākslinieku Ilmāru Blumbergu, mūziķi Borisu Grebenščikovu, smīdinošas ir komiski absurdās konfrontācijas ar rakstnieku Ēriku Hānbergu preses nama pakājē. Tādējādi arī šajā romānā autore nodarbojas ar savdabīgu mītu jaunradi – sākot ar skaidrojumu par to, kādēļ tieši ceturtdienas Padomju Savienībā ir zivju dienas un kāda ir doktordesas etimoloģija, beidzot ar to, kā pēc Kaspara Dimitera izsauciena „Bildes!” radies tieši šāda nosaukuma mākslas un mūzikas festivāls. Starp citu, epizodiski ieskicētas ir pat Gaļinas Brežņevas slepenās aizrautības jeb „mendeles”, kas latviešu prozas kontekstā ir neparasts gadījums.

Priecē rakstnieces drošā rīkošanās ar vēl vairākiem atpazīstamiem, iepriekšējos darbos raksturīgiem elementiem, kas nezaudē oriģinalitāti: rituālu „burvestību” iepīšana sadzīviskās epizodēs, piemēram, cilvēku kolektīva aizraušanās kādā ritmiskā ceremonijā ar nereti traģikomiskām sekām (grupas mēģinājums komunālajā dzīvoklī, kas „iekustina” visus tā iedzīvotājus; kolektīva nodošanās bulgāru rituāliem, kas „salauž” cinisko un skeptisko ekskursantu grupas līdzbraucēju čekistu, utt.). Romāna pamatu veido enciklopēdiskā vērienā aptvertās detaļas – polietilēna kulīšu neizsmeļamā vērtība, aiz alumīnija kastroļu vāku rokturīšiem aizbāzti korķi, rokmūzika, kuru „vairs nespēlē, lai dejotu un izklaidētos, bet gan lai vēstītu idejas” (199), sadzīves vulgaritāte un vienlaikus prieks par „mazajām lietām” – vēstuļu sūtīšanu „Mikrofona” aptaujai, dzimšanas dienas svinēšanu 18. novembrī, skaisti izšūtu ādas jaku, vajadzīgajā brīdī sadabūtu garšīgu torti vai zīdaiņu autiņus un vēl, un vēl, un vēl... Tas nav tik vienkārši, jo aprakstīt padomju sadzīves ikdienu nozīmē veidot dialogu ar veselu virkni latviešu rakstnieku darbu. Bez šaubām, romānā klātesoša ir Jāņa Mauliņa sociālo romānu garam radniecīgā šaurība un raskladuška virtuves vidū, Paula Putniņa acīm savulaik tvertās kaislības un mahinācijas, Gunāra Priedes ieskats radoša un nesamierināma gara barjerskrējienā un pat Andra Kolberga rīdzinieciskais sadzīviskums ar kultūrvēstures piegaršu – dzīvojamās platības arhitektoniskā un intriģējošā analīze. Pēcpadomju laikā pakavēšanās 80. gados nereti bija (s)irreāls ceļojums – kā Jāņa Vēvera vai Vlada Spāres darbos; nesen šo laiku aprakstīja arī Rūta Mežavilka. Taču tik pamatīgi un eleganti, kā to paveic L. Kota, šķiet, jaunākajā latviešu prozā nav izdevies nevienam.

*

„Apvij rokas ap kaklu, ieklausies – auļo pulss,” no radioaparāta trauksmainā vieglumā plūst Olgas Rajeckas balss, kamēr rakstu recenziju. Un manā istabā ienāk „Istabas” laiks. Attopos, ka pulss auļo arī katrā romāna epizodē, teikumā un frāzē. Tikai vārdi kā akmeņi neveikli gan L. Kotai nepadodas – šai ziņā prozaiķes rūdījums kalpo par grandiozu izveicību. L. Kota prot kluso dabu padarīt par „garšīgu troksni”, biešu novākšanas ainu – par poētiski dinamisku piedzīvojumu, buršanos ap boršču fabrikas ēdnīcā – apetītlīgu, bet guaša krāsu smaržu piesūkušos darbnīcas gaisu – lasītāja nāsīs cērtošu. Tiesa, jāmin arī daži trūkumi. Romāna pēdējā trešdaļā autorei tomēr neizdodas pārvarēt ierasto un liktenīgo pļāpīgumu: daži no kārtējiem dzīvokļa biedru traģikomiskajiem stāstiem ir pilnībā atmetami, jo no tiem nav nekāda pienesuma darbības virzībai kopumā. Gluži pretēji – sākotnēji nostiegrotais vēstījums kļūst nedisciplinēti un kaitinoši izplūdis.

Romāns ir veidots kā savā ziņā klasisks izaugsmes romāns – no laika, „kad visi ir vienlīdz nabagi savā bagātībā, pieticībā un karstās vēlmēs pēc vārdos neizsakāmas telpas un brīvības” (308), līdz atskārsmei, ka jebkuru radošu procesu var padarīt par peļņas avotu, un visbeidzot – līdz likumsakarīgam komunālās dzīves telpas izirumam.

„Istaba” ir spēcīgākais L. Kotas darbs kopš romāna „Mīla. Benjamiņa”, turklāt rakstnieces pagājušā gada koncentrētais literārais ražīgums apliecina divas patiesības: pirmkārt, kvantitāte nebūt nenozīmē kvalitātes zudumu, otrkārt – kādēļ gan jātaisa čerņa, ja to var arī nedarīt. „Istaba” ir kā radīta, lai noskalotu vai vismaz nedaudz atšķaidītu to ellīgo (bet nepieciešamo!) smaguma nastu, kuru lasītājiem radījis Māris Bērziņš, Nora Ikstena, Gundega Repše, Inga Gaile, Guntis Berelis un Inga Ābele.