Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

"Vispārībiņā jau normāliņi"
Zane Grudule
15.07.2017

Ar Māra Bērziņa radīto Gūtenmorgenu pirms vairākiem gadiem tikos nejauši: skatuves runas konkursā vairāki skolēni bija izvēlējušies mazliet ironiskos un jautros stāstus, cerot, ka tieši Gūtenmorgens – tipiskais latvietis, kas visiem ir tik tuvs un labi saprotams, – palīdzēs atklāt viņu slēpto aktiera talantu un atkausēs žūrijas sirdi. Neatceros, vai Gūtenmorgens tiešām kādu aizveda līdz uzvarai, bet āķi lūpā gan iemeta – arī man vajadzēja atrast un noskaidrot, kas tas īsti par zvēru ir.

Pirmo reizi Gūtenmorgens lasītājus sasniedza 2006. gadā ar žurnāla "Dadzis" palīdzību, bet 2007. gadā Māris Bērziņš turpināja iekarot latviešu sirdis jau ar pirmo grāmatu par Gūtenmorgena piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Nu, pēc 10 gadiem, Gūtenmorgens atkal ir ieradies, lai mestos jaunās dullībās un filozofiskās pārdomās. Nosaukums arī skaidrs un saprotams – "Gūtenmorgens. Otrreiz" ("Dienas grāmata", 2017). Lai gan jau grāmatas epilogā rakstīts, ka divreiz vienā un tajā pašā upē iekāpt nevar, tomēr ir sajūta, ka Gūtenmorgenam tas ir pa spēkam – kaut ar vienu kāju, bet tomēr ir. Gūtenmorgens pie lasītājiem arī šoreiz ir atgriezies tikpat mīļš un pazīstams kā pirmajā grāmatā.

 

Ja nu kāds par šo mazliet ērmīgo un labestīga humora pilno prātvēderu Gūtenmorgenu vēl neko nav dzirdējis (kas gan ir maz ticams, jo šis varonis, šķiet, brīžiem ir pat pazīstamāks nekā viņa paša radītāja vārds), tad iepazīstināšu – Gūtenmorgens ir "vidējais" latvietis ar sievu, bērniem, draugiem Kalniņu, Liepiņu un Lejiņu (jo, runāsim atklāti, katram latvietim ir paziņas ar šādiem uzvārdiem), šķietami bezmērķīgu un neskaidru darbu kādā valsts iestādē, vēlmi atvaļinājumā doties prom no Rīgas uz laukiem, uz kurieni sauc latvietī ritošās zemnieku asinis. Vienīgā atšķirība no tipiskā latvieša – Gūtenmorgens domā neparasti daudz, turklāt par tādām lietām, kas citiem latviešiem ir neizprotamas (kā citplanētiešu tipoloģija) vai, tieši otrādi, – tik pašsaprotamas, ka neviens tām vairs nepievērš uzmanību Piemēram, vienā no stāstiem Gūtenmorgens cenšas saprast, kāpēc latviešu valodā tik daudz tiek izmantoti deminutīvi. Bērziņš ironiski pasmejas par šo tiešām dīvaino latviešu iezīmi, visu nodaļu rakstot gandrīz tikai deminutīvos – sākot ar tik tipiskiem vārdiem kā vīriņš un maizīte līdz pat ķīmijiņa un Gūtenmorgeniņš. "Vispārībiņā jau normāliņi," citējot autoru (133).

 

Krājumam ir 3 daļas – "Vienciemā", "Ikdienā" un "Par godu". Otro un trešo daļu veido nelieli, savā starpā nesaistīti stāstiņi un Gūtenmorgena filozofiskie apcerējumi par ikdienas notikumiem, bet pirmo daļu varētu dēvēt pat par īsromānu/garo stāstu – Gūtenmorgens jau ir tā uzaudzējis muskuļus, gatavs atmest visu kautrību un atklāt lasītājiem jaunas rakstura šķautnes, ka ir nonācis līdz pirmajam nopietnajam, sižetiskajam (gar)stāstam. Šķiet, ka šis vairs nav tas pats Gūtenmorgens, kurš darbojas citos stāstos, – nonācis neierastā vidē, viņš ir daudz praktiskāks, tāds, kurš var gan sētu salabot, gan zāli nopļaut. Nevis tāds, kurš "ne naglu var iedzīt, ne mašīnu apturēt", kā teiktu Dagnija no "Limuzīna Jāņu nakts krāsā". Gūtenmorgens jeb Guntiš, kā viņu nodēvē vienciemieši, uzņemas savedēja funkciju, nogādājot atpakaļ mājās pie sievas mežā dzīvojošu pensionāru hipiju, kas pirms gadiem divdesmit devies jūrā un aizbēdzis prom no laulenes. Viņš domā, kā palīdzēt ciema iedzīvotājiem, un pļāpā ar vietējiem par dzīvi Vienciemā, nevis filozofē par dzīvi kā tādu – gluži neierasti tādam vīram, kurš citā darba nodaļā prāto par literātu pēcnāves dzīvi.

 

Iespējams, pirmās daļas sižets lasītājiem jau ir zināms vai vismaz pa ausu galam dzirdēts – Latvijas sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu projekta "Viens ciems, visa Latvija" laikā ir tapusi filma par Gūtenmorgena piedzīvojumiem Vienciemā. Lai gan varētu šķist, ka stāstam, kas tapis šādā projektā, vajadzētu būt dokumentālam un tiešām atspoguļot dzīvi kādā no Latvijas ciematiem, tomēr arī šeit Māris Bērziņš neiztiek bez īsti gūtenmorgeniskiem iestarpinājumiem un notikumiem – halucinogēno sēņu uzlējuma lietošanas ietekmē Gūtenmorgens pārvēršas par kaiju, bet visu Vienciemā pavadīto laiku viņu vilina kāda noslēpumaina jūras nāra. Vienīgais, kas mani mazliet traucē, lasot par Gūtenmorgena piedzīvojumiem Vienciemā, ir acu priekšā stāvošais Andra Keiša tēls, kurš filmā iejūtas Gūtenmorgena lomā. Keišs ar savu vīrišķīgo augumu un patīkami nostādīto balsi nu nekādi neasociējas ar mazliet neveiklo, ērmīgo grāmatas galveno varoni, tādēļ iesaku vispirms izlasīt grāmatu, nevis stāstu vērot televizorā ekrānā: vismaz man pirmajā grāmatas daļā Gūtenmorgens ieguva Keiša ārējo izskatu, bet pārējās daļās viņu abu vaibstos nebija nekādas līdzības.

 

Otrajā grāmatas daļā "Ikdienā" redzams jau krietni ierastāks Gūtenmorgens – pilns satīrisku prātojumu, filozofiski ironisku pārdomu un eksistenciālu jautājumu. Māris Bērziņš ironiski pasmejas par latviešu tikumiem un netikumiem, par dīvainajiem teicieniem un vārdu savienojumiem. Stāstā "Gūtenmorgens un stūris" Bērziņš apvieno un apspēlē visus frazeoloģismus un teicienus par stūriem – gan iedzenot stūrī Gūtenmorgenu, gan liekot varonim aizdomāties par Jāņa Purapuķes slaveno teicienu "Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes". Gūtenmorgens šķetina arī mazliet neērtus jautājumus un šķietamas tabu tēmas – pēc nejauši izmestiem vārdiem "Dzīvo ātri, mirsti jauns" tiekas ar kaulaino, bet palūdz viņai doties prom, paskaidrojot, ka šis ir bijis tikai viltus izsaukums. Šķiet, tikai Gūtenmorgens varētu palūgt dāmai ar izkapti atnākt vēlāk, tāpēc, manuprāt, stāstos nevajag meklēt ne loģiku, ne racionālu skaidrojumu.

 

Trešā daļa "Par godu" vislielāko prieku sagādās literatūras un kultūras cienītājiem, jo to veido stāsti par Gūtenmorgena piedzīvojumiem Dzejas dienās un Prozas lasījumos, varoņa tikšanās ar citu autoru grāmatu tēliem, kamermūzikas festivāla baudīšana un pat filmas "Kolka Cool" kinoseansa apmeklējums, kas atstāj negatīvu ietekmi uz drauga Lejiņa leksiku. Lai gan latviešu kultūras notikumiem regulāri sekoju līdzi, tomēr, kauns atzīties, es laikam neesmu tāda jaunākās literatūras un mūzikas pazinēja kā Gūtenmorgens – parastam vidējam latvietim ir diezgan grūti atpazīt un saprast visas atsauces un paralēles, ko Bērziņš iepinis savos stāstos. 

 

"Gūtenmorgens. Otrreiz" noteikti nav grāmata, kuru var izlasīt vienā elpas vilcienā, lai gan  tā ir nepilnas 200 lappuses bieza. Mana tikšanās un runāšanās ar Gūtenmorgenu nenotika tikai vienu vakaru, pat ne vienu nedēļu, bet gan lēnām un pamazām vairāku nedēļu garumā – autobusā mēs diskutējām par deminutīviņiem, parkā uz soliņa mēs, tipiski latvieši, pļāpājām par laikapstākļiem, bet vakaros es klausījos viņa stāstos par Vienciemu. Ātri to nemaz nav iespējams izlasīt – katrs stāsts ir jāpārdomā, ironiski pasmejoties par savu latvieša dabu, kas no Gūtenmorgena laužas ārā. Ar viņu ir jādraudzējas prātīgi, jo galu galā katrā latvietī ir tāds maziņš Gūtenmorgeniņš, kurš tikai gaida kādu draugu un sabiedroto, ar kuru kopā pafilozofēt par punktiem, stūriem un sabiedrības locekļiem.