Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Imbarbarimento jeb kārtējais sokratiskais atgādinājums
Mārtiņš Laizāns
05.07.2017

LU literatūras un kritikas portāls Ubi Sunt darbību ir atsācis, iesliedējoties gana drošās risēs, tomēr pārvarētais pārtraukums portāla darbībā lika aizdomāties par kultūrainu Latvijā un pasaulē, it sevišķi par to, kāpēc kaut kas tik nelietderīgs kā literatūras portāls (ne)būtu atbalstāms. Pārdomas, kā jau pie uomini letterati e non idioti iegājies (iemetiet aci Bokačo "Dekamerona" sestās dienas devītajā novelē!), parasti veicina un mudina risināt kāds garabiedrs. Šoreiz domdarbu palīdzēja veikt itāļu filosofs un literatūrzinātnieks Nučo Ordine (Nuccio Ordine), kura pārspriedums par lietderīgo un nelietderīgo nesen latviskotajā darbā "Nelietderīgā lietderīgums" ("Jāņa Rozes apgāds", 2017, tulkojusi Dace Meiere) rosināja ielūkoties humanitārās pasaules procesos un jau kopš Hēsioda laikiem sludinātajā imbarbarimento (nē, tā nav dadaistu fonofikcija, bet gan 'barbarizācija').

Uzreiz jāteic, ka Ordines grāmata manifests būtu obligāta lasāmviela katram humanitāro zinātņu pirmā kursa studentam pirmajā septembrī, kā arī visiem pārējiem, kas saista sevi ar humanitāro pasauli. Vēl jo vairāk tā būtu obligātās lasāmvielas plauktā liekama ikvienam nehumanitāro zinātņu studentam, pētniekam vai profesoram, it sevišķi izglītības politikas veidotāju administratīvajam galam. Kāpēc gan tāds kategoriskums? Par to tad rindkopu pa rindkopai.

Manifests ar paradoksālo un oksimorono nosaukumu cenšas noārdīt lietderīgā (utile) un nelietderīgā (inutile) šķietamo nesaderīgumu. Runa Ordines gadījumā lielākoties ir par humanitāro (nelietderīgo) un eksakto (lietderīgo) zinātni un to sastatījumu, taču īstenībā runa, protams, ir par naudu. Lietderīgais to nes vai rada, nelietderīgais ne, vai pat vēl sliktāk – tikai to tērē, līdz ar to uzkundzējoties kā parazīts visādi citādi brīnišķīgajam lietderīgumam. Tagadnes aina, ko Ordine ar neskaitāmiem piemēriem no kultūras un zinātnes vēstures iezīmē, vedina domāt, ka kultūra un humanitārās padarīšanas ir katra paša ziņā, jo tās taču nekādu būtisku atripojumu no ieguldītā budžetam negādā.

Pie šāda manifesta izstrādes Nučo Ordine nonācis, pētīdams Džordāno Bruno veikumu. Ordine darbā nedz sniedz kādas receptes, nedz pravieto, nedz sludina – viņš virknē pārdomas un izteikas no dažādu laikmetu un kultūrtelpu domātājiem, kuras, kā izrādās, visas zināmā mērā riņķo ap Džordāno Bruno. Lai gan savulaik par šķietamu ķecerību nodots svētugunīm, tomēr vēlāk izrādījies, ka Bruno klāstītais paradigmatiskais geimčeindžeris ir bijis gana noderīgs turpmākajā zinātņu attīstībā (par jaunu eksoplanētu atklāšanu vienlīdz spēji sajūsminās gan praktiķi, gan nepraktiķi), līdz ar to Ordine netieši, tomēr atklāti jautā, vai humanitārās zinātnes mūsdienās netiks nodotas šādai pašai ugunstiesai.

Šo Dānijas prinča noskaņās ieturēto manifestu var uzskatīt gan par veca penša vāvuļošanu piečā vai salkanu taisnošanos, kas cenšas ar dažādiem mūždien piesauktiem netveramiem un neizmērāmiem jēdzieniem (gars, kultūra, izglītība) norādīt uz nelietderīgo humanitāriķu tomēr-galu-galā-vērtīgumu, lai arī cikreiz mazāk par datoriķiem, bioķīmiķiem vai biznesvažiem tie pelnītu vai ienestu budžetmaisā. Iespējams, šī grāmata ir kārtējais špengleriskais nāves pravietojums Rietumiem (vai pat cilvēces cilvēcīgajām vērtībām), kur visi sen jau pārvērtušies par barbarisku un alkatīgu tehnofetišistu varzu. Tomēr var šādas teksta rētorikas radītās noskaņas paturēt prātā (romiskās saskaitīšanas sistēmas nozīmē) un domās pavētīt, vai Ordines vēstītais ir tikai šķebinoši bezgaumīga īdēšana.

Šķiet, ka tā tomēr nav kārtējā īgņošanās par vissirslikti. Uzstāt uz nelietderīgo, kas šajā gadījumā pat būtu sinonīms kultūrai, ir dumpis pret goldmansaksiem, pareksistiem un godkalpotājiem. Un tas nav viena cilvēka dumpis, jo Ordinem gan līdzās, gan aiz muguras ir milzu pulks cilvēces ietekmīgāko domātāju, dzejnieku un mākslinieku, kuru izteikas vai izdzīviskie atgadījumi izkaisīti pa visu manifestu, veidojot tā stiegrojumu. Iepazīstot Ordines iztirzājumu (to var izmantot arī kā īso kursu literatūras un filosofijas klasikā), top skaidrs, ka cilvēces nepraktiķu daļai vienmēr ir bijis jācīnās ar utilitārisma pārņemtiem darboņiem, līdz ar to pret barbariem – gan iekšējiem, gan ārējiem – ir bijusi un būs jāuztur pastāvīga modrība. Tā ka gaust un ņaust nav ko – ir tikai jāapzinās, par ko un pret kuriem nelietderīgie cīnās un kādi ieroči ir visiedarbīgākie attiecīgajā laikmetā (nu gluži kā Makjavelli Il Principe mājskolotājiem!).

Arī 2016. gadā izdotajā Classici per la vita ("Klasiķi dzīvei") Ordine turpina mūsdienu CV un IKP triatlonistiem piedāvāt gan pasenu, gan nesenu literatūras un filosofijas dižgaru skatījumu uz būtisko un praktisku peļņu nenesošo. Šķiet, ka attiecības ar klasiķiem ir īpaša tuvsāpe itāļiem (to klasiķu viņiem gana daudz, un kurš gan tos visus lai spēj ne tikai izlasīt, bet kaut cik arī pabaudīt?), jo līdzīgu problemātiku 1991. gadā risinājis Italo Kalvīno eseju krājumā Perché leggere i classici ("Kamdēļ lasīt klasiķus").

Runa ir arī par tā sauktajām humanitārajām zinātnēm un visu, ko, sākot jau ar antīko pasauli, brīvi cilvēki (vai vismaz tādi, kas tiecas par tādiem kļūt) piekopj vai pat kopj savā brīvajā laikā. Iesaistot klasiķu gūzmu arī no Senās Hellādas laikiem, Ordine piedevām piedāvā sava domājuma izklāstu un iztirzājumu, parādot, kādas caurlaiku izteikas viņu ir mudinājušas pievērsties (ne)derīgā tematikai – tas ir gan Monteņa domāšanas stils (52–54), gan Gotjē secinājums, ka "ikvienā mājā visnoderīgākā vieta ir ateja" (59), kā arī absurdista Jonesko novērojumi par "cilvēces pārdegunradžošanās briesmām" (73).

Runa vēl ir par nelietderīgumu īstenojošo un uzturošo institūciju apdraudētību, tātad individuāls pašmērķīgums nav tik ļoti apdraudēts kā darbavietas, jo filosofējošs Diogens, kurš mucā gan nav audzis, tomēr savu raksturu un garkultūru tur pamatīgi rūdījis, var pastāvēt arī bez visādiem fondiem, atbalsta biedrībām, mecenātisma, konsorcijiem, tikai tad tā ir katra paša darīšana un par kādas nācijas – kur nu vēl cilvēces kopvērtībām – runāt diez vai būtu kāds pamats.

Autors tomēr ir piesardzīgs, lai nebūtu kategorisks, norādot, ka "pašmērķīgas [t. i., nelietderīgas] zinības [..] var spēlēt būtiski svarīgu lomu gara izkopšanā un cilvēces pilsoniskajā un kulturālajā izaugsmē" (9; iekavojums un pasvītrojums – M. L.). Līdz ar to runa nav pat par vielisku un taustāmu pienesumu, bet gan nelietderīgo humanitāšu priekšmetu un tā saikni ar cilvēcīguma iekopšanu, uzturēšanu un zeltspējas nodrošināšanu.

Grūti gan spriest, vai aptuveni 30 valodās tulkotais un vairākos desmitos tūkstošu pārdotais (cerams, arī lasītais) Ordines darbs ievirzīs pasaules biznesiķu domu humanitārajai padarīšanai labvēlīgā(kā) gultnē, jo, visticamāk, tie, kam nepraktisks labums tāpat ir tuvs, tikai kārtējo reizi gūs apstiprinājumu jau zināmajam, kamēr praktiķi turpinās buldozerēt ar ekseļšūnām, tā arī nesadzirdot pelēko šūnu vāro balsi. Ja pieņemam, ka grāmatas spēj uzdot jautājumus, tad Ordines gadījumā tas ir pavisam vienkāršs – vai humanitārajām jomām, zinātnēm un mākslai globālas apgraizīšanas apstākļos vairs pietiek savu iekšējo resursu, lai pārliecinoši stātos pretī uzbrūkošajam lietderīgumam, vai arī atliek tikai varonīgi bizot ap Trojas mūriem, kamēr Ahillejs mūs uzšķērž?