Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

saAUDUMS
Mārtiņš Laizāns
10.07.2017

Spēles ar tekstu ir pēdējos gados iecienīts paņēmiens literārās periodikas izdevēju aprindās, kad tipogrāfiskajam lolojumam pienākusi kārta tikt nodēvētam vārdā. Gan vēl nesen priecējošie "Latvju Tekstu" laidieni, gan pastarpināti uz teksta zīmēm norādošā "Domuzīme" (arī interneta žurnāls Punctum), gan pavisam jaunais Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) laikraksts "konTEKSTS" domas vedina uz tekstu, kas vijas ne tikai prāta dzīlēs un virsmās, bet ir tverams arī grafiskā veidolā. Tiem, kas "konTEKSTU" jau iepazinuši, šis raksts būs tikai ar atgādinājuma vērtību, savukārt neiesvaidītajiem tas būs īss ceļvedis.

Sastopoties ar "konTEKSTU" pirmoreiz, ir iespējams iztēloties, kā lasītājs ar šādu izdevumu rokās saulainu vēlo brokastu laiku pavada kādā āra kafē, vienā rokā turēdams literāro laikrakstu (jāatzīst, ka biezais papīrs šādā situācijā ir priekšrocība, jo pat vējbrāzmas nespēj izpluinīt vai nolocīt atvērumu), kamēr otrā starp malkiem uzmana rīta cēliena kafiju. Līdz minimālismam gan vēl neaizvelkošais, tomēr gana atturīgais un ieturētais dizains – melns uz balta – liek domāt, ka lasītājs saņems ne tikai gaumīgu un elegantu ietvaru, bet arī saturu. Tiktāl liriskā ekspozīcija.

Ko tad "konTEKSTS" piedāvā lasītājiem un interesentiem, ja caurlūkojam numuru lappusi pa lappusei, sadaļu pa sadaļai, sleju pa slejai? Pati interesantākā LRS izdotā laikraksta sadaļa – apjomīgās intervijas gan ar literātiem laureātiem, gan dižtulkotājiem – lasītāju jau uzreiz ievelk savos velkos (šķiet, ka nebūtu lieki atgādināt, ka vārds textum latīņu valodā nozīmē 'audums'), jo sarunu ievadījumi lasītājam lūkojas pretī no vāka.

Šķirot "konTEKSTU" tālāk, vismaz 2. numurā skaidri redzams, ka šī laikraksta laiktelpa ir tagadne un aktuālais. Piemēram, Otto Ozols, izsakoties par latviešu literatūras izredzēm Londonā, ASV un citur anglofonajā pasaulē, atsedz dažādus naivus priekšstatus, tomēr nedod pamata sadugumam, bet cenšas iedvesmot attīstīt "dzelzs elkoņus un haizivs zobu rindas", lai tomēr zemēs, kur literāra darbība ir naudu ienesoša nozare gan autoriem, gan izdevējiem, iesprauktos arī latviešu radošie spalvas un tintes pārvaldītāji. Šādu izredžu vētīšana ļoti labi sasaucas arī ar "konTEKSTOS" piedāvātajiem atskatiem uz dažādām grāmatu mesēm, tirgiem, izstādēm, kas ļauj ielūkoties grāmatniecības biznesīgajā pusē, liekot saprast, cik daudz un pamatīgi Latvijā šī nozare vēl ir jākurbulē, lai gan pēdējos gados, šķiet, Latvijas autoru, grāmatu un ilustratoru pamanāmība ir ievērojami vairojusies.

Neiztrūkstošas, protams, ir tikko kā izdoto literāro darbu recenzijas, kuru prāva daļa veltīta arī bērnu literatūrai, kas Latvijā pēdējos gados ieņem arvien nozīmīgāku vietu lasītāju apvāršņos, un ar apzīmējumu "bērnu" noteikti vairs nav jāsaprot "nenopietnā", "nesvarīgā" vai "marginālā" literatūra.

Lai līdzsvarotu aktualitātes (sadaļa "Skats") un apskatus (sadaļa "Kritika"), "konTEKSTS" piedāvā arī dažādu paaudžu autoru literāro jaunradi (piemēram, 3. numurā lasāma gan Lijas Brīdakas, gan Kristapa Vecgrāvja dzeja, gan Vizmas Belševicas, gan debitantes Kristiānas Šukstas proza). Lielisks papildinājums radošajiem veikumiem ir pašu autoru sniegtās atbildes uz redakcijas jautājumiem par "konTEKSTĀ" publicētajiem tekstiem, tādējādi sniedzot dziļāku ieskatu gan autoru personībā, gan viņu radošajā ķēķī.

Sleja "Es lasu" noteikti ir vēl viens mēģinājums rast kādu plašāku saikni ar lasītāju loku – ar lasītāju, kas atrodas ārpus tusiņa, ir ikdienas ierindas notārs, skolotājs vai biologs, – tādējādi ļaujot uzzināt, kādus literāros tekstus brīvos brīžos tad patērē ar literatūru ne visai saistīti cilvēki. Arī sadaļa "Darbistabā" atklāj dažādas literātu (sa)dzīves aizkulises – kuram nu kur un kā rakstās vai ne. Savukārt īsajos grāmatu apskatos, kas izkliedēti viscaur izdevumam, tiek iesaistīta arī pati jaunākā lasošā paaudze, ne tikai "konTEKSTA" redakcija, piemēram, 2. numurā atrodamā četrpadsmitgadīgā Rūda Otomāra Gaigala īsrecenzija par Leldes Stumbres 2016. gada LALIGABAS nominanti "Pūcīti ar zeltainajām acīm", līdz ar to laikus tiek audzināta ne tikai pašu literātu, bet arī literatūrkritiķu paaudze.

Protams, ar laiku rodas arī labākas apjausmas par to, kas var būt izklaidējošs vai noderīgs ne tikai lasītājiem, bet arī pašiem autoriem, tādēļ "konTEKSTA" 3. numurā publicētais Ievas Kolmanes īsais apskats par autorības un autortiesību labirintīgo līkloču pamatlietām ir vērtīgs padomdevējs ikvienam rakstniekam un visiem topošajiem autoriem.

Kopumā šķiet, ka laikrakstā iekļautās sadaļas un to apjoms ir salāgots gana harmoniski un ļauj katram interesentam rast ko sev aizraujošu vai noderīgu. Vienīgā sadaļa, kas pagaidām izdoto numuru trijotnē liek nedaudz paviebties, ir 2. numura 14. lappusē sastopamais "Ieskats radošā procesa virtuvē", kas vairāk atgādina pamatskolas censoņa mēģinājumus īsumā, tomēr visaptveroši sniegt ieskatu samērā grūti aprakstāmā parādībā – radoša teksta tapšanā. Varbūt šis apspriedums ievietots, lai iekļautos tipogrāfijas termiņos un nepaliktu tukša vieta vai arī nebūtu jāpievieno krustvārdu mīkla kā 1. numurā. Bet šī ir tikai piebilde, lai kaut nedaudz līdzsvarotu kopumā ļoti labo iespaidu.

Redzot, kā pēdējos gados tomēr literatūrai un kultūrai veltītās periodikas apgabalos puteņo un virpuļviesuļo visādas negantības, ik pa laikam nopostot pat šķietami nesatricināmus iestādījumus, cerams, ka "konTEKSTAM" un Sandras Ratnieces vadītajai redakcijas komandai izdosies laist saknes gana dziļi, lai nekādas vētras nenopostītu līdz ar pamatiem labi iesākto, un "konTEKSTS" iekaros savu vietu Latvijas literārajā novadā un, pārvēršoties vai ne, pastāvēs kā pastāvīgs literārās dzīves atspoguļotājs un veicinātājs, kas viedokļus par literārajiem procesiem un jaunākajiem izdevumiem Latvijā gan kuplinās, gan bagātinās to apmaiņu, tādējādi ievijot košus dzīparus Latvijas literārajā kopaudumā. Arī pusotra eira mēnesī diez vai būtu uzskatāms par lasītājam nedraudzīgu vai nesamērīgu artavu savu vietējo literāro apvāršņu plašināšanas un dziļināšanas labā.