Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Asaras veldzē un apskaidro
Liene Kāposta
16.06.2017

Ilgas Raščevskas romāns "Norakstītie" ("Zvaigzne ABC", 2016) ir rakstnieces debija literatūrā, un tas jau paspējis gūt sabiedrības ievērību, iespējams, ar izdevēju prasmīgo reklāmas speciālistu palīdzību, kas grāmatu pasnieguši ar nelielu sensācijas piegaršu. Plašsaziņas līdzekļos romāns pieteikts ar tādiem vārdiem kā "Latvijas drūmā puse", "grāmata par dzīves pabērniem" un pat "romāns, kāda latviešu literatūrā vēl nekad nav bijis". Visam uguni vēl piemet fakts, ka "Norakstīto" autore ir pieredzējusi sociālā darbiniece – tātad grāmatai piemīt intriģējošā "realitātes" vērtība. Arī pati Ilga Raščevska intervijās atklājusi, ka romānā izmantojusi ilgajos darba gados gūto pieredzi un ķerties pie rakstīšanas viņu mudinājusi vēlme izteikt sakrājušās sāpes.

Patiešām, sāpju romānā netrūkst – "Norakstītie" ir kā pūžņojoša brūce, kas šķērsgriezumā ataino kāda nomaļa Latvijas pagasta iedzīvotāju skaudro dzīvi. Ir skaidrs, ka šeit tiek runāts ne tikai par fiktīvo Valdoni, bet jebkuru pavisam reālu Latvijas pagastu, tādējādi autore skārusi tēmu, kas latviešiem kļuvusi teju par eksistenciālu kategoriju: iznīcībai nolemtie lauki, kuros valda nabadzība, bezdarbs un alkoholisms, un to centrā "norakstītie" – cilvēki, kas iestiguši bezcerības apburtajā lokā. Liela daļa šī romāna varoņu ir viņpus "normālības" robežas: ļaudis, kurus sabiedrība uztver kā deģenerātus, aiz šī sociālā zīmoga vairs nesaskatot cilvēcības vaibstus. Raščevska "Norakstītajos" tiecas apvērst otrādi šo dihotomiju un parādīt, cik traģisks un neviennozīmīgs var būt ceļš, kas cilvēku noved dzīves visdziļākajā bedrē.

Vairāk nekā četrsimt romāna lappusēs iezīmēta apbrīnojami plaša tipāžu un problēmu amplitūda. Raščevska atvēzējusies patiesi sparīgi un, šķiet, vēlējusies šajā darbā ietilpināt gan socioloģiski precīzu mūsdienu Latvijas sabiedrības portretējumu, kurā cilvēka personiskā nelaime skatīta arī makrolīmenī (marginalizētie lauki, bezdarbs, kas veicina emigrāciju, korumpētā valdība, kura tikai pasliktina iedzīvotāju stāvokli, vecāku pamestie bērni, kas kļūst par nākamajiem koloniju iemītniekiem utt.), gan sava veida humānisma manifestu, kurā, turot roku uz vispārcilvēcisko ciešanu artērijas, tiek apcerēti tādi fundamentāli jautājumi kā dzīves jēga, nāve, morāle utt.

Tomēr "Norakstītie" nekļūst par "romānu, kāda latviešu literatūrā vēl nav bijis". Tādēļ, ka šis darbs šķiet pārāk sakonstruēts, tādēļ, ka iet jau pa iemītu diskursa taciņu, situācijas risinot ierastajos (dažbrīd pat gribas teikt – klišejiskajos) domāšanas modeļos. Saistībā ar "Norakstītajiem" prātā nāk vārdi, kas parasti sarkaniem burtiem izcelti grāmatās par to, kā uzrakstīt "sasodīti labu" romānu: parādīt, nevis pastāstīt; izdzīvot, nevis uzskaitīt. Pārdaudzums ir viena no vislabāk uzskatāmajām "Norakstīto" problēmām.

Lasot romānu, dažbrīd rodas sajūta, ka manā priekšā atrodas kāds sociālo gadījumu klasifikators, kurā uzskaitītas teju visas iespējamās likstas: nabadzība, alkoholisms, narkomānija, vardarbība ģimenē, izvarošanas, cilvēku tirdzniecība, pašnāvības, slepkavības, prostitūcija, invaliditāte, psihiskas saslimšanas, Černobiļas pieredze, pusmūža krīze, paaudžu konflikti, bērnu nāve, laulību šķiršana, krāpšana utt. Šķiet, autore vēlējusies grāmatā iedabūt itin visu, tomēr tas drīzāk rada pārspīlējuma iespaidu, nevis emocionālu satricinājumu. Šī aspekta dēļ cieš arī romāna struktūra: darba sākumā pieteikta detektīvintriga, kurai būtu jākļūst par sižeta virzītāju, tomēr tā noslīkst izvērstajos varoņu dzīvesstāstu aprakstos, un brīdī, kad beidzot notiek atgriešanās pie tagadnes darbības, jau ir piemirsies, kas tad īsti pirms tam bija noticis. Tāpat grūtības "savaldīt" tekstu parādās arī romāna triju daļu plānojumā: pirmajā daļā tiek sniegta plaša ekspozīcija – tiek iepazīstināts ar galvenajiem varoņiem, pārējiem varoņiem, galvenajām problēmām, papildproblēmām –, tiek piedāvāts ļoti blīvs informācijas slānis, kas drīzāk funkcionē ilustratīvi, nevis virza uz priekšu darbību. Tādēļ pēdējā daļā jūtams, ka autore atlikušajās lappusēs steidz "savilkt" kopā sižetu iecerētajā finālā, t. i., drūmajā ainavā ievilkt treknu cerības un iespējamas laimes triepienu: sākas diezgan strauja problēmu atšķetināšana, piepeši gandrīz visos varoņos pamostas gaismas stars, kaut gan tas īsti neizriet no iepriekš rakstītā.

"Neizrietēšana" kļūst par vēl vienu būtisku romāna problēmu. Visdažādāko likstu uzskaitījums nav ieintegrēts varoņu rīcības loģikā: pārāk uzkrītoši jaušams, ka viņus šurpu turpu bīda nevis iekšēja nepieciešamība, bet gan autore. Varoņu runa nereti ir aforistiska, viņi it kā atstāsta savu dosjē lasītājam. Ticamības momentu iedragā arī atsevišķu varoņu slengs, kas citādi raitajā valodas plūdumā neliekas iederīgs: protams, varu kļūdīties, bet, manuprāt, 21. gs. jaunietis savus vecākus vairs nesauc par "muteri" un "fāteru". Turklāt turpat blakus tiek lietoti arī vārdi no "citas operas", piemēram, "jūtūbs". Nedabiski šķiet vairāki sižeta risinājumi – piemēram, vienai no romāna varonēm, kas nonākusi seksa verdzības gūstā Anglijā, izdodas izbēgt: viņa paskrien kādu gabaliņu un parkā piepeši sastop... nevienu citu kā sava mīļotā draugu no Latvijas, kurš, protams, uzreiz meiteni nogādā drošībā. Šādi "deus ex machina" tipa risinājumi izmantoti arī citviet. Reizēm vēstījums ieslīgst Koelju stila filozofēšanā, no kuras varētu izveidot pat nelielu atziņu izlasi: "Jo cilvēki cits citu ilgāk pazīst, jo sāpīgāk var iedzelt" (68), "Asaras veldzē un apskaidro" (79), "Dzīve nav nepārtraukts laika tecējums, tā sastāv no mirkļiem, izvēlēm, krustcelēm..." (186), "Laime ir visu notiekošo pieņemt mierīgi un iekšēji brīvi" (298) utt. Nereti starp rindām jūtamas autores mieles par korumpēto valdību, sačakarēto medicīnas sistēmu, emigrējušajiem latviešiem un citiem sociālpolitiskiem jautājumiem. Turklāt tas tiek darīts ierastajā diskursā – nabaga tauta, sliktā valsts –, nepiedāvājot jaunu skatpunktu (tiesa gan, romāna beigās norādot, ka nevajag pārāk kurnēt par likteni). Kaut kas līdzīgs jāsaka arī par pārējo tēmu traktējumu, kuras būtu interesanti apskatīt, piemēram, feminisma teorijas kontekstā: "Sieviete, kad viņai ir grūti, kad liekas, ka vairs nespēj izturēt, ķeras pie bērniem, pie savas mīlestības un atbildības. [..] Sieviete, kurai ir bērni, nevar sēdēt, rokas klēpī salikusi, un aizbēgt depresijā – viņai ir jāiet, jādara, jākārto, jāpārbauda, jāatceras. Viņai ir jāturas!" (276) Vai arī: "Beigas sievietes dzīvei, ja blakus nav vīrieša, kuram tu joprojām esi jauna, skaista un mīlama. Jo nekas jau vairs nenotiks, neko atpakaļ pagriezt vairs nevar, mūžs ir tikai viens – vari vienkārši sēdēt un nožēlot." (290)

Apsveicama ir autores vēlme uzmanības centrā izvirzīt sabiedrības "neredzamo" daļu, mēģinājumi atainot sarežģītos un traģiskos dzīvesstāstus, kas slēpjas aiz birokrātiskā jēdziena "sociāli nelabvēlīgs". Tomēr romāns it kā pavēršas pats pret savu ieceri: parādīt, ka viss nav tik vienkārši, kā izskatās. Krāsainā tipāžu un problēmu kolāža noņirb gar acīm pārāk viendimensionāli, raisot sajūtu: nevar būt, ka viss ir tik vienkārši, kā izskatās.