Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Neredzamā ceļojuma romāns
Evelīna Zilgalve
27.06.2017

Italo Kalvīno ir viens no tiem pasaulslavenajiem rakstniekiem, kas latviski tulkoti maz, un jāatzīst, ka "Neredzamās pilsētas" ("Neputns", 2017, no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, ilustrējusi Elīna Brasliņa) ir mana pirmā sastapšanās ar šo autoru. Tulkojumu trūkumā droši vien vainojami politiski iemesli un ne tikai. Katrā ziņā nevar teikt, ka viņš pie mums nāktu par vēlu. Pat 21. gadsimtā, kurš šķietami vairs nav pārsteidzams, grāmata ir maģiska un apstājas vērta.

Romānā stāsti par 55 pilsētām 11 tematiskās grupās – Pilsētas un atmiņa, Pilsētas un vēlmes, Smalkās pilsētas, Apslēptās pilsētas u. tml. – rūpīgā sakārtojumā mijas ar sarunām starp mongoļu hanu Hubilaju un ceļotāju Marko Polo. Autors stāsta par Marko Polo gaitām un iespaidiem, apceļojot impērijas pilsētas, vietumis sniedzot apkārtnes aprakstus, pieminot tuksnešus, laukus, kalnus, vējus vai debespuses, kas mulsina, it kā ievelkot realitātē: "Cilvēku, kurš jāj pa mežonīgiem plašumiem, pārņem vēlme pēc pilsētas. Beidzot viņš sasniedz Izidoru .." (Izidora, 7); "Pēc trīs dienu gājuma uz dienvidiem ceļinieks sastop Anastasiju .." (Anastasija, 11); "Nogājis astoņdesmit jūdzes pret ziemeļrietumu vēju, cilvēks sasniedz Eifēmijas pilsētu .." (Eifēmija, 30). Turklāt gan Hubilajs, gan Polo ir īstas personas. Tas viss rada saspringumu – lasītājs nepaguris cenšas atrast kādas norādes, kas tekstu saistītu ar realitāti, piemēram, pilsētas nosaukumā vai apkārtnes aprakstā. Proti, varbūt Zaira ir Kaira? Varbūt Olīvijai ir sakars ar Bolīviju? Kas ir pilsēta, kas pakļauta siroko vējam? Un lasītājs nomokās, meklēdams atsauces uz visām pasaules kultūras detaļām, kas vien tekstā varētu būt iepītas, piemēram, dzīvnieku tēlos – vai akls vīrs ar gepardu pie ķēdes nav kāds mītisks tēls? Kultūrvēstures faktu, personu, notikumu šeit ir ne mazums.

Vēl dziļāk muklājā ved grāmatas vāks, uz kura redzams Italo Kalvīno Parīzē. Vai pēc simboliem jāatšifrē 55 īstas pasaules pilsētas? Arī pedantiskais stāstu izkārtojums ir kaitinošs, jo atkal liek meklēt kopsakarības starp smalkajām pilsētām Izauru, Zenobiju, Armillu, Safroniju un Oktāviju vai liek vaicāt, kas kopīgs Valdradai, Dzemrūdei, Baukidai, Fillidai un Moriānai, kuras apvienotas ar nosaukumu "Pilsētas un acis".

Kalvīno rīkojas ģeniāli, ieliekot tekstā tieši tik daudz, lai mūs nepamestu šķietami tāltālas nojausmas, tādas kā atmiņas par (neredzamajās) pilsētās skatīto un piedzīvoto, tomēr saglabājot fantastikas un neprāta piegaršu. Tas šo darbu padara mūžīgi aktuālu: ar simboliem un realitātes pieskārienu, kas tomēr neiesniedzas nedz kādā konkrētā gadsimtā, nedz valstī vai režīmā. Autors pārlaicīgumu panāk ne tikai fantastiskajos pilsētu aprakstos, bet arī ar "galvenajiem varoņiem": dialogs starp 13. gadsimtā reāli dzīvojošām personām it kā piešķir laika satvaru, tomēr ceļojums starp pilsētām, kur mājas ir celtas no bambusa un cinka (Zenobija, 29), pilsētu zirnekļtīklu (Oktāvija, 61), pilsētu, kurā līķi turpina dzīvot savu vai izdzīvo vēl nepieredzētu dzīvi (Eisāpija, 89), utt., ātri izpludina laika un vietas robežas, stingri piespiežot mūs palikt iztēles pasaulē.

Tieši nesataustāmais, neredzamais mums uzjundī domas par dzīvē sastaptajām pilsētām vai vispārīgu pilsētas tēlu, kam nenoliedzami ir saistība ar sievišķo: par to liecina arī sieviešu vārdi pilsētu nosaukumos. Te pavīd kalpošana pilsētai/sievietei – ".. tu esi pārliecināts, ka pilnībā izbaudi Anastasiju, bet īstenībā esi tikai viņas vergs" (Anastasija, 11) –, pilsēta/sieviete kā tuksneša pretspēks – "Ikviena pilsēta savu formu iemanto no tuksneša, kuram pretojas .." (Despīna, 16) –, loma, kas obligāti jāieņem attiecībās ar pilsētu/sievieti, – "Melānijas iedzīvotāju sastāvs atjaunojas: dialogu risinātāji mirst pa vienam vien, un tikmēr piedzimst citi, kas tāpat ieņems savu vietu dialogā – dažs tādā, dažs citādā lomā" (Melānija, 67).

"Neredzamo pilsētu" maģija nav notverama, vienu reizi to lasot no vāka līdz vākam. Pirmkārt, uztveri apgrūtina piņķerīgā valoda, kas vietumis prasa vairākkārtēju pārlasīšanu, lai vispār uztvertu rakstīto. Otrkārt, darbs no lasītāja prasa sapņošanu un iztēles lidojumu, visu citu ārpus teksta atstājot malā, tajā pašā laikā risinot teksta mīklas. Kalvīno romāns aicina uz to, ko varam saukt par meditāciju, kas izpaužas kā ieiešana tekstā un ļaušanās savai un autora iztēlei. Iztēloties pilsētu takas mums palīdz Elīnas Brasliņas smalko elementu pilnās ilustrācijas. Starp stāstiem un ilustrācijām pastāv tāds kā spēles elements – ilustrācija nav blakus atbilstošajam stāstam, tātad lasītājam ir iespēja vēlreiz pāršķirstīt uzburto pilsētu detaļas, mēģinot atrast to fragmentus ilustrācijās.

Grāmatas pēcvārdā teikts: "Kalvīno pievēršas atmiņas un laika tēmai, runā par iekāri, cerību, gribu un nāvi, aicinādams lasītājus risināt teksta rēbusus" (142). Lai gan teksta sakārtojumā, tēlu izveidē un kultūrvēstures faktu pieminējumā ir daudz meklējama, nebūt nav jāpaliek tikai pie matemātisku kombināciju šķetināšanas. "Neredzamās pilsētas" ir ceļojums mūžīgi plūstošā laika, izjūtu, emociju un cilvēku iegribu un sapņu pasaulē.

Pirmais iespaids par šo izdevumu kā kaut ko brīnišķīgu nemainās, lasot un pārlasot to vairākkārt. Ir gan kādas neredzamas barjeras, kas pirmajā brīdī šķir "Neredzamās pilsētas" un lasītāju. Tās ir tikpat neredzamas kā Diomika, Doroteja, Tamāra, Izaura un citas, taču, risinot teksta rēbusus atkal un atkal, barjeras iespējams gāzt, padarot romānu mūžīgu katram no mums.