Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Ar mirklīgu sudrabu. Mana mīla ceļ ēku ap tevi
Agija Ābiķe-Kondrāte
13.07.2017

Apgāda "Neputns" bilingvālā samta sērija, kurā atdzejota pasaules lirikas spožākā klasika, lasītājus šajā gadā priecē jo īpaši. Karaliski violetā iesējumā ir uzmirdzējis amerikāņu 20. gadsimta avangarda dzejnieks Edvards Estlins Kamingss (Edward Estlin Cummings) un viņa dzejas izlase "Pavasara virpulis" (Springtime Circling) ("Neputns", 2017). Izlasē apkopoti dzejoļi, kas aptver visu Kamingsa daiļradi no 1922. gada līdz pat pēcnāves krājumiem, publicētiem 1983. gadā. Atdzejotāju kopa – Ingmāra Balode, Kristaps Vecgrāvis, Aina Kraujiete, Jānis Krēsliņš (seniors), Aivars Maizītis, Jānis Elsbergs un Viks – un sakārtotāji Ingmāra Balode un Kristaps Vecgrāvis veikuši respektējamu darbu, jo dažādos laika posmos atdzejotie darbi, kā uzsvērts, "uzrāda dažādas atdzejošanas pieejas, poētiskā tulkojuma tradīcijas un varēšanas" [1], taču izlases sakārtojums radīts pārdomāti un lasītājam aptverami, baudāmi.

Iecere sakārtot izlasi, kurā iespējams novērtēt Kamingsa izcilo darbu daudzveidību, kopumā ir īstenojusies. Autora radošās biogrāfijas zīmīgākie punkti un autorpersonība restrospektīvi ieskicēti izdevuma priekšvārdā. Literatūrvēsturiskā kontekstā Kamingsa kā novatora loma ir ārkārtīgi izšķirīga, un viņš pieder pie laikmeta, kuru amerikāņu dzejā atzīmē kā leģendāru. Dzejnieka tuvs līdzgaitnieks, ne mazāk leģendārais Ezra Paunds (Ezra Pound), 20. gadsimta 40. gadu sākumā Kamingsu novērtējis kā sava laika "vienīgo radošo dzejnieku" [2], un par šī apzīmējuma nekļūdīgumu varam pārliecināties arī šajā izlasē.

Dzejnieka radošumu, orģinalitāti un arī ievērojamo ražīgumu rāda viņa literāro darbu bilance kas lielā mērā atspoguļojas arī atdzejas izlasē. Apkopoti dzejoļi no krājumiem "Tulpes & skursteņi (1922 Manuskripts)"; "& [AND]" (1925); "ir 5" (1926); "W [Viva]" (1931); "Nē paldies" (1935, Manuskripts); no nodaļas "Jauni dzejoļi" ("Kopotas dzejas", 1938); no krājumiem "50 dzejoļi" (1940); "1 x 1 [Viens Reiz Viens]" (1944); "XAIPE" (1950); "95 dzejoļi" (1958); "73 dzejoļi" (1963); "Untātālāk: Nepublicētie dzejoļi" (1983), tāpat pievienoti dzejoļi no izdevuma The Dial manuskriptiem (1919–1920) un vēlīnie dzejoļi (1930–1962).

Stilistiskās variācijās un dažādu veidu dzejoļos precīzi atklājas autora mainīgais poētiskais rokraksts – Kamingss rakstījis gan klasiskā tipa sonetus, gan eksperimentējis avangarda dzejas stilā, vizuāli grafiskos pantos. Minētie meklējumi iemieso valdzinoši savdabīgas novatoriskās pieejas, kas neapšaubāmi ir šo darbu pievilcības un pārlaicīgās aktualitātes pamatā.

Vienlaikus, kā nojaušams, aiz novatorisma vārda slēpjas zināma problemātika – Kamingsa poētiskie eksperimenti nereti dēvējami par sarežģītiem, ne velti sakārtotāju tandēms, strādājot ar Kamingsa darbiem, uzsvēruši vien jaunas dzejiskās konstitūcijas izveidi kā būtisku priekšnoteikumu atdzejā. Unikālā, avangardiski zīmīgā dzejoļu grafika, kura izpausta rindu lauzumos, atstarpju pakāpienos, zilbju, burtu, interpunkcijas zīmju trakulīgās mijās un kombinācijās, itin bieži ierobežo citēšanas iespējamību un arī padara tekstus nepieradināmus savā oriģinalitātē, izteikti tīrradnīgus.

Precīzākā ilustratīvā līdzība Kamingsa dzejoļu formas meklējumos ir ar pašam autoram tuvās modernisma glezniecības – kubisma, sirreālisma un dadaisma – virzieniem, kas ir tipoloģiski zīmīgi, līdzīgi arī Kamingsa eksperimentāli avangardiskie dzejoļi, kuru teksta grafiskā ekspozīcija un leksisko, interpunkcijas zīmju pārsteidzošais izmantojums nav pašmērķīga rotaļa, bet fundamentāla, jauna mākslas valoda.

Uzlūkojot Kamingsa cienītā ikoniskā kubista Pablo Pikaso glezniecību, konkrētajā darbā šīs gleznieciskās ģeometrijas ainava un elementu savstarpējās attieksmes ir vitāli būtiskas, tāpat kā rindu, grafiskā izkārtojuma, sintaktisko elementu ekspozīcija dzejolī. Vizualitātei un vizuālās mākslas klātbūtnei ir liela loma Kamingsa dzejā un dzīvē, arī pats autors strādājis glezniecībā – tas norāda, kā dažādi mākslas veidi dabiski pastāv līdzās un ietiecas cits citā, savstarpēji mijiedarbojoties.

Kamingss tekstos veikli rīkojas ar asociatīviem, negaidītas estētikas tēliem, paradoksiem, hiperbolām, inversijām, un latviešu atdzejotāji šajā izlasē ne mazāk prasmīgi traucas līdzi šim dzejnieka radītajam poētiskajam virpulim. Interesanti ir valodas skaniskie efekti, kas rodami dzejoļos, kuros autors starp viena vārda burtiem ievietojis atstarpes vai, tieši pretēji, sapludinājis vārdus vienā, akcentējot atsevišķus burtus kā lielos: ne tikai vārdu sākumā ar norādi uz īpašvārda nozīmi, bet arī dažādās, šķietami nemotivētās teksta vietās, kas dzejoli nereti padara par mīklu, kura lasītājam jāuzmin, vai šifru, kas atver slepenas durvis uz augstāku izpratni un apjēgsmi. Viens šāds kolorīts piemērs lasāms ciklā "N & SEPTIŅI DZEJOĻI", I (fragm.):

          "Varbūt Mandolīnas

                                    s ka t-

             baloži li doun

 

riņk(:mēs, PiEšĻ,ak,StĀm mir-kli ar saulesGaismu

tad)ķ-

o nāk NaktS ri-ņķ-o

 

pā  

      ri

           manAiļotiSīkaJai

     ieliņai

     kur

     atnāksi tu,   

 

                        kad krē sl os

     d(rīz & redz

             kur                     m ē

)ness." [3]

Tematiski nav iespējams neievērot, ka, par spīti huligāniskajām valodas līdzekļu spēlēm, Kamingsa dzejas varonis ir cilvēks, kuru vispamatīgāk nodarbina pasaules lietu kārtības, taisnīguma, cilvēka sūtības un dzīves jēgas meklējumi, mūžības atsvars katrai cilvēciskajai kustībai un cilvēciskums kā tāds, reizumis arī sociālā kontekstā. Atdzejotāju formulējumā Kamingsam "dzejas satvars ir mīlestība un jēgpilnas attiecības pastāv kā pasauli organizējoša kārtība" [4]. Intīmās lirikas kopums izlasē ir bagātīgs un piedāvā rosinoši plašu mīlestības dzejoļu kopu.

Viens no dzejnieka pazīstamākajiem, spilgtākajiem, jutekliski trauslākajiem un nenoliedzami arī skaistākajiem ir dzejolis "es nesāju tavu sirdi" (emocionālo kāpinājumu paspilgtina lasījums paša autora izpildījumā [5]). Tajā vērojams dzejas cilvēka psihoemocionālais trauslums, maigums un emocionāla saplūsme ar mīļoto, pausta kā apskaidrojoša paļāvība, beznosacījuma uzticēšanās un atdevīgums, kas sniedzas pāri fiziskās pasaules robežām. Kamingsa liriskajam varonim piepildījumu sniedz mīlestības miers, tā ir augstākā jēga un svētlaimīga iekšējās pasaules bezgalība:

"šis ir dziļākais noslēpums nezina to neviens

(šī ir sakne no saknes un pumpura pumpurs

un debesu debess kokam ko sauc par dzīvi; kas aug

augstāk nekā spēj dvēsele cerēt vai prāts slēpt)

un šis ir tas brīnums kas zvaigznes pie debesīm mirdzina

 

es nēsāju tavu sirdi (es nesu to savā sirdī)" [6].

Mīlestības konotācijas rodamas dažādos poētiskos tēlos un metaforās, kā, piemēram, "miega putekļi", "savērptas puķu dvēseles", "skūpstu ziedi", "tavām acīm pieder klusums" – un daudzos citos izsmalcināti dekoratīvos mākslinieciskās izteiksmes līdzekļos, kas stāsta par laimīga trauksmaina mīlētāja kaismīgo pielūgsmi:

"mana mīļā

tava galva ir lādīte

    tava prāta vēsajam dimantam

[..]

tavas pēdas tavas potītes ir ziedi sudraba

           vāzēs [..]" [7].

Humānisma vērtību meklējumos valda arī romantiski fatāla, eksistenciāla noskaņa, kur vienā dzejolī ir ierakstīta pasaules pastāvēšanas kvintesence: "Es bridīšu tālāk / līdz mani lieli mirks liesmotos ziedos [..] // Es celšos / Pēc tūkstoš gadiem / ar puķēm / lūpās / Un iecirtīšu zobus mēness sudrabā" (69). Mīlestības titānisko varu dzejas cilvēks nereti manifestē ļoti tieši, turpinot fatāla, neremdināma kaismīguma līniju: "[..] jo iemesls kāpēc es / ienīstu cilvēkus un izliecos pa šo logu ir  / mīlestībamīlestība / un iemesls smieties un elpot ir ak mīlestība un iemesls / kādēļ es neizkrītu uz ielas ir mīlestība" (139), tikpat tiešs ir mīlestības sastatījums ar eksistenciāliem laiktelpas lielumiem: "[..] Mīlestība / rada Savu vispakāpeniskāko žestu,, / un izgrebj no dzīves mūžību" (141).

Intimitātes gradācija, kādu izvērš Kamingss, ir apbrīnojami plaša, tajā jutekliskums un atklātība ir ļoti būtisks nosacījums indivīda attieksmē pret pasauli un mīļoto:

"tavs visnevērīgākais skatiens tik vienkārši atver mani

kaut arī esmu saslēdzis sevi kā pirkstus,

tu allaž lapiņu pa lapiņai atraisi mani kā Pavasari ver

(skarot prasmīgi,noslēpumaini)savu pirmo rozi

 

[..] tikai kaut kas manī saprot

balss tavās acīs dziļāka par visām rozēm)" [8].

Izlase "Pavasara virpulis" ir formālu un saturisku kontrastu, mākslinieciskās daudzveidības un plastiskuma bagāts izdevums, kurš līdz ar grāmatas izdošanu un atklāšanas svētkiem Latvijā pelnīti daudz pieminēts lasītāju iespaidos un ir neviltoti gaidīts tekstu kopums gan dzejas cienītājiem, gan pašiem sakārtotājiem un atdzejotājiem. Kamingsa dzejas kvalitātes, kā tas ir teju katram daiļdarbam, ļoti iespējams, vislabāk apgūstamas oriģinālvalodā, un "Neputna" izdevums piedāvā šādu lielisku iespēju, taču tie, kas izvēlas autora pantus lasīt latviski, var paļauties, ka šajā krājumā godprātīgi tiek piedāvāts iespējami labākais.

Autora dzeja pret lasītāju varētu attiekties duāli – no vienas puses, paģērēt intelekta, iztēles un cilvēciskā jūtīguma iesaisti, saskaroties ar Kamingsa tekstiem. No otras puses – jādomā, Kamingss zināmā mērā uzrunā un savaldzina katru, kurš jauši vai pavisam nejauši ar viņa dzejoļiem saticies, arī tos, kuri pret lirikas žanru citkārt mēdz būt atturīgi. Cilvēciskums šajā dzejā spēj atmodināt ikvienu, jo autors patiesi un dziļi runā par mums, cilvēkiem. Tumsas, mūžības un nāves ierobežotajiem, taču mīlestībā brīvajiem.

 

 

[1] Vecgrāvis, K., Balode, I. Priekšvārds. // Kamingss, E. E. Pavasara virpulis. Rīga: Neputns, 2017, 27. lpp.

[2] Turpat, 22. lpp.

[3] Kamingss, E. E. Pavasara virpulis. Rīga: Neputns, 2017, 95. lpp.

[4] Vecgrāvis, K., Balode, I. Priekšvārds. // Kamingss, E. E. Pavasara virpulis. Rīga: Neputns, 2017, 21. lpp.

[5] Cummings, E. E. I Carry Your Heart With Me (I Carry It In My Heart). Pieejams tiešsaistē: https://www.youtube.com/watch?v=Q4Qb9XmHXX4.

[6] Kamingss, E. E. Pavasara virpulis. Rīga: Neputns, 2017, 231. lpp.

[7] Turpat, 51.–53. lpp.

[8] Turpat, 173. lpp.