Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Jāņu rīta mistērija
Marija Ancēna
05.06.2017

Marija Ancēna mācās Latvijas Kultūras akadēmijā dāņus. Viņai patīk lasīt, un viņa vēlas rakstīt – abas lietas dara pārāk maz. Bet jau kopš bērnības, kad tētis, lasot kārtējo "bojeviku", savā nodabā ķiķināja un no smiekliem kājas tirināja, viņa zināja, ka literatūra ir pasaule, kurā viņa grib būt.

Mēs, neliels bariņš Jāņu nakts izdzīvojušo, dodamies uz tiltu, kas šķērso Feimanku, lai upi aplaimotu ar vairs jau ne pirmā svaiguma vainagiem. Nezinu, kurš un kāpēc izdomāja, ka tie jāmet upē. Mums pie mājas netrūkst ābeļu, bet laikam tajās mest vainagus vairs nav tik stilīgi. Taču es nesūdzos. Ir diezgan patīkami attālināties no ēdiena palieku un tukšu alus pudeļu apjoztā ugunskura un sasniegt rītausmas īpašo mieru, ko mēs sajūtam tūlīt aiz zīmes kas norāda, ka izejam no Riebiņiem. Šur tur tālumā vēl atskan smiekli, kāds "lī-īgo! lī-īgo!" sauciens, tomēr jūtams, ka Jāņu rītu ir sagaidījuši pavisam nedaudzi. Šašlika un alkohola radītais smagums pārāk ātri uzveļas acu plakstiņiem, un šāds liktenis ir piemeklējis arī daļu mūsu līgotāju – no "Sīpoliņu" trīspadsmit vasaras saulgriežu svinētājiem mēs esam veseli četri, kas šorīt nonāks līdz Feimankai.

Es dzīvoju šādiem rītiem, kad daba tikai mostas, vēl pār pļavām rosās miglas vāli, gaiss ir dzestrs un spirdzinošs un, pēdām grāvmalas zāli slīpējot, tās skalo rasas pilieni. Viss tikai sākas, un pasaulē nav nekādu raižu. Nu... varbūt vienas tomēr ir. Skatoties, kā māsa ar savu draugu iet roku rokā, galvu uz viņa pleca balstīdama, kaut kur pie apvāršņa pieri atkal pabāž vēlme, lai arī man būtu kāds, ar ko dalīt šādus mirkļus. It īpaši, kad visu vakaru ir smiets un diets kopā ar vēl pieciem tādiem pašiem uķi puķi pārīšiem kā Guna un Toms, un, sākot jau ar otro alus glāzi, manī virsroku ņem "esarīgributā" un "kāpēcmannevarbūttā" Signe.

– Nu, Signe, gatava? – atskan Mairas balss, un es attopos, ka jau esam sasnieguši Feimanku. Maira stāv pie tilta margām, rokās turot savu vainagu, kuru drīz jau atdos straumei, kamēr Toms uzņem pēdējo Gunas bildi ar pusvītušajām rudzupuķēm matos. Es noņemu no galvas savu āboliņu, suņuburkšķu un vēl kaut kādu mistisku pļavas puķu vai nezāļu savirpinājumu un paskatos uz to. Vakardien tik ilgi čakarējos, lai sanāktu kaut kas puslīdz galvā liekams, un tagad vienkārši ļaušu, lai to upe aiznes kaut kur, nezin' kur.

– Bet, paklau, tā zīlēšana upē nebija ar diviem vainagiem? – es jautāju Gunai.

– Kaut ko tādu lasīju, bet vienalga, tagad jau otru vainagu sev nepīsim. Galvenais, lai vainags aizpeld pa straumi, ar to mums pietiks, lai zinātu, vai kādreiz apprecēsimies.

Kas tad cits ar to vainagu var notikt, ja vien neizmetīsi krastā? Šis plāns man nešķiet īsti pārliecinošs, bet ko tur daudz. Goda vārds, katru gadu man sanāk arvien neglītāki vainagi, šo noteikti nevajadzētu saglabāt – pat ja varētu.

– Visas reizē? – jautā Guna, jau sagatavojusies ūdenī noslīcināt ceļmalas tantiņai vakar atdoto piecīti.

– Mhm, – es pamāju ar galvu un nostājos blakus pārējiem.

– Uz trīs četri?

– Aha, davai! Trīs... uuun... č...

– Paga! Tom, tu šito filmē?

– Jā, tūlīt!

– Tas tiešām vajadzīgs, Guna?

– Davai, ātrāk! Man pēdas jau salst. Kāpēc vispār tas jādara...

– Ja nepatīk, varēsi neskatīties video, Signe. Pati vainīga, ka neuzvilki kurpes!

– Eu, meitenes, beidzam. Davai! Trīs... uuuun... – mēs atvēzējamies, – četri!

Mēs palaižam vaļā vainagus. Mans metiens ir šķībs, līdz ar to mans tikpat greizais vainags gaisā trāpa Gunas, atsitas pret to un iekrīt ūdenī gandrīz pašā upes krastā, ieķeroties tur sakritušajos zaros.

– Eu, nopietni?! – Protams. Kam tad citam, ja ne man.

Es skatos, kā Mairas un Gunas vainagus aiznes straume, kamēr manējo ūdens rausta te pa labi, te pa kreisi, bet tas paliek ieķēries zaros. Visi sāk smieties, un izskatās, ka Gunai ir visjautrāk:

– Tā tu arī viena pati savītīsi.

– Vismaz zinu, kurā vietā tas notiks, nevis attapšos velns zin' kur kā tavs vainags, – nemaz nemēģinu slēpt savu rūgtumu. Pirms vēl Guna pagūst kaut ko atcirst, Maira, vēl smaidīdama, saka:

– Pamēģini iemest ar kādu akmeni, varbūt atlaidīsies vaļā.

– Domā, ja es vainagu nevarēju aizmest taisni, es trāpīšu kādam no tiem šaurajiem zariem ar akmeni?

– Es varu pamēģināt, – piedāvā Toms.

– Nē, nē. Labāk es pati. Tas ir mans vainags, mana problēma.

– Nu, tad varbūt paņem, rekur, šito asfalta gabalu? Tas ir lielāks, lielāka iespēja, ka trāpīsi.

– Okei, mēģināšu.

Es paņemu no ceļa atlūzušo plāksni un metu. Tā pārsteidzošā kārtā trāpa tieši pa vaininiekiem, uzreiz atsitas pret seklo upes gultni un iztramda smiltis, liekot tām izplūst gar ūdens virskārtu.

– Oo, tu pat trāpīji!

– Un vainags arī atāķējās!

Es apmierināta noskatos, kā straume aizrauj prom manu "esganjaunekadneiziešutautās" zīmi. Nu labi. Varbūt nav nemaz tik slikti nezināt, kur paliks mans puķu kronis, galvenais, ka tam ir vēl neparedzēta nākotne.

– Vatafak, – es izdzirdu Mairu, pagriežos un izsekoju līdzi viņas acu skatienam, kas joprojām kavējas vietā, kur bija ieķēries mans vainags. Smiltis jau gandrīz ir nosēdušās, un mana vainaga vietā zaros virs ūdens peld divas baltas rozes. To galviņas ir lielas, izplaukušas, un rozes neizskatās vairāk kā dažas stundas vecas – gan jau no aukstā ūdens, kurā tās virmo kā divi mazi spoki.

– Tas nemaz nav baisi, – Maira izlaiž nervozu smiekliņu.

– Beidz, gan jau kaut kādi kāzinieki iemeta. Rekur, arī nesen lentīte apsieta, – Toms norāda uz tilta margām.

– Nu, jā... bet kāda iespēja... un divas? Uz kapiem tikai pāra skaitlī puķes nes. Fui.

–  Ai, tak neesi arī tik māņticīga. Davai, ejam atpakaļ, man te apnika, un sāk gribēties ēst. – Guna ar Tomu sāk virzīties atpakaļ uz māju pusi, kamēr es stāvu kā sastingusi un mēģinu saprast, ko tas nozīmē.

Ar veselo saprātu es apzinos, ka rozes upē tiešām, visdrīzāk, ir iemetis kāds jaunais pāris, bet ne jau no aukstuma man uz rokām uzmetas zosāda. Varbūt tā tomēr ir kaut kāda slikta zīme? Pa divām puķēm tiešām tikai uz kapiem nes... Pēdējā laikā nereti tāda bezcerības izjūta it kā uzmācas... Ai, nu labi! Nevajag arī sadomāties visādas muļķības, tā jau sev nāves spriedumu uzrakstīšu. Ja tas vispār kaut ko nozīmē, tad varbūt tieši kaut ko labu! Skat, es te tāda vientuļa jutos, un šeku reku man divas baltas rozes, kopā turoties, uzpeld! Ja tā vispār ir zīme, tad noteikti tādēļ, lai mani nomierinātu un parādītu, ka viss patiešām vēl ir priekšā, jo divas – tas taču simbolizē pāri. Jā, tam es spēju noticēt! Taču šos ziedus tomēr arī vajag no zariem atkabināt, lai viss turpina plūst savu gaitu, nevis stāv uz vietas iestrēdzis. Jā, tā gan! Es novēršu skatienu no rozēm, lai sameklētu kādu akmentiņu uz tilta.

– Signe! – Mairas sauciens mani atsauc atpakaļ realitātē, es uz viņu paskatos. – Jau pusstundu mēģinu tevi sasaukt. Toms ar Gunu jau ir gabalā. Ejam mēs arī?

– Es tikai gribu tās arī ātri atbrīvot no zariem.

– Beidz, man arī apskrējās dūša, kad es tās ieraudzīju, bet, Signe, nesadomājies par daudz, lai tās rozes tur paliek. Viņas iemeta kāds cits, tas nav domāts tev. 

– Pagaidi, lūdzu, es ātri, citādi man tas pēc tam neliks miera.

– Nu labi, bet ātri, es arī jau gribu ēst. 

Es pagrābju no ceļa malas sauju ar akmentiņiem un sāku mest pa zariem. Lielākā daļa nemaz netrāpa tur, kur vajag, jo ir pārāk mazi, bet ar asfalta gabalu kā iepriekš es vairs negribu mest, citādi puķes var saplacināt. Arī tie akmentiņi, kas sasniedz mērķi, neko nemaina.

– Signe, ejam mājās. Tu neredzi, ka nav jēgas? – Maira lūdzoši saka.

– Ai, tur laikam ap rozēm apsietā lentīte ir aptinusies ap zaru. Paga, es noiešu pie krasta, pamēģināšu ar kādu stiebru nobakstīt nost, – es sāku iet pāri tiltam.

– Signe! Tak liecies mierā! 

– Nu taču pagaidi, lūdzu! Es ātri!

Es virzos lejup pa brikšņiem, tikai iztālēm jūtot, kā tie skrāpē un dursta kailās kājas. Nonākot krasta malā, es atrodu garāku stiebru, ar kuru varu aizsniegties līdz rozēm. Mēģinu nobakstīt pabalējušo lentīti no zara, tomēr tas neveicas tik viegli, kā biju domājusi.

– Signe! Ātrāk! Man apnika gaidīt, – Mairas nepacietību sāk nomainīt dusmas.

– Tūlīt!

Lentīte beidzot noraisās no zara gala, un rozes tagad jau bez pretestības pakļaujas straumei. Es jau esmu gatava no prieka lēkt, skatoties, kā rozes tiek aizskalotas uz priekšu, kad pamanu, ka tās sāk attālināties viena no otras, turpat pa vidu peldot lentītei, kas tās iepriekš bija saistījusi kopā. Nopietni?! Es tik ļoti centos, un tās stulbās puķes pat nepalika kopā?! Protams! Nu, protams. Ne velti man nekad nav patikušas rozes.

Lēnām ar neapmierinātībā saviebtu seju kustos atpakaļ uz tilta pusi. Tagad sāku just, kā sūrst saskrāpētās kājas un kā tās tiek no jauna durstītas, mērojot ceļu atpakaļ pa brikšņiem. Maira jau stāv priekšā ceļa malā un sniedz pretī rokas, lai man būtu vieglāk uzkāpt atpakaļ kalniņā:

– Nu, ko? Apmierināta?

Uzmetu vēl pēdējo skatienu upei un pamanu, ka viena no rozēm atkal ir ieķērusies citos zaros, kas ir sakrituši tālāk uz priekšu.

–  Mhm, –  es norūcu, nonākot atpakaļ uz tilta. Maira joprojām skatās uz mani:

– Nesaprotu, kāpēc tu tik ļoti ieciklējies uz tādām lietām. Un kam tas bija vajadzīgs? Ko tev tas deva?

– Neko, – noduru galvu un paskatos uz savām nobrāztajām un nosalušajām zili sarkanajām kājām, – pilnīgi neko. Un kurš izdomāja, ka tie vainagi kaut kur jāmet? Stulbās māņticības. Nākamgad vainagu vispār nepīšu.

Un varbūt arī mazāk dzeršu.