Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Sešu ķepu (no)derība jeb Baltā lāča ceļojums
Elīna Skujiņa
24.07.2017

Māras Viškas, Ulda Daugaviņa un Mārtiņa Sirmā kopdarbs "Baltais lācis" ("Liels un mazs", 2017) ir krāšņi ilustrēta pasaku pavārgrāmata bērniem, kuras mērķis, kā vēsta grāmatas publicitātes materiāli, ir padarīt interesantākus garlaicīgo pieaugušo ēdienus un rosināt vecākus gatavot kopā ar bērnu. "Balto lāci" var uzskatīt par mēģinājumu radīt konceptuāli jauna veida grāmatu, kas vecākiem un bērniem palīdzētu veidot kopīgu lasīšanas, gatavošanas, darbošanās un ēšanas pieredzi.

Grāmatas centrālais tēls Baltais Lācis kopā ar mammu Pankūku Princesi un tēti Lāci Filozofu dzīvo Lāčuciemā. Lācis ir "tāds pats kā visi ledus lāču ciltī, tikai viņam bija sešas ķepas" (6). Četras ķepas ir parasta lieta, bet ar sešām ķepām var daudz veiklāk peldēt, airēt, rāpties kalnā, žonglēt ar pankūkām un galu galā – rosīties virtuvē. Vienīgā sešu ķepu bēda – citi ar viņu nespēlē hokeju, jo "tas neesot godīgi" (8).

Kādu dienu Baltais lācis iesnaužas uz leduslaipas un pamostas okeāna vidū ar ledū iesalušām pakaļķepām. Taču četras ķepas vēl palikušas brīvas, un, braši kārpoties, viņam izdodas atbrīvot arī iesalušās. Un nu mēs uzzinām leduslāču pirmo likumu: "Nekad neguli ar kājām ūdenī!" Ir arī otrais likums: "Nelaimē nevajag raudāt – acis var aizsalt." (10) Trešo leduslāču likumu grāmatā neizdevās atrast, toties 4. likums vēsta: "Ja krīt uz dibena, tad vismaz divreiz." (16) Kā izrādās, ar pirmo reizi kaut kas neizdoties var arī pasaku varoņiem – nokļuvis Burkānsalā, Baltais lācis rāpjas Burkānkalnā, bet ir par smagu un lempīgu, lai tur tiktu ar pirmo mēģinājumu. Taču viņš liek lietā savas sešas ķepas, kas arī šoreiz izrādās ļoti noderīgas.

Burkānsalā Baltais lācis iepazīstas ar oranžīšu cilti – tie ir jocīgi zvēriņi ar lielām zaļām acīm, četrām kājām un krunkainu, koši oranžu ādu –, pie kuriem lācis aizkavējas pāris nedēļu. Pa to laiku ir uzbūvēta lāčlaiva, un Baltais Lācis atiras no Burkānkrasta. Uzreiz mājās Baltajam Lācim gan neizdodas nokļūt – pa ceļam vēl gadās apmeklēt Virpuļsalu, kas peld okeānā un bez pārtraukuma griežas kā karuselis (mazo lasītāju vecākiem vai vecvecākiem Virpuļsala, iespējams, atgādinās Hjū Loftinga "Doktora Dolitla peldošo salu"). Virpuļsalā dzīvo jautra žirafe un miljons krāsainu papagaiļu, bet ar to piedzīvojumi vēl nebeidzas.

Grāmatas 8 nodaļās iekļautas 16 dažādu ēdienu receptes ar rotaļīgiem nosaukumiem ("Zemeņu ledustrīce", "Lāčlaiva", "Virpuļkokteilis", "Žirafe mākoņos", "Acis uz kātiņiem" u. c.), aiz kuriem slēpjas visai klasiski un veselīgi ēdieni – gandrīz kā no vecmāmiņas pavārgrāmatas, tomēr ar interesantām niansēm: "Burkānkalna" burkānu salātiem klāt jāber magoņu sēkliņas, auzu pārslu putra kļūst par "Prātojamo putru", kad tajā iemaisīti valrieksti ("kuri paši izskatās pēc smadzenēm un noteikti padara tevi gudru" (7)), savukārt klasiskā biešu zupa, papildināta ar ķimenēm un sarkanajām pupiņām, tiek pie nosaukuma "Biešu krūms ķimeņu laukā". Katram ēdienam ir izgudrots īpašs stāsts, un receptes visnotaļ organiski iekļaujas pašā stāstījumā.

Latviešu un pasaules literatūrā ir ne mazums dažādos laikos izdotu grāmatu, kur paralēli sižetiskajai līnijai iestarpinātas ēdienu receptes, atcerēsimies kaut Laimas Muktupāvelas "Šampinjonu derību", Marģera Zariņa "Viltoto Faustu jeb Pārlabotu un papildinātu pavārgrāmatu" vai Džozefa Januci "Mafijas pavārgrāmatu". Literārās pavārgrāmatas izdotas visdažādākajās variācijās, taču bieži vien receptes "piekabinātas" tekstam, un ilustrācijas to visu tikai papildina. "Baltā lāča" gadījumā iesākumā bijusi mākslinieces Māras Viškas ideja, kas 2014. gadā iesniegta Rīgas bilžu grāmatu kvadriennālē "Attēlu stāsts", par dizaina un ilustrāciju pieteikumu saņemot saldo "Garšas balvu". Sākumā autoru kolektīvs bijis nedaudz cits – autore bijusi Maija Treija, bet receptes sakārtojuši Ilze Tigule un Mārtiņš Sirmais. [1] Mārai Viškai un Uldim Daugaviņam "Baltais lācis" ir pirmā grāmata, savukārt Mārtiņa Sirmā vārds īsti komentārus neprasa – pazīstamību sabiedrībā pavārs ieguvis ar saviem raidījumiem televīzijā (piecas sezonas bija skatāma pārraide "Sirmā ēdienkaratē" (LNT, 2006–2010), vēlāk "Kulta ēdieni" (LTV)), kā arī ar grāmatām "Sirmā Latvija. Sajūtu pavārgrāmata" (2007) un "Virtuves padomu grāmata" (2012).

Īsti nav skaidrs, kāda vecuma bērniem "Baltais lācis" paredzēts. Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstrādātajā programmā "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" šis darbs iegrupēts kategorijā 9+ [2], bet grāmatas teksta autors Uldis Daugaviņš savā feisbuka profilā raksta: "Atklāti sakot, man pašam nebija ne jausmas, kādam vecumam "Baltais lācis" ir piemērots (paredzēts bija vienkārši "bērniem")." [3]

Recenzijas autores astoņgadnieku īsti ieinteresēt neizdevās nedz ar pasaku, nedz ēdienu receptēm, toties divgadīgā meita ar lielu sajūsmu nodevās ilustrāciju pētīšanai. Mērķauditorija varētu būt ģimenes ar vairākiem bērniem – lielākajiem varbūt vairāk interesētu gatavošanas process, mazajiem – ēšana un bilžu skatīšanās. Ne visas receptes ir tādas, lai bērns varētu gatavot viens (nez vai jēra ciskas cepšanu uzticēsim sešgadniekam), taču, piemēram, ar "Ūsu dzēriena" pagatavošanu tiks galā arī mazāks bērns. Šeit arī pati recepte: "Šoreiz izvēlamies jogurtu bez piedevām – grieķu, turku vai citas valsts jogurtu. Ielejam to blenderī, pievienojam glāzi izspiestas apelsīnu sulas un medu. Visu sablendējam. Glāzei, kurā liesi dzērienu, ir jābūt ar platu augšpusi, lai dzerot izveidotos ūsas. Var dzert arī no bļodiņas, tad sanāks pagarinātās ūsas, kas stiepsies arī uz vēdera vai pat līdz zemei." (35)

"Ūsu dzēriens" mazākus bērnus noteikti sajūsminās, tāpat arī oranžīši, kas pikojas ar saldētas burkānu sulas pikām (lai nenosmērētos balti! (13)). Iepriecinās ēdienu nosaukumi ("Acis uz kātiņiem" u. c.), un kāds ēdājs oranžīšu tradīcijās, iespējams, mēģinās uzkarināt karoti uz deguna, kad kaut kas īpaši labi garšos.

Teksta autors mēģinājis rotaļāties ar jau zināmām frāzēm, izteicieniem, reminiscencēm ("burkāni nekrīt no gaisa" (14); Burkānmāte ir "tik veca, ka neviens nezināja, cik īsti veca viņa ir. To nezināja arī viņa pati" (14); "Lācis brīnīdamies sēdēja ar ieplestu muti, tomēr neviena lidojoša zivs viņam mutē neieskrēja" (20) u. c.). Šur tur tekstā sastopamas lingvistiskas neveiklības un pavīd triviāla toņkārta ("pankūkas jāgatavo, apaujot princeses kurpes, un jāēd kopā ar sapņu princi"; "mielojies un gaidi princi"! (9)), taču gan atsevišķi valodas tvērumi un asprātības, gan ilustrācijas arī pieaugušajam lasītājam radīs atpazīšanas prieku (piemēram, bildē, kur līdzās rosās pingvīni un leduslāči, apspēlēts vecumvecais joks, kāpēc polārlāči neēd pingvīnus (4–5), citā lappusē atrodami polārie zvaigznāji – Lielais Lācis un Mazais Lācis (6–7)), interpretēti dažādi priekšstati par lāčiem: dejojoši un žonglējoši cirka lāči u. c.

Uz grāmatas vāka attēlota liela balta lāča galva ar atvērtu muti, taču šī mute nav draudīga. Uz lāča baltajiem zobiem uzkārtas košas ogas un konfektes. Atverot grāmatas iekšvākus, redzami oranži rūtota galdauta motīvi – šāds galdauts līdzās baltajiem lina un kokvilnas, pieļauju, atrodams teju katras vecmāmiņas kumodē.

Grāmata ir vizuāli pievilcīga, glītās ilustrācijas (tehnika: akvarelis, tuša, tekstilkrāsas) pateicīgas pētīšanai. Zīmējumi stilizēti un lakoniski, kontrastam izmantotas pretkrāsas: zili violetie un dzeltenoranžie toņi. Iebildes mazliet rada raibie foni – bērnam, kas tikko sācis lasīt, teksts vietumis varētu būt grūti salasāms.

Pati pasaka nedaudz atstāj stīvuma un pašmērķības pēcgaršu, taču kopumā prieks par lielisko ideju un tās īstenojumu. Un "sešas ķepas ir vajadzīgas, lai paspētu pagatavot pusdienas, pirms ēdājiem sākuši kurkstēt vēderi" (36).

 

 

[1] http://lnb.lv/lv/foto-galerija/bilzu-gramatu-kvadriennalei-attelu-stasts-iesniegto-darbu-atteli

[2] "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstrādāta lasīšanas veicināšanas programma, kuru atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds un Kultūras ministrija, kā arī daudzas citas institūcijas un privātpersonas. Programmai raksturīgs plašs aptvērums, jo ik gadu tajā iesaistās apmēram 700 bibliotēku no visas Latvijas, kā arī latviešu diaspora pasaulē. 2016. gadā tie bija jau 54 latviešu centri no 22 valstīm. "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2017" ieteiktās grāmatas bērniem un vecākiem: http://www.lsm.lv/raksts/vecaki-berni/dzive/izlasi-bernu-jauniesu-un-vecaku-zurijas-2017-ieteiktas-gramatas-berniem-un-vecakiem.a235088/.

[3] https://www.facebook.com/uldis.daugavins?fref=ts