Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Pārdotais sargeņģelis jeb sapņa augstā cena
Madara Līgotāja
07.07.2017

Juta Rihtere (Jutta Richter, 1955) ir viena no ievērojamākajām vācu bērnu un jauniešu rakstniecēm. Autore, kas pirmo darbu sarakstījusi pusaudzes gados, guvusi ne tikai lasītāju, bet arī kritiķu atzinību. Rihtere saņēmusi Vācu jaunatnes literatūras prēmiju, Katoļu bērnu un jauniešu grāmatu balvu, Hermaņa Heses balvu un citus apbalvojumus. Visos darbos autore ir saglabājusi sev raksturīgo valodu un izteiksmes veidu. 2001. gadā sarakstītais stāsts "Tur aiz stacijas ir jūra" ("Jāņa Rozes apgāds", 2017, no vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga) ir latviešu lasītāju pirmā iepazīšanās ar Jutas Rihteres daiļradi.

Stāsta sižets sākotnēji šķiet visai vienkāršs: tas vēsta par diviem klaidoņiem – mazo zēnu Devītnieku un viņa draugu Kosmosu –, kuri vairāk par visu vēlas nokļūt pie jūras, kur "smaržo pēc saules un vēja, aug citroni un kurā atspoguļojas debesis". Lai sekmīgi uzsāktu ceļojumu, zēniem ir vajadzīga nauda, taču vienīgais, kas Devītniekam pieder, ir viņa sargeņģelis. Zēns ir gatavs darīt visu, lai piepildītu savu sapni un nokļūtu pie jūras, pat pārdot vienīgo, kas viņam pieder.

"Tur aiz stacijas ir jūra" ir ļoti niansēts, pamācošs, emocionālās noskaņās balstīts darbs. Lai gan tas veidots kā stāsts, to var interpretēt un uztvert arī kā pasaku. Skumju pasaku ar laimīgām beigām. Varoņi nav brīnumaini tēli ar īpašām spējām, tajā netiek atainota mūžsenā cīņa starp labo un ļauno, toties stāstam piemīt pasakām raksturīgā izteiktā labestība, pamācošs raksturs un atziņa, ka, saglabājot sevī patiesu ticību un cerību, ir iespējams pārvarēt jebkuras grūtības un sasniegt iecerēto.

Stāsta galvenais varonis ir zēns vārdā Devītnieks. Zēnam bijusi laimīga bērnība kopā ar mammu, pirms viņu dzīvē ienāk mammas Jaunais. Jaunais "iemāca" Devītniekam baidīties, kļūt nemanāmam un raudāt bez skaņas. Jaunā dēļ zēns nonāk uz ielas un ir spiests klaiņot un ubagot, viņa dēļ Devītnieka mamma smagā stāvoklī nokļūst slimnīcā, zēnam pat nenojaušot, vai mamma vispār izdzīvo. Taču pēc visiem traģiskajiem notikumiem Devītnieka dzīvē notiek kaut kas labs – viņš sastop pieaugušo klaidoni Kosmosu, kurš atšķirībā no Devītnieka, kam "parasti ir aukstas kājas, kas turas malā un vienīgais, ko pieprot, ir balansēšana" (8), ir stiprs, visu zina, visu saprot. Tā kā Kosmoss vienmēr ir ceļā, viņš nolemj palīdzēt Devītniekam piepildīt viņa sapni nokļūt pie jūras, un abi gatavojas uzsākt savu lielo ceļojumu.

Lai gan stāsta narators ir viszinošais vēstītājs, galvenokārt uzmanība tiek koncentrēta uz Devītnieka tēlu. Pagātnes uzplaiksnījumi, kurus Devītnieks atceras, esot kopā ar Kosmosu un gatavojoties doties ceļojumā uz jūru, ļauj lasītājam uzzināt un saprast iemeslus, kuri mazo zēnu noveduši līdz klaiņošanai un ubagošanai.

Kosmosa tēla pagātnei autore ir pievērsusies pavisam nedaudz. Kaut arī lasītājs uzzina, ko domā Kosmoss, kad ir kopā ar Devītnieku, par vīrieša pagātni un iemesliem, kas viņu noveduši pie klaiņošanas, nekas daudz netiek pateikts. Tā kā Kosmoss stāstā ir tikpat svarīgs tēls kā Devītnieks, lasītājam būtu nepieciešams uzzināt par šo tēlu un tā pagātni tikpat daudz kā par Devītnieku. Turklāt autore Kosmosu veidojusi kā ļoti noslēpumainu, atšķirīgu un savdabīgu personāžu.

Izteiktas neskaidrības vērojamas arī Devītnieka mammas likteņa atklāsmē. Lasītājs un arī pats Devītnieks neuzzina, kas pēc traģiskā notikuma un nokļūšanas slimnīcā noticis ar sievieti. Autorei tomēr vajadzētu atklāt vai dot norādes par to, kā atrisinās notikumi, kas saistīti ar Devītnieka mammu.

Vēl viens būtisks tēls stāstā ir Karakasas Karaliene. Tieši Karalienei Devītnieks pārdod savu sargeņģeli, taču sieviete apzinās, ka cita sargeņģelis laimi nenes un palīdz tikai tam, kuram tas pieder. Karaliene emocionālā un garīgā ziņā ir vislīdzīgākā Devītniekam, jo sieviete pati jaunībā ir sapņojusi, cerējusi un vēlējusies tikai vienu – piepildīt un īstenot savu lielāko sapni. Karalienes tēls iemieso nesavtīgu palīdzību, labestību, sapratni un patiesu līdzjūtību.

Būtiska un interesanta iezīme stāstā ir personvārdi. Autore katram personāžam ir izvēlējusies īpašu vārdu, kas ļoti labi raksturo konkrēto tēlu. Devītnieka personvārds norāda uz zēna vecumu, kā arī atspoguļo viņa spēcīgo gribu un izturību, neskatoties uz niecīgo dzīves pieredzi. Kosmosa personvārds savukārt atklāj tēla noslēpumainību, savdabību, līdz galam neatklājamo dabu un raksturu, kas slēpj tikpat daudz nezināma un neatklāta kā bezgalīgā kosmosa telpa.

Darbam raksturīga gredzenveida kompozīcija. Stāsts par Devītnieku sākas un beidzas ar vārdiem: "Ir arī labas dienas." Sākumā šie vārdi vairāk uztverami kā apsolījums, ka reiz dzīvē šādas dienas pienāk, taču noslēgumā tie izskan kā beidzot sasniegtais sapnis.

Kaut arī stāstā tiek runāts par ļoti nopietnām problēmām, kā vardarbība ģimenē, klaiņošana un ubagošana, tās tiek atainotas bez izteikta traģisma, saglabājot bērna naivo un rimto izteiksmi un skatījumu. Tas atsauc atmiņā īru rakstnieka Džona Boina (John Boyne, 1971) romānu "Puisēns svītrainā pidžamā" (The Boy in the Striped Pyjamas, 2006), kurā autors par postošajiem notikumiem holokausta laikā vēsta no maza zēna skatpunkta, atklājot tos patiesi un vienkārši. Turklāt arī šajā darbā galvenais varonis ir deviņgadīgs zēns.

Devītnieka kvēlākais sapnis – jūra – un sargeņģelis, vienīgais, kas zēnam pieder un ko viņš ir gatavs ziedot, lai piepildītu sapni, uztverami kā simboliski tēli. Jūra, kuras dēļ Devītnieks ir gatavs ziedot visu, pat staigāt uz rokām, kļūst par zēna mātes simbolu. Atceroties mammu, zēns spilgti atminas viņas smaržu: "Mamma vienmēr mazliet smaržoja pēc zivīm un sālsūdens." (12) Devītnieka māte smaržojusi kā jūra, zēna atmiņās māte vienmēr bijusi saistīta ar jūru, tādēļ viņa lielākais sapnis – nokļūt pie jūras – tulkojams kā izmisīga vēlme būt kopā ar mammu.

Sargeņģelis – pēdējais un vienīgais, kas cilvēkam pieder un paliek, kad viss pārējais ir zudis. Sargeņģelis ir ticība, cerība un labestība, kas sargā, iedvesmo nepadoties un turpināt ceļu. Bez sava sargeņģeļa pat mazais Devītnieks, kurš ļoti tic savam sapnim, nespēj to piepildīt, jo tas nav tikai kāds Dieva sūtīts sargs no debesīm, kas seko cilvēku gaitām ik uz soļa. Sargeņģelis top dzīvs un spēcīgs no sapņiem, mīlestības, cerības un ticības un klusi mīt kaut kur sirds dziļumos.

Stāsts "Tur aiz stacijas ir jūra" skar nopietnas un vienmēr aktuālas tēmas (atbildība, draudzība, vardarbība, klaiņošana, cerība, labestība). Visticamāk, šis darbs patiks un būs piemērots jaunajiem lasītājiem, kas jau ir guvuši zināmu daiļliteratūras lasīšanas pieredzi.

Katra sirdī mīt kāds mazs vai liels sapnis. No sirds tam ticot un uzrunājot savu sargeņģeli, agrāk vai vēlāk tas piepildīsies, jo aiz stacijas vienmēr būs jūra.