Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Mīlestības paralēlās straumes
Zita Kārkla
13.05.2017

Es nerakstu par dzeju. Neesmu rakstījusi. Parasti es rakstu par prozu. Taču, lasot Annas Auziņas dzejoļu krājumu "Annas pūra govs", domājot par dzejnieci sievieti, sievišķo subjektu, sievišķo rakstību un par sievietes vispārcilvēcisko pieredzi, šis krājums mani ļoti personiski uzrunāja. Tie ir stāsti – jo daudzos dzejoļos Anna Auziņa izstāsta stāstu –, ar kuriem varu identificēties, tāpēc rakstīšana par krājumu "Annas pūra govs" ir mēģinājums izprast un izskaidrot valodā savu pieredzi ar šo tekstu.

 

Dzimtas vēsture un sievišķā rakstība

            "Annas pūra govs" ir Annas Auziņas ceturtais dzejoļu krājums, kurā iekļautie dzejoļi tapuši laika posmā no 2011. līdz 2016. gadam. Grāmatas mākslinieka Armanda Zelča veidotās krāsainās lapas – zaļās, zilās, dzeltenās – uzreiz priecīgi nolasās kā jauna zāle, debesis, saule, asociatīvi prātā pavīd arī kaut kur redzēti pūra lādes košie zīmējumi. Zāle – zeme, uz kuras stāvēt abām kājām, – un debesis tepat blakus: šāds salikums raksturo arī krājuma dzejoļus, kuros konkrētā, prozaiskā pieredze saplūst ar pārlaicīgo, transcendentālo. Gluži kā tituldzejolī "Annas pūra govs" – fiziskās pasaules realitāte, pūra govs, kura nobeigusies, ir konkrēta un ikdienišķa, kaut nenoliedzami ļoti nozīmīga sievietes pieredze, kas pāraug garīgajā pieredzē, kad Dievs, atbildot uz Annas lūgšanām, šīs govs vietā iedod citu.

            Pūra govs ir meitas daļa, kuru no ģimenes mājām ņemt līdzi savā dzīvē, un tituldzejolis iezīmē tādas visā krājumā svarīgas tēmas kā dzimtas vēsture, autobiogrāfiskums, sievietes pieredze un sarunas ar Dievu. Arī krājuma nosaukums "Annas pūra govs" parāda sievišķās identificēšanās nozīmi – nosaukumā iekļautais vārds Anna ne tikai sakrīt ar dzejnieces pašas vārdu, bet arī saista vēstītāju ar konkrētu dzimtas priekšteci: dzimtas saknes mazmazmeita izvēlas sākt pētīt caur vecvecmammu, caur viņas stāstu domājot arī par sevi. Ja vienai Annai pūra govs ir nākotnes iztikas un labklājības avots, tad mazmazmeitai 21. gadsimtā pūra govs ir simbols – dzimtas mantojuma saņemšana un pārradīšana caur savas pieredzes prizmu.

            Annas stāsts pārvēršas arī par mazmazmeitas pieredzes daļu ne tikai tāpēc, ka viņas vieno dzimtas saknes, bet arī caur ticību neredzamajam, pārlaicīgajam – kristīgajam Dievam, kurš vienmēr visur ir klātesošs: "tu visu laiku strāvo neapstādamies / un runā sirdī vienkārši un saprotami" (7). Dievs dzejoļos parādās kā beznosacījuma mīlestība: viņš mīl dzērājus un dzērājiņus, arī vēstītāju, kad viņa ir piedzērusies un "nespēj bez dzeršanas nodot ziņu" (25). Evaņģelizācija reibumā (dzejolī "Es evaņģelizēju reibumā") reizē ir sabiedrībā pieņemto normu pārkāpšana un brīvība, ko sniedz apziņa, ka Dieva priekšā iespējams būt tādai, kāda esi: "Tu zini, ka es bikla, un neprotu es tevi skaļi slavēt" (6). Dieva klātbūtne kā asinsrite, kas mazmazmeitu sasien ar vecvecmāti, un vispār kā milzu sistēma, kas saslēdz kopā mūs visus: "vai tad jūs nezināt, ka mūsos katrā ir tāda peļķīte / ar tērcīti pievienota pie jūras?" (26).

            Viscaur krājumam Auziņa runā arī sievišķajā valodā, viens no spilgtākajiem piemēriem ir plūšanas, tecēšanas tēli un ūdens metaforas, kas atkal un atkal atkārtojas: straumes, ūdensvadi, asins riņķojums, viļņi, plūdi, jūra, ūdenskritumi, peļķes, upes – plūst, līst, tek, izpludina un pārplūst. Feminisma teorijās ūdens tēli un šķidrumi vispār tiek saistīti ar sievieti un māti. Ūdens, kas skalojas sievietes dzemdē, kā dzīvību dodošs un uzturošs, kas dzejniecei sievietei vienlaikus ir arī mātes piens un rakstnieces tinte, tāpēc dzīvības straume un vārdu straume kļūst par vienu. Šāda interpretācija atbilst arī Auziņas tekstā ierakstītajam sievietes tēlam, viņas esībai.

 

Piedzimšana, mīlestība, nāve

            Vēstītāja strukturē stāstu par sevi, izvēloties, kurus savas dzīves pagrieziena punktus atklāt, viens no svarīgākajiem – tēva nāve (piem., dzejoļos "Trīsdesmit astoņus gadus", "Manī auga bērns", "Identitāte", "Debesīs"). Nāve ir noslēpums, viena no tām lietām, kuras mēs neizprotam. A. Auziņa, domājot par šo mistēriju, pēta to savā pieredzē caur valodu, rādot vēstītājas noieto ceļu no nāves ignorēšanas – "Es ilgi iztēlojos, ka tevis nav. / Pat ja nošalci tuvumā negribēju skatīties acīs." (45) – līdz apziņai, ka nāve ir dzīves daļa: "Brīnums, nāve, cik trīsoši tomēr/tu pasauli cauraud." (45) Svarīga šajā atziņā ir cikliskā laika izjūta, jo otra vēstītājai būtiska pieredze ir bērnu piedzimšana (piem., dzejoļos "Identitāte", "Dēlam", "Loks", "Caurums"). Dzemdību pieredze, līdzīgi kā sastapšanās ar nāvi, ir balstīta fiziskajā realitātē, un reizē tā ir pieredze, kas ietiecas fiziski netveramajā, garīgajā dimensijā, kā, piemēram, dzejolī "Dēlam": "tu, kas atnākdams pārplēsi / vismaz vienu no priekškariem / kuri neļauj man redzēt pasauli, kāda ir" (48).

            Savukārt dzejolī "Manī auga bērns" abas pieredzes – tuva cilvēka nāve un bērna piedzimšana – tiek sasaistītas kopā, veidojot laika cikliskuma izjūtu, kurā būtiska loma ir tieši mātes tēlam. Māte ir mezglu atraisītāja, lai bērnam vieglāk atnākt, un spoguļu apklājēja, lai kādam no dzīves vieglāk aiziet. Veicot šīs darbības, māte parādās kā ģimenes centrs, viņa ir kopā saturētāja un vārtu atvērēja. Nojaušams, ka māte ir arī loma, kura kādā dienā būs pilnīgi jāuzņemas vēstītājai. Vēstītāja viscaur krājumam ir gan māte, gan meita vienlaikus – abas lomas ir vienlīdz svarīgas. Viņa ir māte, kura mātišķību saņem kā dāvanu, reizē to patiesi izdzīvojot – atzīstot, ka bērns ir svētība, bet reizēm skumja un sāpīga svētība. Un meita, kurai tēva zaudēšana nozīmē arī kādu pieaugšanu.

            Šī pieaugšana iezīmējas kā viena no galvenajām tēmām, atklājoties arī dzejoļu krājuma uzbūvē. Piemēram, otrajā dzejolī "slava tev kungs par divriteni" un pirmspēdējā dzejolī "slava tev kungs par novembra miglu" primāri caur valodas ritmu tiek pārraidīta emocionālā noskaņa un izteiktas pārmaiņas, kuras rada šī pieaugšanas pieredze. Ja dzejolis "slava tev kungs par divriteni" ir kā vārdu spēle, kuru raksturo kustība, dinamika – priecāšanās par riteņiem, pedāļiem, ābeļziediem un haidegeru, dzejolis kā brauciens ar divriteni lejā no kalna, garām pieneņu pļavām, ziedošām ābelēm, smieklos, kur elpa aizraujas un vārdi saplūst kopā, tad dzejolī "slava tev kungs par novembra miglu"– kustība ir elpošana. Ieelpojot un izelpojot rudens miglu. Rindiņas ir īsākas, slava ir bijīga, elpojot saplūst vārdi: "elpasklusa / slava tev / kungs" (63), jo vienkārši būt, elpot – ar to pietiek. Vai, kā dzejolī "Caurums", pārvērtība no jūsmīgas meitenes, kura stāv zem mīlestības dušas straumēm, līdz sievietei, kura izvēlas pati būt tas "duršlāga caurums" mīlestības straumei: "nu kaut vai apsūbējis, / pavisam mazai un šaurai straumītei" (65).

 

Identitāte un apziņa

            Auziņai ir svarīgi nosaukt vārdā. Nekas nekur nepazūd, ja to nosauc vārdā. Poēmā "Identitāte", kas ir izjauktā secībā – 157 numurētās vienībās, ko veido viens vai divi teikumi, – izstāstīts personisks stāsts, viņa nosauc vārdā: Annas piecus bērnus, vecāsmātes Ļoļu un Olgu, rakstniekus, klasesbiedrus, mājdzīvniekus, arī vietas. Kas ir bijis svarīgs, tas jānosauc vārdā. Tā ir dzimtas vēsture un patības veidošanās, stāsts par Annu – meitu un māti. Savukārt "Apziņa" – ikdienas pieraksts, šī brīža esamība, kurā parādās cita Annas daļa, veidojot identitātes daudzbalsību.

            Interesanti, ka "Apziņa" ne tikai ar dzeltenām lapām atdalīta no citiem dzejoļiem, bet arī jālasa atšķirīgi – pagriežot grāmatu horizontāli. Vārdi, teikumi, citāti no literatūras vēstures, sociālajiem tīkliem, sarunas, piezīmes, kaut kur pamanīti uzraksti kopā ar Auziņas pašas tekstiem rakstīti gan datorā, gan ar roku, aizpilda gada plānotāja 12 mēnešus. Šāds pieraksts rada ne tikai melnraksta un domu plūsmas efektu, bet arī klātbūtnes sajūtu. Uzsverot personisko, autobiogrāfisko, tas kaut kādā ziņā atgādina darbu no izstādes "Es pieskaros sev" – Andas Magones darba "Vidus" daļu – apskatei izlikto Piezīmju burtnīcu (2008–2010), kurā privātais kļūst publisks, it kā nenozīmīgais un ikdienišķais – nozīmīgs.

            Anna Auziņa krājumā "Annas pūra govs" pārvērš jēlo, savas tiešās pieredzes materiālu dzejas valodā, kas sniedzas pāri viņas pieredzei. Tas, ko mēs tagad zinām, izlasot grāmatu, kļūst par mūsu kopīgo pieredzi – līdzīgi kā izstāstīts vecvecmātes stāsts kļūst par mazmazmeitas stāsta daļu. "Annas pūra govs" ir personīga liecība par Annas dzīves nozīmīgumu, un, skaidri ieraudzīta, tā ir viens no spēcīgākajiem veidiem, kā pārliecināt lasītāju arī par viņa/viņas dzīves nozīmīgumu.