Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Nāk gaismā tumsa
Linda Grīnberga
26.05.2017

2016. gada decembrī latviešu jaunākās īsprozas laukā ienāca šķietami nedzirdēta un jauna prozas balss – „Latvijas Avīze” izdeva dzejnieces un prozistes Janas Egles debijas stāstu krājumu „Gaismā”. Aktuālo literatūras procesu vērotāji un interesenti gan bija ievērojuši Janas Egles stāstus pēdējo gadu Prozas lasījumos, kuros autore sevi bija pierādījusi kā nobriedušu rakstnieci kā tematikas, tā izteiksmes ziņā, un nebija pārsteigums, ka Jana Egle 2015. gadā ieguva Prozas lasījumu galveno balvu par stāstu „Aiziet jūriņā”, kurš ievietots arī krājumā „Gaismā”.

Ja es Prozas lasījumos nebūtu iepazinusi Janas Egles stāstu problemātiku un tematiskos lokus, iespējams, ļautos krājuma nosaukuma semantikas mānīgumam tāpat kā daudzi lasītāji, gaidot vieglus un gaišu noskaņu stāstus. Nekā! Jana Egle Gaismā izvelk cilvēka iekšienes dzīlēs mājojošo tumšo, neērto, sāpīgo, un stāstos galvenokārt atklāts līdz mielēm dziļš pārdzīvojums, visbiežāk sakņots traumatiskā pieredzē, kuru varoņi līdz šim izvēlējušies apspiest un par to nerunāt, baidoties tikt nesaprasti un nosodīti. Autore savus varoņus rāda situācijās, kuras izraisa apspiestā atbrīvošanos, un ieraudzītais ir pārsteidzošs, pat biedējošs, bet vienmēr cilvēciski aizkustinošs.

Janas Egles stāstos risinātās tēmas ir dažādas, bet stāstījuma uzbūvē var saskatīt zināmus noteiktus principus. Autore bieži sāk ar ikdienišķas pieredzes izklāstu, kas iniciē slēpta konflikta iznākšanu virspusē. Janas Egles prozā pirmais pārsteiguma moments reti būs pēdējais. Nāk nākamie notikumi, visu mainošas detaļas vai pavērsieni, kas izmaina gan iepriekš zināmo, gan turpmākās lasītāja gaidas, tādējādi autore stāsta gaitā vismaz trīs reizes liek pārinterpretēt iepriekš lasīto, uzmanībai neļaujot atslābt ne brīdi. Autore variē darbības laika izmantojumu, viņa izmanto dažādus vēstītājus, bet viena iezīme paliek nemainīga – darbība vienmēr ietiecas pagātnē, kurā slēpjas tumšākie noslēpumi un traumas, kas veido stāstu konfliktus.

Janas Egles īsprozai raksturīgs psiholoģisms – teju katra varoņa uzvedība ir psiholoģiski motivēta, varoņu savstarpējās attiecībās un attieksmēs balstīta. Izņēmums ir divi krājuma noslēdzošie stāsti „Laiks mosties” un „Gaismā”, kuros vīriešu raksturi tēloti visai robusti un agresīvā rīcība nerod pietiekamu psiholoģisku pamatojumu, liedzot pilnībā noticēt atainotajai situācijai.

Autorei raksturīgs smalki izstrādāts naratoloģijas teorijā zināmo vēstītāju un fokusētāju šķīrums. Tas spilgti izpaužas stāstā „Judīte”, kur par fokusa punktu izmantota maza bērna naivā uztvere, atklājot vispārpieņemtus domāšanas mehānismus, bet vēstītājs ir pusaudzis, kas šos bērnības notikumus atceras. Pretī nostādot pirmpieredzes atstāstu un lielākā vecumā radušās notikumu pārinterpretācijas, autore, šķiet, rada diskusiju par patiesajām bērna saprašanas spējām. Ar šo smalki izstrādāto vēstījumu autore pat pieskaras bērna seksualitātes jautājumiem, rādot subjektīvā un objektīvā līdzāspastāvēšanu. Bērna uztveres atainojums rāda, ka mazajai meitenei tēva pedofila pāridarījums ir bijis pat patīkams, jo asociējas ar jūtām, tēva mīlestību, lai gan objektīvi vērojama bērna sakropļotā uztvere un vēlākās uzvedības sekas, piemēram, distancētās attiecības ar māti. Līdzīgi latviešu literatūrā šo tēmu risinājis Nils Sakss stāstā „Dance Macabre” krājumā „Nopietnie nolūki” (2008), taču Jana Egle piedāvā dziļāku varoņu psiholoģiju, vairāk pagrieziena punktu, neuzminamu atrisinājumu, respektīvi, sarežģītāku stāsta uzbūvi. Stāsti, kas skar bērnu psiholoģiju, rada sevišķi spilgtu pārdzīvojumu. Šajā ziņā īpašu vietu krājumā ieņem stāsts „Bedre”. Bērnos atstātos traumatiskas pieredzes nospiedumus – empātijas trūkumu pret otra sāpēm, ļaunumu, vēlmi spēlēties ar nāvi – tik dziļā, atklātā vēstījumā iepriekš nav nācies lasīt.

Jana Egle ir lakoniska izteiksmē, daiļrunīga – iekšējās pasaules tēlojumā. Stāstījuma uzbūvi veido tiešs pieredzes izklāsts, stāstiem nav raksturīgas filozofiskas atkāpes, pārdomas, sekundāra nozīme ir vides aprakstiem. Priekšplānā izvirzīta indivīda pašrefleksija, darbība un savstarpējās varoņu attiecības.

Kā īpaša raksturiezīme stāstu krājumā izceļas femīnais vēstījums – stāsti labi pakļaujas feminisma kritikai, jo iezīmē klasiskus dzimumu modeļus un atsedz to problemātiku. Visbiežāk Janas Egles tēlotā sieviete ir nelaimīga, vientuļa, dzīves nastu apkrauta, vīriešu pievilta vai sevi aizmirsusi citu dēļ. Šeit vērojams paradokss: rodas vēlme ieraudzīt spilgtākus, atšķirīgākus sieviešu raksturus, vairāk toņu līdzīgajās sieviešu intonācijās, taču, iespējams, tā bijusi apzināta autores izvēle rādīt šos stereotipiskos attiecību modeļus, kuros iznīcinošais spēks ir vīrietis, bet naivās, ilūzijās dzīvojošās sievietes, allaž rūpēdamās par citiem, savu dzīvi atstājušas otrajā vai pat trešajā plānā.

„Prozas lasījumos” godalgotais stāsts „Aiziet jūriņā”, kuru var uzskatīt par krājuma spēcīgāko stāstu, skar mūsdienu sabiedrībā aizvien neērto tēmu par netradicionālu dzimumidentitāti. Aizkustinoši un precīzi autore iezīmē indivīda un sabiedrības attiecības, un tādu cilvēka būtību, kura pārējiem šķiet nesaprotama, ērmota. Galvenā varone nodzīvojusi dzīvi, ieņemot dzimuma lomu, kas atbilst viņa (vīrieša) būtībai, taču tā pēc nāves tiek neiejūtīgi atņemta, tā simboliski atainojot vienkāršotu, kategorisku sabiedrības domāšanu, kurai atvērtība, iedziļināšanās, cieņa pret indivīda izvēli ir svešas kategorijas.

Krājums, pārkāpjot daudzus tabu, atstāj spēcīgu pēcgaršu. Izlasījis krājumu, lasītājs vairāk nekā labi nojauš, ka stāstu pamatvielu veido visapkārtesošās reālās dzīves noraksts, kas rada neomulīgu sajūtu – jebkurš stāsts ir mums līdzās, un, iespējams, mēs paši tos izvēlamies neredzēt. Jana Egle rāda cilvēkos gruzdošās zemdegas, slēpto traumatisko pieredzi, kas parasti ir apspiesta un noklusēta, jo tabuizēta un nepieņemama sabiedrības skatījumā. Autore tādējādi rosina līdz šim nepietiekami akcentētu, bet nepieciešamu diskusiju par sevis atklāšanu, par drošu, uz sapratni vērstu vidi, kas veicinātu līdzcietību, nevis nosodījumu, tādēļ Janas Egles vārda parādīšanās latviešu prozā noteikti ir būtisks notikums.