Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Kāpēc Dieviņš nevēlējās, lai Rainīts kļūtu liels?
Linda Buga
07.06.2017

Paņemot rokās Lindas Šmites grāmatu "Rainītis" ("Zvaigzne ABC", 2016), raisās divējādas domas: vai nu šī ir pasaka, kuru, gluži kā bērnībā, lasīt pirms gulētiešanas un paredzēt laimīgās beigas jau pašā sākumā, vai arī – mazais Rainītis, iespējams, ieņem dižā Raiņa tēlu.

Otrās aizdomas ātri izplēn, izlasot grāmatas anotāciju: izrādās, Rainītis ir kāds puisēns, kuram, tāpat kā viņa vārdabrālim, piemīt spēcīga personība. Vēl nedaudz tirda doma par šķietamo pasaku, bet, sākot lasīt darbu, arī tā izgaist, un Rainītis pārsteidz. Nebūs arī nekādas pasakas, būs Rainīša skaudrā dzīves atklāsme, būs jūtas, kas pārņems līdz pat mielēm un liks pārdomāt. Rainītis liks daudz domāt un daudz just. Jā, Rainītis kodīs – kodīs gan sirdsapziņā, gan jūtās, ko ar prātu nemaz nevar aptvert.

Grāmatas valoda ir ļoti vienkārša, un nebūs grūti iejusties Rainīša pasaulē. Jau izlasot pirmās rindkopas, Rainītis mani ir paņēmis aiz rokas un ved tur, kur sen nav būts. Rainītis ieved bērnībā, rāda, kā izskatās cilvēki un pasaule ar astoņgadnieka acīm. Pieaugušie to aizmirst, un viņiem šķiet, ka tā nekad nav bijis, bet ir! Rainītis ļoti labi apzinās, ka pieaugušie aizmirst, kā ir būt bērnam, viņiem nepietiek laika atcerēties par bērnu un pievērst tam uzmanību. Tieši tāpēc, ka Rainītis to zina, viņš spēj tik dziļi ievest savā jūtu un pārdomu pasaulē. Rainītis lika gan raudāt, iekniebjot kādā no bērnības pieredzes dzīslām, gan smieties, ļaujot aizmirst apkārtējo realitāti. Caur savu pieredzi viņš mūs ved jaunās atklāsmēs gan par sevi, gan apkārt esošo pasauli.

Nav viegli būt bērnam ar tik spēcīgām empātijas spējām, ar tik plašu jūtu pasauli. Šo neizpratni par plašo Rainīša sirdi un jūtīgumu atspoguļo arī omīte Mimis, kurai, kā Rainītis stāsta, sejas rieviņās mitinās dusmu čūskiņas. Mazā zēna skatījums uz cilvēkiem un tā raksturojums reizēm var sasmīdināt un reizēm izraisa dziļu līdzjūtību. Uģa smakojošā mute, ko Rainītis necieš, jo tā ož pēc vīna un degvīna. Skolotājas Maricas apraksts, kas sniedzas līdz sievietes un mātes ideālam. Un Zane, kuras seju Rainītis vairs nevar atcerēties – tāpat kā rokas. Rokas darbā parādās kā simbolisks mātes tēls, jo ar tām bērns saņem glāstus, apskāvienus un mīļumu, ko Rainītis no savas mammas nav saņēmis. Zanes rokas viņš vairs nepēj atcerēties, bet Maricas rokas ir slaidas un nadziņi atgādina pils lodziņus. Mātes lomu izspēlē arī akmens skulptūra Kukažiņa, kuru Rainītis cenšas glābt no īgnās muzeja pārzines. Kukažiņa viņā iedveš mīlestību un rūpes.

Stāsts ir par mūsdienās aktuālu problēmu – Rainītim mammu Zani atņem Anglijas sala, un viņam ir jāpaliek kopā ar omīti, jo Anglijas sala ir pārāk maza, lai uz tās būtu vieta arī Rainītim. Nežēlīgais okeāns negrib atdot puisēnam to, kā viņam tik ļoti pietrūkst. Tēta Rainītim nav, jo viņš jau sen ir zēnu pametis un izveidojis savu laimīgo ģimeni, par Rainīti vispār neinteresējoties. Dzīves pieredzes un rūpju pilnā omīte ir pārņemta ar savām raizēm un nesaprot Rainīti, nesaprot mākslinieka dvēseli, bet Rainītim ir bail no viņas dusmu čūskiņām, tieši tāpēc siltu mīļumu viņš no omītes nesaņem.

Kā glābiņš puisēna bēdām ir piecu priežu kalniņš un akmeņi, kuros viņš izliek savas sāpes. Rainītis vēlas būt tēlnieks jeb, kā viņš pats saka, – akmenieks. Kapēc? Akmeniekam vairs nevar iekost. Viņš ir, un viņa reizē nav. Zēna vienīgie sabiedrotie ir piecu priežu kalniņā mītošie Dzen-dzenis un Vāvernieks, kas zēnam ir blakus gan grūtsirdīgos, gan iedvesmas un sapņu pilnos brīžos.

Man zeme vien notrīs zem kājām, domājot par to, kā ir būt mazam un vientuļam, ja pat pieaugušajam ir grūti būt vienam. Kā lai Rainītis tiek ar visu galā un izdzīvo savu bērnību, ja māte ir tālu prom, lai pelnītu naudu, un beigās izveido sev citu ģimeni bez viņa. Rainītim mācībās nesokas labi, jo domas aizklīst pie tik sāpīgiem kodumiem. Māmiņdiena kļūst par ienīstāko dienu gadā, jo māmiņas nav un māmiņa neatbrauks.

Rainīša dzīvē tomēr parādījies kāds cerību stars – onkulis Uģis vairāk nedzer, jo iepazinies ar skolotāju Maricu un "zaudējis galvu", Marica arī ar Rainīti vairāk pavada laiku un ieņem jau gandrīz māmiņas vietu bērna dzīvē, Rainītis ir pievarējis vasaras darbus un izcīnījis karu ar mazajiem napoleoniņiem, kas nepadevās ne lasīšanai, ne rēķināšanai. Šķiet, viss jau būtu bijis labi, bet ierodas Vācietis. Par Vācieti neko daudz Rainītis nezina, tikai to, ka sirdī viņam mitinās čūskas, viņš ir bezgala mantkārīgs un grib iegūt apkārt esošās zemes. Ja neiegūs ar labu, tad dabūs ar varu. Rainītim bail, viņš nevēlas atvadīties no sava piecu priežu kalniņa un savu zemi atdot Vācietim. Mimis gan ir citās domās, jo mājai tā vai tā saimniekotāju nav.

Visā šajā juceklī vienīgais, uz kuru var paļauties, ir Neredzamais Spēks. Rainītis mana, ka šis spēks visu nokārtos tā, kā tam ir jānotiek, un cilvēks šo spēku nekad nespēs apsteigt. Bet Urdeklis palīdz aizbēgt no grūtsirdības, jo viņš vienmēr liks kaut ko darīt un kaut ko izdomāt.

Rainītis liek saprast, ka pieaugušajiem nav tiesības nogalināt bērna bērnību. Vieglāk ir samierināties ar mātes nāvi nekā ar mātes vienaldzību. Izlasot grāmatu, rodas tikai viens jautājums –

kāpēc Dieviņš nevēlējās, lai Rainīts kļūtu liels?