Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Katram savs dēmons vai dundurs skapī
Ruta Kurpniece
14.06.2017

Jānis Einfelds ir viens no spilgtākajiem latviešu postmodernistiem. Rakstnieks literatūrā ienācis 1988. gadā, kad laikrakstā "Pionieris" tika publicēta viņa pasaka "Īsas ziemas kauja". Plašāk pazīstams ar romānu "Cūku grāmata" (1996), par kuru saņēmis K. Elsberga literāro prēmiju, stāstu un noveļu krājumu "Pornogrāfisko bildīšu tirgotājs" (2001) un triloģiju "Rīga" (2015). Stāstu krājums "Dunduri un dēmoni" ("Dienas Grāmata", 2017) ir Einfelda devītā izdotā grāmata, kura uzrunāja vispirms ar vāka noformējumu. Jau tobrīd kļuva skaidrs, ka šajā krājumā nav sagaidāmi vampīrdēmonsāgu cienīgi mīlasstāsti, tāpat te arī netiks vēstīts par saulainu vasaras dienu, kuras tveicē pēc sasvīdušiem ķermeņiem tīko dunduru dzēlīgais snuķītis.

Einfelda prozā nekādu "skaistumu" nav. Pašā sākumā par to varētu rasties maldīgs iespaids. Piemēram, Einfelds stāstu krājumā ļoti estētiski apraksta greznas viesības, kurās dāmas salonos nododas tērzēšanai par jaunākajām tenkām un izsmalcinātām modes tendencēm un kungi pie intelektuālām sarunām kūpina cigārus. Izklausās tik aristokrātiski! Taču patiesībā rakstnieks attēlo sabiedrības pagrimteņus, kuri kādā vakarā sapulcējušies turīgākā drauga netīrajā un nekārtīgajā miteklī. Kārtējā dzerstiņā notiek sarunas par "biznesa idejām", citiem vārdiem sakot, kā apčakarēt parastos ļautiņus un likt uzķerties uz loterijām, kurās balvas nekad netiks izlozētas.

Einfelda stāstu struktūra ir diezgan sašķelta un izmētāta, taču vienlaikus tā ir ļoti loģiski sakārtota notikumu virkne, kurā izlaižams nedrīkst būt neviens posms. Tas lielā mērā neļauj rakstnieka grāmatas lasīt kā vienkāršu izklaides literatūru, bet gan liek pastāvīgi sekot līdzi notiekošajam, ne mirkli neatslābstot.

Tieši tā notiek arī "Dunduros un dēmonos". Šis postmodernais darbs izceļas ar interesantu pieeju stāstu krājuma veidošanā – katrs stāsts ir saprotams un uztverams arī atsevišķi, taču, lasīti secīgi, tie visi kopā veido vienu loģisku sižeta līniju. Krājums sadalīts divās daļās, kurās iezadzies arī pats rakstnieks ar savu alter ego Fabulu Jūļa veidolā, un aizved atpakaļ 90. gados, kad valdīja absurdais kapitālisms – noziedznieku un reketieru laimīgā zeme.

Grāmatas pirmajā daļā dunduri un dēmoni jūtami gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Einfelds starprindu, kā arī tiešā tekstā atklāj, ka mūsos katrā slēpjas dēmons, pie viņa atmodināšanas atbildīgi esam mēs paši un atmodināts tas, visticamāk, cilvēka ķermeni un prātu vairs nekad neatstās. Tāds, piemēram, ir mantkārības dēmons – viens no ļaunākajiem un nepatīkamākajiem dvēseles iemītniekiem, kurš, sajutis cilvēka vēlmi pēc naudas, varas un mantiskām vērtībām, vairs neapstājas un pavēl tiekties tālāk un iegūt vēl vairāk. Tāpat ir ar dunduriem, kas pieder tikai vienam saimniekam un spēj nodarīt pāri tam, respektīvi, nogalināt to, pret kuru tiek vērsti.

Stāstu krājumā, sevišķi pirmajā daļā, Einfelds raksta par netīrību, "zemākajiem sabiedrības slāņiem", zādzībām un mahinācijām ne tikai starp parastajiem ļaudīm, bet arī uzņēmumu aprindās, kaut gan stāstos tas lielā mērā izteikts "caur puķēm", jo pirmajā brīdī nav īsti saprotams, ka uzrakstītajam ir pavisam cita nozīme.  

Stāstu krājuma otrā daļa ar nosaukumu "Ziema", kura sadalīta astoņās īsās etīdēs, veltīta vienai no pirmās daļas varonēm, Agnesei, pusaudzei, kura tik ļoti aizkustinājusi rakstnieka alter ego ar savām novelēm. Fabulu Jūlis saka: "Es, kura pasakas pēdējā laikā kļuvušas tukšas un neauglīgas, liekot roku uz sirds, varu apgalvot ‒ esmu kļuvis par īstu Agneses Folkas talanta cienītāju." (178) Jau krājuma pirmajā daļā viņš uz šo meiteni skatās ar apbrīnu, pareizāk sakot, apbrīno viņas runas veidu un to, kā var tik mierīgi dzīvot – un vispār uzturēties – pretīgā miteklī, kā arī visus neparastos notikumus uzskatīt par ikdienišķiem.

"Ziema" dažviet rakstīta 2. personā. Narators (Fabulu Jūlis) uzrunā Agnesi un dod viņai norādes, kā rīkoties, kā stāties pretī nelabvēļiem un kā izturēties, atrodoties "ziemā" vai "ziemas dārzā". Šī daļa ir kā skaists nobeigums pirmajai, kurā vairāk jūtamas sakāpinātas emocijas un negatīva noskaņa. Tad šis teksts ir ļoti mierīgs un bez lietu pārbagātības.

Tomēr pēdējās daļas nosaukumu "Ziema" gribas uztvert kā metaforu – neviļus rodas vēlme domāt, ka pirmās daļas notikumiem nekāda racionāla (at)risinājuma nav. Ziemā viss sasalst, un tieši tāpat iesalst Jāņa Einfelda radītie stāstu tēli, viņi nemainās un nekad arī nemainīsies.