Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Skumjais Satirikons
Mārtiņš Laizāns
24.05.2017

Iztālēm ieraugot grāmatu ar uzrakstu „Muzejs”, domas aizvirzās pie ēkām, kurās mākslas darbi un darinājumi tiek glabāti, glābti un globalizēti. Piedevām prātā ainojas arī popsuāli kinogabali, piemēram, „Nakts muzejā”, un populārā „Muzeju nakts”. Arīdzan izdevuma formāts (bukletīgs) izvīsta priekšnojautas par kāda muzeja sezonāli informatīvu izdevumu. Tomēr, raugoties vāka pelnkrāsas mijkrēslī, manāma blāvbalta vārdu kaija – Jānis Rokpelnis –, kas daļai iespaidu liek aizmēzties. Šķiet, šī būs pirmā reize, kad muzejam vēršu vāku, nevis durvis. Atverot „Muzeja” vāku/durvis, acīm paveras roršahisms. Pieņemu to kā priekšvēstnesi, ka ikkatrs „Muzejā”, lai arī par ko tas vēstīs, visdrīzāk ieraudzīs sevi, ja ne gluži savu tekstuālo spoguļattēlu.

Tādi ir pirmie iespaidi par savulaik izslavētā kultūrbohēmista, bet vēl joprojām daudzinātā un novērtētā latviešu dzejnieka un epizodiska prozista Jāņa Rokpeļņa (dz. 1945) jaunāko veikumu „Muzejs” („Neputns”, 2017). Veikumu autors piežanro romāniem (7), piebilstot par teksta nestingrajām attiecībām ar dokumentalitāti un autobiogrāfiskumu. Romānos, pat mūsdienu, atsevišķa nodaļa mēdz būt garāka par visu šo „romānu”. Tas izbrīna, tomēr neattur no lasīšanas. Kuru tad gan vairs interesē žanru klasifikators pāržanru, starpžanru un bezžanru laikmetā?

Teksts mums piedāvā trīs personāžus – vīriešus, kurus vieno, kā autors to pasniedz, „pusdraudzības” attiecības. Ikviena trejotnes vīrieša dzīve (arī pa kādai nāvei un viltus nāvei) tiek atainota divos laikmetos – 20. gs. septiņdesmitajos un 21. gs. vēlīnajos nulltajos/agrīnajos padsmitajos (tautas medijos pazīstami kā „liesgade”) ar atsevišķām atkāpēm attālāku pagātnes laikposmu notikumos. Potenciālais mākslas detektīvromāns mijas ar īsām un biežām kultūrvēsturiskām ainām, kuras pārtop pusmūža ļaužu lācīšstroikas žanra romānā ar neotrimdas motīviem.

Tomēr āderei, kas dodas lasītājam rokā visnaskāk, ir eksistenciāls notonis – trīs šķietami stoiskas iznesības un panesības vīri, kuri ļauj laikmetgriežiem sagriezt savu dzīvi, to šķietami rāmi panesdami, remdē likteņa pāridarījumus ar Rietumu pasaules mākslu dižaizbildņa Apollona mūžīgā pretstāvja Dionīsa veltēm. Atvērtajās durvīs (kuras laipni jau pasen pavēris Seneka) neviens no trijotnes nelaužas. Dzīves pusbēdzēji, kuru dienas it kā rit draņķīgi, radīdamas tikai vēlmi mirt, pašnāvībai sadūšoties nespēj. Turpināt mist uz šīs planētas arī ne, līdz ar to nav brīnums, ka naktīs jāpamostas aukstu sviedru klātam vai jāvēlas lidmašīnas kritiens, kas izbeigtu vismaz šo dzīvi. Pašu spēkiem to izdeldēt neceļas roka, pat ja nodomi tie labākie. Atļaušos šos muzejā strādājošos vīriešus – Igoru, Viktoru, Arnoldu – dēvēt par antitriumvirātu.

Šie muzejniecības antitriumvirāta piedzīvojumi atgādina gan Petronija „Satirikonu” (kas ir viens no pirmajiem mums pieejamajiem romāniem Rietumu tradīcijā), kurā trīs jaunekļi apklaiņo pasauli i mīlēdami, i dzerdami, gan somu rakstnieka Miko Rimminena „Alus tarbas romāna” galvenos personāžus (arī trijotni), kas vienlaikus gan pazudina, gan groteska ātrvilciena gaitā ved pretī atklāsmei savu dzērājbomža dvēseli. Rīgas trio groteskumu nomainījis maigs skaudrums – apcerīgums par mākslas un cilvēku likteni mijas ar sadzīvisko (piemēram, kur dabūt lētu, bet labu šņabi (sic!)).

Personāžiem dzīve sagādā maz kā laba. Igors, kurš iztēlojas sevi mākslas detektīva lomā, savu izmeklējamo priekšmetu iesaucis par „Epikūra atomkaru”, piešķirot tam ekstātiska bezdibeņa dimensiju, no kā gan čiks vien, nevis bums, galā iznāk (izrādās, glezna ir kopija, ko Igora „pusdraugs” Arnolds pats uzmālējis, tādā veidā sagādādams sev jautru komēdiju uz cita drāmas rēķina). Līdz ar to brīnums mazs, ka Igors vēlas savu dzīvi noslēgt ja ne gluži epikūriskā kodolsprādzienā, tad vismaz aviokatastrofā, jo darbi un dienas piedāvā tik vien kā vilšanos.

Oriģināla un kopijas (pat viltojuma) motīvs ir viens no „Muzeja” eksistenciālās āderes virzītājspēkiem. Arī Arnolds, kas ir bijis gan žurnālists, gan čekists, savas „dzīves” noslēgumā spēj veikt tikai viltus pašnāvību. Lai gan, sirdsēstu grauzts par PadLatvē veikto stukačošanu, pat sacer pirmsnāves vēstulīti, tomēr dzīves gaitas sakritības apvienojumā ar apņēmības trūkumu pašnāvības vietā Arnoldu nogādā Anglijā, kur ieceļotājstrādnieka statusā tiek piestrādāts pie jaunas/citas dzīves veidošanas. Šāds nejaušs projekts Arnoldam pat izdodas, jo izrādās, ka angļu mākslas patērētājiem Arnolda gleznojumi iet pie sirds un nodrošina „pašnāvniekam” ekonomiskajā trimdā blakusienākumus. Tomēr arī šādi panākumi glezniecībā norāda uz mākslas spēju mums sagādāt vien iluzoru patvērumu no dzīves dzelkšņiem, lai tā vietā ik dienas lūkotos netīkamajā sevis bezdibenī: „Gleznojot var aizmirsties. Atmest sev ar roku.” (74)

Arnoldam māksla un mākslinieku vide kalpojusi kā patvērums vairākos ideoloģiskajos režīmos – gan totalitāros, gan totālliberālos. Tomēr izspraukšanās no nogurdinoši nomācošās čekista dubultdzīves, pašreizējās ne-īsti-dzīves un viltus nāves, kas izmet Arnoldu no šrēdingeriskas simultānbinaritātes, viņu nemaz neiepriecē, atklāsme un atsvabe ir tik kā vēl viens lieks apgrūtinājums (šķiet, ka Arnolds izjūt nolādētību būt brīvam), tā ir izmaiņa dzīvē, kas tāpat neko nemainīs un neatrisinās.

Lai gan ikdienā neesmu numeroloģisko vikrutasu piekritējs, 33 nodaļas un 3 galvenie personāži liek aizdomāties par Danti: katra „Dievišķās komēdijas” pasaules daļa (to ir 3) ietver 33 dziedājumus, turklāt ik tercīnā Aligjēri kungs iemānījis tieši 33 balsienus (pieņemsim, ka „Muzejā” radītas prozas tercīnas), arī „Dievišķajā komēdijā” ir 3 galvenie personāži. Tā kā Rokpelnis ir arī faustisko motīvu cienītājs („Virtuālais Fausts”, „Dienas grāmata”, 2008) un Dante, ja vien savā laikā būtu pazinis Faustu, to noteikti arī būtu kādā elllokā ievietojis, tad šķiet, ka „Muzejs” varētu tikt uztverts kā anti„Dievišķā komēdija”, kur tiekšanās ir nevis augšup, bet gluži pretēji: „(..) kaut šī lidmašīna nogāztos. Smaga nāve, bet droša.” (86) Liekas, ka bumerangs no pirmās rindkopas atgriezies, un esmu pilnīgā Roršaha pleķu varā.

Lai gan salīdzinājumā ar citiem apgādiem „Neputna” izdotās grāmatas izceļas ar daudzpusīgu gaumīgumu un valodiskās apstrādes kvalitāti, tomēr žēl, ka lapsus calami autoru/redaktoru piemeklējis, kad runa ir par estētiku: „Daži Igoru saukā viņam neatīkamā vārdā „estēts”.” (11) Runājot par padomju laika plašpatēriņa paniņu paciņām, gadījies Heopsa piramīdai nošķelt vienu skaldni – „jānopērk paniņas no Heopsa piramīdas veidola nošpikotā tetrapakā” (19). Tā kā tekstā valoda veidota ja ne gluži barokāli, tad krāšņā valodas slāņu un laikmetu savijumā noteikti, reizēm arī it kā sīkumi (piemēram, „izskāpj” (38); „divas Daugavpils” (64)) neļauj saprast, vai tie ir autora apzināti stilistiski veidojumi vai tomēr redakcionālas nepilnības.

Lai kā arī būtu, romāna dalījums īsnodaļās, kopumā izveidojot romānisku skiču burtnīcu, atgādina tikai romāna ieceri. Romāna priekšpēdējā, 32. nodaļā, Arnolds pats visu izstāsta Igoram par viltoto „Epikūra atomkaru”, tādējādi detektīvs tiek norauts un atrisināts teju vai postmodernā manierē – „pašnāvnieks” Arnolds īsi un skaidri pats visu atklāj Igoram. Varbūt autoram apnika rakstīt, jo nerodas iespaids, ka „Muzejs” būtu ņirgāšanās par romānu vai arī žanra kārtējā dekonstrukcija. Šķiet, ka piedāvātie personāžu izdzīvojumi un pārdomas sasaistāmi ar autoru un viņa pieeju romāna sacerē, jo, tāpat kā autors vēlas sarakstīt romānu, tomēr to paveicot skičveidīgi (skices gan ir nopulētas, tās varētu pat sajaukt ar lappusēm no „īsta” romāna), nekautrēdamies iebirkot „Muzeju” kā romānu, arī personāži dzīvo dzīvi, kaļ plānus, bet tomēr līdz kādai „īstai” dzīvei netiek, lai gan „dzīves” etiķeti tāpat nekur nobēdzināt nevar.