Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Ierobežotais balodītis ar franču dvēseli – tulkotāja Maija Silmale
Zane Grudule
30.05.2017

Es neesmu dzīvojusi padomju laikos. Priekšstatu par tiem man ir radījušas tikai grāmatas, filmas, sabiedrībā dzirdētie stāsti un atmiņas, ar kurām dalījusies mana ģimene. Šķiet, tagad arvien biežāk nākas dzirdēt, ka mūsdienās viss ir slikti, bet toreiz, padomju laikos, zāle tiešām bija zaļāka, cilvēki – priecīgāki, visiem bija darbs, un pat pastāvīgais preču deficīts veikalu plauktos vairāk tiek uztverts kā smieklīgs atmiņu stāsts, nevis ikdienas realitāte. Leldes Stumbres grāmata „Maija, Cher Ami!” mani pārliecināja, ka padomju laiku idealizācija ir absurdākais, ko mūsdienu latvietis var izdomāt. Romānā aprakstītais franču valodas tulkotājas Maijas Silmales pēdējo septiņpadsmit gadu dzīvesstāsts liek saprast, ka to laiku idealizēšana būtu noziegums ne tikai pret savu latvieša pašcieņu, bet pret visiem, kas, tāpat kā Maija, padomju laikā cieta no bezjēdzīgām netaisnībām, cilvēku zināšanu un radošā gara ierobežošanas.

2017. gadā „Lauku Avīzes” izdotā grāmata „Maija, Cher Ami!” stāsta par franču grupas dalībnieces tulkotājas, dzejnieces un brīvdomātājas Maijas Silmales dzīvi pēc atgriešanās no izsūtījuma Sibīrijā, Taišetā. Turklāt šis ir viens no retajiem darbiem, kurā runāts par tik pazīstamo un daudz dzirdēto, taču literatūrā maz apskatīto franču grupu. Iepriekš šī tēma ir skarta Gundegas Repšes romānā „Ugunszīme”, taču L. Stumbre to paceļ citā augstumā – galu galā „Maija, Cher Ami!” ir uz biogrāfiskiem faktiem balstīta grāmata, autores mēģinājums „sakārtot pa plauktiņiem” (kā viņa pati min) Maijas dzīvi, darbu un pat iekšējās izjūtas. Manuprāt, tas ir vēl emocionāli smagāks nekā Dagmāras stāsts „Ugunszīmē” – to es lasīju kā literāru darbu, visu laiku paturot prātā, ka daļa no sižeta ir autores fantāziju auglis, bet L. Stumbres romāns ir gluži kā auksta ūdens šalts, jo liek apjaust, ka tā tiešām bija. Tas nav nekas izdomāts.

Lai gan septiņpadsmit gadi, kurus Maija nodzīvoja pēc atgriešanās no izsūtījuma, nepavisam nav ilgs laiks, viņa paveica tik daudz nozīmīga, spilgta un radoša – tulkoja franču romānus, stāstus, dzeju, sakārtoja franču mūsdienu dzejas izlasi „Es tevi turpinu”. Grāmata parāda, cik smaga un pat netaisnīga dzīve bija tiem, kas vēlējās pacelties pāri padomju režīma uzliktajām normām, kas gribēja un centās uzzināt vairāk, redzēt plašāk un sniegt šīs zināšanas arī citiem. Spilgti atainots, cik sarežģīti Latvijā bija iedzīvoties tiem, kas atgriezušies no izsūtījuma, – cik daudz durvju Maijas priekšā netika aizcirsts, jo nevienam tādu cilvēku nevajadzēja. Visu varēja iegūt tikai par blatu, bija nepieciešams kāds, kurš spēj atvērt visas durvis. Bet cik šie disidenti – kā tikusi dēvēta arī Maija – bija radoši! Ar Maskavas draugu starpniecību viņa saņēma franču avīzes, kurās bija rakstīts arī par jaunāko franču literatūru. Slepeni ieguvusi Albēra Kamī lekciju konspektus, Maija, tos tulkojot, saprata – Kamī skaļi izsaka visu, ko viņa pati juta, bet baidījās kādam paust. Maija slēpa savas vēstules un tulkojumus, lai kratīšanas gadījumā tos nebūtu iespējams atrast, bet tie, pie kuriem viņa slēpa šos lietiskos pierādījumus, paši par to neko nezināja.

Par spīti izsūtījumam, vairākiem apcietinājumiem un piespiedu dzīvošanai psihiatriskajā slimnīcā (kas Brežņeva laikā bija tipiska prakse, kā atbrīvoties no citādi domājošajiem), viņa nevienu brīdi nepārstāja pretoties, nenolaida rokas un pat nedomāja par atteikšanos no savas kaislības – franču literatūras. L. Stumbre ne tikai meistarīgi atklāj Maijas Silmales biogrāfijas galvenos notikumus, bet arī smalki iezīmē viņas psiholoģisko portretu. Autore raksta par varones depresiju un nemitīgiem iekšējiem konfliktiem, kas liek jautāt – kam viņai to tulkošanu un franču valodu, ja tās sev līdzi nes tik daudz problēmu?

Lelde Stumbre grāmatas priekšvārdā raksta, ka „Maija bija kā slavenais balodītis Cher Ami, kas Pirmā pasaules kara laikā lidoja pāri karojošo valstu robežām ar ziņojumiem un izglāba tik daudzas dzīvības” (6). Tieši tāpēc grāmatai ir tāds nosaukums – Maija ar savu garu, domām un darbiem gluži kā putns lidoja pāri tam, kas risinājās padomju Latvijā. Viņa ne tikai latviešu dzejniekiem, bet arī citiem lasītājiem atklāja pilnīgi citu dzejas pasauli, ko līdz šim pazina tikai retais. Maija parādīja, cik dažāda var būt dzeja – brīvajās vārsmās, bez pantiem, atskaņām, arī tēmas un domāšana varēja būt citāda. Dzejas izlases „Es tevi turpinu” priekšvārdā Maija iepazīstina ar franču dzejniekiem un dzejas vēsturi. Jābrīnās, cik apbrīnojamas zināšanas bija Maijai, ņemot vērā toreizējo informācijas trūkumu.

Lelde Stumbre personīgi pazina Maiju Silmali. Lai gan šī pazīšanās ilga tikai sešpadsmit gadus, Maija atstājusi krietnu iespaidu uz rakstnieces turpmāko dzīvi. Pati Lelde viņu sauc par savu krustmāti – kopā ar Maiju viņa devusies uz uzņemšanu Rakstnieku savienībā, Maijas ietekmē arī Lelde aizrāvusies ar franču kultūru. Lasot grāmatu, ir jūtams, ar kādu uzmanību un pietāti Lelde izturas pret Maiju: tulkotāja viņai ir kāds augstāks ideāls. Grāmata nav tikai stāsts par viņas dzīvi: tai ir ļoti patīkams vizuālais noformējums, uz vāka attēlota rakstāmmašīna – galvenais Maijas darbarīks. Ievietotās fotogrāfijas papildina stāstu un palīdz ieraudzīt Maijas mazo bungalo Upesgrīvā – nelielā ciematiņā jūras krastā –, atmiņas no braucieniem un ekskursijām, domubiedrus, draugus un autorus, kurus viņa juta kā savus dvēseles radiniekus. Kopā ar tiem Maija ļāvās bohēmai, devās naksnīgos un pilnīgi neprātīgos izbraucienos ar taksi apkārt Ķīšezeram, smēķēja, dzēra, runāja par franču literatūru un kultūru. Tāpēc ap Maiju vienmēr bija tik daudz jauno censoņu, dzejnieku, rakstnieku, kuriem viņa šķita pārpasaulīga, jo galu galā šī sieviete taču zināja un bija pieredzējusi tik daudz! Tekstā veikli iepīti arī viņas tulkotie dzejoļi – lai gan autori ir franču dzejnieki, tomēr šķiet kā rakstīti par Maiju: tie izsaka viņas uzskatus, emocijas un sāpes, atklājot tulkotājas personību. Brīžiem gan liekas, ka atkāpju un iestarpinājumu par franču dzejniekiem un dziedātājiem ir mazliet par daudz un par detalizētu, tādējādi tiek pazaudēta pati Maija – galvenā šī stāsta varone. Taču Maijai tas noteikti bija nozīmīgi. Kā atklājas grāmatā, viņa par franču kultūru varēja aizgrābti stāstīt stundām ilgi, tāpēc arī šī šķietamā novirzīšanās no tēmas L. Stumbrei tiek piedota.

Maija Silmale noteikti bija piedzimusi nepareizajā vietā un laikā. Dzīvojot jebkurā citā laikā, viņa vispirms mums būtu pazīstama kā izcila tulkotāja un dzejniece, nevis kā franču grupas dalībniece. Maija noteikti būtu devusies uz Parīzi, kuras ieliņas, bodītes un grāmatu veikaliņus viņa jau zināja no galvas, jo tik daudz reižu, liekot lietā tikai karti un iztēli, bija izstaigājusi pilsētu. Viņa būtu aizgūtnēm tulkojusi to, kas viņai patiesi patīk, sakārtojusi dzejoļu krājumus – gan tulkotos, gan savus. Diemžēl Maijas mūžs slimības dēļ pārtrūka par agru, lai to piedzīvotu.

Kad rakstu šo recenziju, fonā skan Edītes Piafas vienlaikus spēcīgā un maigā balss. Dīvains apvienojums, es zinu. Bet nu man kļūst pilnīgi skaidrs, kas Maiju tā aizrāva franču literatūrā, mākslā un kultūrā, – tas bija franču spēks un spītība, kas apvienoti ar maigumu, eleganci un šarmu. Iekšēja cīņa un dumpinieciskums, kas cilvēkā kūsā tik ļoti, ka brīžiem jau laužas ārā pa visām maliņām. Arī Maijai tas piemita. Viņa visiem spēkiem pretojās tam, kādai viņai bija jābūt, kādu citi viņu vēlējās redzēt. Peipusa ragana, kā viņu dēvēja Upesgrīvas iedzīvotāji, sapņoja vienīgi par to, lai reiz justu Parīzes vēju savos melnajos, garajos matos, naktī staigājot gar Sēnu.