Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Jauda un drosme. Atskats uz diskusiju par Gunāru Priedi
Arnis Koroševskis
08.06.2017

16. maija saruna Andreja Upīša Memoriālajā muzejā par ievērojamo latviešu dramaturgu Gunāru Priedi bija jau otrais pasākums ciklā par Andreja Upīša prēmijas laureātiem. Prēmija tika nodibināta par godu rakstnieka simtajai jubilejai 1977. gadā, to nodrošināja savulaik ietekmīgā Skrīveru izmēģinājuma saimniecība.

Laikā starp 1977. un 1987. gadu prēmija tika piešķirta trīs reizes; to saņēma gan rakstnieki, atdzejotāji, tulkotāji, gan teātra kritiķi un literatūrzinātnieki. 1977. gadā prēmiju saņēma Ludmila Azarova, Alberts Bels, Māris Čaklais, Kārlis Krauliņš un Pauls Putniņš, 1982. gadā – Vizma Belševica, Harijs Gulbis, Gunārs Priede, Lilija Dzene un Anna Ozola-Sakse, savukārt 1987. gadā prēmija tika piešķirta Knutam Skujeniekam, Mārai Zālītei un Miervaldim Birzem.

Šoreiz uz sarunu tika aicināti teātra režisors Mārtiņš Eihe, teātra zinātniece un Gunāra Priedes kopotu rakstu sastādītāja Ieva Struka, teātra kritiķe Ieva Rodiņa un aktrise Iveta Pole. Sarunas laikā izkristalizējās vairākas būtiskas atziņas gan par atsevišķiem dramaturga darbiem, gan par laikmetu un konjunktūru kopumā.

Diskusijas vadītājs Arturs Skutelis diskusiju iesāka ar jautājumu par Gunāra Priedes darbu aktualitāti mūsdienās, norādot uz kādu nepārprotamu tendenci – proti, pēdējo gadu laikā visai bieži iestudētajiem dramaturga darbiem: Valmieras Drāmas teātrī "Smaržo sēnes" (2015), Jaunajā Rīgas teātrī "Saniknotā slieka" (2017) un "Zilā" (2017) Latvijas Nacionālajā teātrī. Ieva Struka šo tendenci skaidroja drīzāk kā sagadīšanos, taču vienlaikus minēja, ka atgriešanos pie padomju laikā radītajiem dramaturģijas darbiem veicina pārvarētā laika distance kopš PSRS sabrukuma un valstiskās neatkarības atgūšanas – ja pirmajos brīvvalsts gados atskatīšanās uz šīm lugām šķita nevēlama, tad ar laiku attieksme ir mainījusies. Teātra zinātniece sarunā uzsvēra, ka padomju sistēmā radītās lugas nereti sabalsojas ar mūsdienu politisko sistēmu, kas likumsakarīgi ļauj šiem darbiem vai to interpretācijām būt aktuālām. Vēl jo vairāk, attieksme pret latviskuma kodu un attiecības ar konjunktūru ir tiklab četrdesmit gadus sens, tiklab šobrīd sasāpējis un neignorējams jautājums. Vienlaikus Struka kā nopietnu argumentu minēja arī situāciju ar lugu kvantitāti vai kvalitāti – ja latviešu dramaturģija šobrīd būtu pārsātināta, iespējams, atgriešanās pie Priedes lugām nebūtu nepieciešama.

Papildinot iepriekš teikto, aktrise Iveta Pole minēja sakarības starp noteikta tematiskā loka aktualizēšanu teātrī un padomju sadzīves un interjera detaļu ieplūšanu mūsdienu dzīves ritumā – interesi par šo laikmeta nogriezni kā eksotisku parādību stiprina tieši jaunā paaudze, kas šos laikus nav piedzīvojusi.

Ieva Rodiņa uzsvēra, ka pēdējos gados Latvijas teātri ir reaģējuši uz dažādām simboliskām jubilejām (Raiņa un Aspazijas gads, gaidāmā valsts simtgade u.c.), jo repertuārā latviešu oriģināldramaturģijas iestudējumu skaits ir ievērojami palielinājies. Par to, ka no jauna ir uznirusi interese par šī žanra darbiem, liecinot arī statistika – šobrīd teātru aktīvajā repertuārā vien ir nedaudz vairāk kā simts oriģināldarbu iestudējumu, un tas ir tikai apsveicami. Teātra kritiķe norādīja, ka Priede ir viens no latviskākajiem dramaturgiem, tādēļ likumsakarīgi atrodas diskursā par latviskajām vērtībām un latviešu būtību.

Teātra režisors Mārtiņš Eihe kautrīgi un vienlaikus koķeti piebilda, ka neatceroties, kādēļ iepriekšējos gados ir vairākkārt aktualizējis noteiktus Priedes darbus, taču izrādes "Smaržo sēnes" kontekstā atsaucās uz jau sarunā izskanējušo domu par būtiskām paralēlēm starp vēsturi un mūsdienām. "Mums joprojām Saeimā ir džeks, kurš varēja izgāzt sūdu kravu priekšā Kalpaka piemineklim, lai tur netiek demonstranti vai tie, kas gribēja nolikt puķes 80. gadu beigās, viņš ir Saeimā frakcijas vadītājs. Un mums ir pilnīgi vienalga – mēs kā izvēlējāmies, tā turpinām izvēlēties to pašu grābekli un kāpt uz tā virsū," piebilda režisors.

Struka ar smiekliem atcerējās nesenu gadījumu tramvajā, kad viņa braukusi kopā ar "Sibillu Švirksti", tādēļ arī pārējie sarunas dalībnieki vienojās, ka Priedes lugās ir iekodēti tādi raksturi un tāds atpazīstamu īpašību kopums, kāds ir bijis vienmēr un attiecīgi vienmēr pastāvēs. Tā visa kontekstā Eihe atgādināja būtisku faktu, ka pēc Otrā pasaules kara Vācijas valdībā nenonāca neviens no tiesātā nacionālsociālistu režīma pārstāvjiem, turpretī Latvijā pēc neatkarības atgūšanas valdību būtībā pārņēma iepriekšējā politiskā režīma darbinieki. Mūsdienu dramaturģijas īpatnības vai izvēle par labu senāku lugu aktualizēšanai esot skaidrojama ar to, ka šī brīža teātra skatītājs un veidotājs ir sociāli atbildīgāks; dramaturģijā un teātrī ir notikusi pārvirzīšanās no pola "mākslu mākslai" uz polu, kurš tomēr cenšas apzinīgi iekļaut arī politiskus jautājumus.

Rēķinoties ar Priedi kā politiski tendētu autoru, Arturs Skutelis sarunas dalībniekiem vaicāja, vai dramaturgu nevarēja piemeklēt traģisks liktenis, kādu to pieredzēja, piemēram, Knuts Skujenieks. Struka atsaucās uz ierakstiem Priedes dienasgrāmatā, draudiem un interesi no tā brīža varas orgānu puses, kas neapšaubāmi rakstniekam radīja nepārejošas bailes un nedrošības sajūtu. Eihe iestarpināja, ka faktiski tam visam bija sekas – Priede kā mākslinieks tika salauzts. "Aizlauzts," – acumirklī viņu izlaboja Struka.

Diskusijā vairākkārt iesaistījās arī zālē klātesošie skatītāji – starp tiem arī Memoriālo muzeju apvienības direktore Rita Meinerte un mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne. Diskusijas dalībnieku teiktais tika papildināts ar atziņu, ka Priedi tik vienkārši nevarētu represēt, jo tajā laikā viņš bija pietiekami populārs – no ideoloģiskā viedokļa tas būtu bijis pārāk neglīti un neloģiski, ja kādas radošas savienības priekšsēdētājs būtu jāizsūta ārpus valsts. Burāne bija skeptiskāk noskaņota pret vairākiem sarunu tematiem; mākslas zinātniece uzsvēra, ka šī brīža konjunktūra Latvijas valstī ir vēl smagāka vai pat nožēlojamāka nekā padomju okupācijas apstākļos, par piemēru minot nesamērību jautājumā par laikmeta upuriem – ja Gunāram Priedem līdzās tiek novietots Rolands Kalniņš, tad atkrīt vairāki jautājumi. Ja dramaturga darbi pēc viņa nāves tiek celti gaismā un dažādi interpretēti, tad ievērojamais kinorežisors pēdējo 25 gadu laikā tikpat kā nav ticis finansiāli atbalstīts, neskatoties uz šķietamo un it kā pašsaprotamo kinoklasiķa statusu. Vienubrīd izveidojās atsevišķs sarunas nogrieznis starp vairākiem interesentiem, kuri bija iepazinušies ar publicētajām dramaturga dienasgrāmatām; radās jautājums – vai autors tās ir rakstījis, skaidri apzinoties, ka vairākus gadus vēlāk tām būs noteikta mērķauditorija? Ieva Struka uzsvēra, ka rakstnieka intonācija ir stipri mainījusies pēc notikumiem ap lugu "Smaržo sēnes", proti, Priede turpmāk rakstījis, rēķinoties, ka jebkurš var iepazīties ar uzrakstītā saturu.

Iveta Pole dalījās dažās pārdomās par grūtībām, kas radās, veidojot iestudējumu "Saniknotā slieka", – vislielākos strīdus raisījis jautājums par to, kā atrisināt lugas noslēgumu, vai darbā skartās problēmas ir aktuālas un kā tās pasniegt, lai tas būtu saistoši mūsdienu skatītājām. Eihe uzsvēra, ka viņu ar dramaturgu nosacīti saista Ogre, kas ir režisora dzimtā pilsēta, un Priedes darbu motīvos bieži pieminētās reālijas saistītas tieši ar turieni. Minot atsevišķas komiskas epizodes, diskusijas dalībnieki secināja, ka dramaturgam patiesībā ir visai maz komēdiju, taču lielākā vai mazākā mērā komikas elementi ir klātesoši katrā lugā. "Priedes humors, kas savam laikam bija specifisks, tagad ir kļuvis ļoti saprotams un pieņemams cilvēkiem," uzsvēra Struka.

Arturs Skutelis atgādināja teātra kritiķes Silvijas Radzobes pārdomas par iestudējumu "Smaržo sēnes" – ka tikai tagad luga ir pa īstam atdzīvojusies uz skatuves, savukārt Mārtiņš Eihe pret šādu vērtējumu izturējās atturīgi, lai gan piekrita, ka iepriekšējais iestudējums Oļģerta Krodera režijā acīmredzot nav bijis īsti veiksmīgs. Ieva Rodiņa turpināja domu pavedienu, apgalvojot, ka Mārtiņa Eihes iestudējums ir trāpījis īstajā laikā, bet pati luga ir ļoti universāla, tās galvenā būtībā –mainās sistēma, bet ne cilvēks.

Sarunas noslēgumā tika uzdots jautājums, vai šobrīd latviešu dramaturģijā ir kāds autors ar tādu jaudu un drosmi, kāda piemita Priedem. Eihe acumirklī steidzās atbildēt, ka tāds ir Jānis Balodis, savukārt Rodiņa aicināja diskusijas dalībniekus būt uzmanīgiem, salīdzinot dažādo autoru darbus, un atgādināja, ka Priede, lai arī politiski aktīvs, nebūt neatbilst šāda dramaturga profilam: "Priedes dramaturģija vispār ir ļoti āķīga, jo tur pa virsu ir ļoti precīza reālpsiholoģija, bet apakšā ir zemūdens akmeņi – gan sociālpolitiskās tēmas, gan latviskās vērtības, simboli. Līdz ar to es nezinu, vai tāda kalibra dramaturgs jaunākajā autoru paaudzē šobrīd ir sastopams." Kā savdabīgu dramaturģijas piemēru Struka minēja Ingas Ābeles poētisko valodu, kas vienlaikus spēj būt aktierim pietiekami viegla un parocīga, tādēļ varbūt rakstniece tieši šajā žanrā ir nosacīta Priedes māksliniecisko paņēmienu pēctece. Pole iestarpināja, ka šāds autors noteikti "vēl būs".