Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Belševica ceļā uz Billi
Zita Kārkla
18.07.2017

Literatūras vēsture patiesībā ir liecība par izvēlēm. Tas, kuri rakstnieki iekļūst vēsturē un tur paliek un kuri nepārdzīvo savu laiku, lielā mērā atkarīgs no tiem, kas šos rakstniekus ir pamanījuši un izvēlējušies savu pamanīšanu pierakstīt. Rakstnieces sievietes, pat ja savas dzīves laikā baudījušas žilbinošu literāro slavu, no literatūras vēstures mēdz pazust daudz ātrāk nekā rakstnieki vīrieši, tādēļ, par spīti tam, ka Vizma Belševica ir ierakstīta ne tikai latviešu literatūras vēsturē, bet šobrīd arī Latvijas kultūras kanonā, arhīva burtnīcas "Nepazītā mīlestība un citi stāsti" ("Mansards", 2016) un "Bille, Anss un citi" ("Mansards", 2017), kurās publicēta Belševicas grāmatās neiekļuvusī proza, reizē ir vēl viens ieraksts – un arī iespēja ieraudzīt Vizmu Belševicu no jauna.

Izvēle Belševicas arhīva burtnīcu vizuālajam noformējumam izmantot teksta lapas rokrakstā un mašīnrakstā, kur redzami rakstnieces izdarītie svītrojumi un labojumi, uzsver burtnīcu biogrāfisko aspektu, sniedzot sajūtu, ka lasītājs kopā ar burtnīcu sakārtotāju, redaktoru un priekšvārdu autoru Jāni Elsbergu pārlapo Vizmas Belševicas arhīvu. Paralēli prozas tekstiem piemeklētas arī pašas rakstnieces fotogrāfijas no attiecīgā laikposma – pirmo burtnīcu iesāk Belševicas fotogrāfijas, kas uzņemtas 40. gadu beigās ("Arodskolnieki"), bet noslēdz 50. gadu vidū tapušās, kur rakstniece redzama Literatūras institūta laikā ("Maskavā, Literatūras institūta pagalmā, 1956"), tā sasaistot tekstu un dzīvi, fikciju un autobiogrāfiskumu un piedāvājot lasītājam arī stāstu par rakstnieci pašu.

Arhīva burtnīcā Nr. 1 iekļauta Belševicas 50.–60. gadu proza, un, kā priekšvārdā min Jānis Elsbergs, burtnīcas vadmotīvs ir "liecība par Vizmas Belševicas prozistes talanta veidošanos" (2016, 8). Te lasāmajos tekstos ietilpst arodskolas stāsti, skices no padomju studentu dzīves un stāsti, kuru centrā ir vīrieša un sievietes attiecības. Tekstos atdzīvojas aizgājušais laiks – skolēnu un studentu ikdiena pēckara Rīgā, no dažādām draudzīgajām republikām sabraukušo Maskavas Literatūras institūta studentu draudzības un sadzīves apstākļi un sievietes un vīrieša attiecības, kuras apzīmogojis nesenais karš. Daļa tekstu publicēti jau iepriekš periodikā, bet pēdējie divi stāsti ir pirmpublicējumi.

Arī otrajā Vizmas Belševicas arhīva burtnīcā paralēli literārajiem tekstiem tiek turpināts Belševicas pašas stāsts. Te viņa redzama jau kā rakstniece – gan starp savām grāmatām, gan Dzejas dienās – un arī kā māte kopā ar dēlu Jāni. Visi otrajā burtnīcā iekļautie 60.–80. gados sarakstītie teksti ir pirmpublicējumi. Te vairāk skiču, stāsti ir nepabeigtāki, ievietoti arī vairāki viena un tā paša stāsta varianti. Tekstos ienāk padomju sievietes ikdiena, kā arī Belševicas interese par latviešu tautas vēsturi ("Ceļā uz Ansu Lerhi-Puškaiti").

Interesants ir rakstnieces sievietes tēls, kas parādās vairākos tekstos. Stāsta "Nepazītā mīlestība" (pirmā arhīva burtnīca) centrā ir jauna, radoša sieviete Laine, literāte un tulkotāja no Tartu. Uz Maskavas Literārā institūta studiju laika vides fona (atgriešanās pie Maskavas studiju gadiem arī otrajā burtnīcā viena stāsta divos variantos "Mēs ar Silvu/Olgu") tiek izstāstīts stāsts par jaunas sievietes tapšanu, kurā pirmā mīlestība, jaunības maksimālisms un piedzīvotā mainīgā vēsture – sākot ar 1940. gada "sarkano karogu mutuli" (2016, 163) līdz Staļina "kulta atmaskošanai", kas nozīmē arī jaunās literātes "fanātiskās paštaisnības atmaskošanu" (2016, 165), – neatdalāmi sajaukušies.

Savukārt stāstā "Kā pieneņu gredzeni" (otrā arhīva burtnīca) ar Belševicai raksturīgo ironiju un rakstura komiskumu parādās pusmūža rakstniece sieviete, skatīta mazpilsētas viesnīcas apkopējas acīm, kura rakstnieci iesaukusi par Tupētāju: "Tupētāja, pablīdusi pusmūža sieva, kā jau parasti, sēdēja gultā, sapikotus spilvenus aiz muguras iemurcījusi, un lasīja angļu grāmatu. [..] sīki ķeburains rokraksts bija šai Tupētājai, turklāt vēl pāri vārdiem un zem vārdiem veseli čemuri citu, nosvītrotu vai apaļos rimbuļos ievilktu, ar garām bultu astēm uz pavisam citu vietu rādīdami. Vai viņa pati maz pēcāk varēja izburtot, ko rakstījusi?" (2017, 26–27) Zelmas vērtējums par rakstnieces ārējo izskatu ir nesaudzīgs: "Tupi kā noperējusies vista pluskainā rītakleitā. Kostīms, kas skapī, gludekli nav redzējis kopš pirkšanas, kurpes nomītas." (2017, 29) Sieviete rakstniece ir ērms, kas pārkāpj nerakstītas sabiedrības normas par to, kādai jābūt un kā jāuzvedas sievietei, – viņa visu dienu pavada gultā, tabakas "dūmu zveņģē" (2017, 26) ķeburainā rokrakstā skricelējot uz papīra lapām, un viņas skapī nav pat kārtīga kostīma. Reizē tēlotā rakstniece ir skolota dīvaine, ar kuru var parunāties "kā ar jebkuru sievu tirgū vai pāri kaimiņu žogam" (2017, 26).

Kā otrās burtnīcas priekšvārdā atzīmē Jānis Elsbergs, Belševica mēdza izrauties no ikdienas, aizbraucot uz kādu Latvijas mazpilsētas viesnīcu, kurā apmetās uz 3–4 nedēļām, lai strādātu. Neviļus jādomā ne tikai par Belševicu, kas 80. gados, pamukusi no ikdienas, dzīvo un raksta Ērgļu viesnīcā, bet arī par mūsdienu rakstnieču liecībām (piemēram, Inga Ābele "Austrumos no saules, ziemeļos no zemes" (2005) par Kesmu, Igaunijā, pavadīto laiku; Andra Manfelde "Ceļojums uz mēnesi" (2011), rakstnieces sajūtu dienasgrāmata par laiku Visbijas un Ventspils rakstnieku namos), kurās atklāta nepieciešamība pēc laika, kas nošķirts no ikdienas, – rakstīšanai.  

Lasot arhīva burtnīcās publicētos tekstus, iespējams izlasīt arī Belševicas kā prozistes tapšanas vēsturi, kas aizved līdz rakstnieces prozas virsotnei – triloģijai "Bille". Kā atzīmēts otrās burtnīcas priekšvārdā, Billes pirmās ieceres un grāmatu šķir 30 gadi: tas ir arī laiks, kurā Belševica lasa, raksta (top arī arhīvā atrastie prozas teksti) un tulko (liela daļa no otrajā burtnīcā publicētajiem tekstiem tapuši uz tulkojumu otrajām pusēm, kas ne tikai ļauj identificēt tekstu sarakstīšanas laiku, bet arī atklāj Belševicu kā ražīgu tulkotāju). Otrās arhīva burtnīcas nodaļā "Nezināmā Bille" publicēti gan ar triloģiju saistīti teksti (jau pirmajā burtnīcā publicētajos arodskolas stāstos "Meistars Īlis" un "Lepnums" parādās tēli un sižeti, kas vēlāk ienāk triloģijas trešajā daļā "Billes skaistā jaunība"), gan teksti, kuros rakstniece personvārdu Bille izmantojusi ar bērnības stāstu grāmatas ieceri nesaistīti. Te Bille ir gan jauna precēta sieviete ("Dzīvs radījums"), gan arī neprecējusies jauniete džinsos ("Mūza"), taču abos tēlos iespējams pazīt arī triloģijas Billi – jūtīgu pret dzīvību un visu dzīvo, skaistumu alkstošu, atšķirīgu no citiem un tādu, kas pati dziļi izjūt savu atšķirīgumu.

Lasot Belševicas tekstus un blakus tekstiem lasot arī viņu pašu, nedrīkst aizmirst, ka lasītājam tiek piedāvāti fragmenti, no kuriem veidot attēlu. Līdzīgi kā kolāžas uz burtnīcgrāmatu vākiem – saliekot kopā daļu no kādas fotogrāfijas un rokraksta fragmentus, tiek veidots vizuāls vēstījums, kas, iespējams, katram rādīsies atšķirīgs. Pirmās burtnīcas vāka kolāža atgādina durvis ar slieksni, pa kurām jāieiet, lai piekļūtu tuvāk rakstnieces pasaulei, savukārt uz otrās burtnīcas vāka ieraudzīju putnu, kas, uztupies uz grāmatas, raugās pretī ar skumju bērna aci, it kā apliecinot, ka Bille, Tupētāja, Rakstniece, ir arī Belševica pati...