Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

"Kaķēns margrietiņās" – lietot tikai pavadoņa uzraudzībā!
Līga Sudare
26.07.2017

Latvijas Literatūras gada balvas (LaLiGaBa) bērnu literatūras kategorijā šogad triumfēja Ulda Ausekļa dzejas krājums "Kaķēns margrietiņās", kas, šķiet, žūriju savaldzināja ne tikai ar raito ritmu un dažādām vārdu spēlēm, bet arī ar dzejoļos iekļautajām zinībām, kas priecē lielos un gudros lasītājus, taču vienu pašu mazo varētu sabiedēt, tāpēc šī ir grāmata, ko ieteicams lasīt kopā ar zinātkāru un skaidrotkāru pieaugušo – dzejas pavadoni.

Bērnu dzeja gribot negribot pilda dažādas funkcijas. Tas nebūt nenozīmē, ka dzejniekam, kurš raksta dzejoļus mazākajiem lasītājiem, kaut kā īpaši jācenšas pielāgoties jaunākajai auditorijai: nē, tas nozīmē, ka lasītājs – bērns –, tāpat kā mazs kaķītis, pilnīgi visu sev apkārt pieņem kā nebeidzamu spēļu, mācīšanās un pieredzes gūšanas lauku.

Bērni (un kaķēni) pavisam neapzināti prot gūt labumu – prieku un zinības – itin no visa, tāpēc man gribētos bērniem domātos dzejoļus pašrocīgi iedalīt trīs kategorijās atkarībā no to funkcijām. Pirmā kategorija ir spēlēšanās, vārdu spēļu un skanīguma dzejoļi, kurā, manuprāt, nepārspēts vēl joprojām ir Jānis Baltvilks. Otrā kategorija ir dzejoļi, kas rada līdzpārdzīvojumu. Piemēram, Kārļa Vērdiņa, Ineses Zanderes un pat Aspazijas dzejoļi ļoti labi palīdz bērniem atpazīt savas izjūtas un pieredzi, kas nereti sasaucas ar dzejolī pausto.

Trešā – taču ne mazāk svarīgā – ir izglītošanas funkcija. Šo vārdu, protams, labāk nelietot bērnu klātbūtnē, bet, ja dzejolis ir gana labs, ja dzejas pavadonis ir pietiekami apķērīgs, tad dzejoļi pavisam noteikti var sniegt ļoti daudz tālākajai dzīvei noderīgu vai vienkārši erudītam cilvēkam piedienīgu zināšanu. 2016. gadā "Lauku Avīzes" izdotais Ulda Ausekļa dzejoļu krājums "Kaķēns margrietiņās", šķiet, tieši šo ir izvēlējies par savu virsuzdevumu, jo zinības te līst kā no pārpilnības raga.

LaLiGaBas žūrijas locekle latviešu valodas un literatūras skolotāju (arī mana) kuratore Ilze Mazpane radioraidījumā "Grāmatu stāsti" teikusi: ""Kaķēns margrietiņās" izceļas ar "neuzbāzīgu mērķi izglītot."" Es gan apšaubu to neuzbāzību, bet mērķis izglītot ir jūtams, jo 75 dzejoļos (tie sakārtoti 4 nodaļās pēc man nezināma algoritma) ir iekļauti apmēram 40 ģeogrāfisku vietu nosaukumi, vairāk nekā 20 putnu sugas, apmēram tikpat daudz augu un puķu šķirņu, 8 dzejas formas, 2 izloksnes, tad vēl pa dzejolim, kas veltīts dažāda veida ogām, sēnēm, knišļiem, svētkiem, joku veidiem, atšķirībām starp zinātkāri un ziņkāri, skaitīšanai līdz desmit, Jaunsudrabiņa "Baltajai grāmatai", Aspazijas dzimtajām mājām Zaļeniekos, turklāt neiet secen arī vairāki dzejoļi ar patriotisku un dzimtās valodas mīlēšanas ievirzi.

Tikko beidzies mans pirmais mācību gads skolotājas ādā. Bērna ādā es biju daudz senāk, taču pavisam noteikti ilgāk – no abām "ādām" manī kaut kas ir palicis, bet neviena nav ņēmusi virsroku, tāpēc, lasot "Kaķēnu margrietiņās", manī ierunājās kā bērns, tā skolotāja, un, protams, viņu redzējums nereti nesakrita, taču abiem bija gana interesanti.

Pirmais, par ko nopriecājās mans iekšējais bērns, ir Signes Ērmanes skaistās ilustrācijas. Ja es, bērns, neiemācītos visus tos pārdesmit augu nosaukumus, tad noteikti iegaumētu, kā izskatās saulessvece un bērzi tieši skaisto ilustrāciju dēļ.

Vēl jāatceras, ka bērnu dzeja ir priekšā lasāmā, kopā lasāmā vai no galvas runājamā dzeja, tāpēc tai ir jābūt ritmiskai, skanīgai un pilnai ar izteiksmēm, lai nekļūtu garlaicīgi. Tas ir otrais, par ko bērnam priecāties, jo liela daļa no dzejoļiem lutina ar jautrām vārdu spēlēm un atskaņām, piemēram, "tipu tipu tipini", "visu nakti karo peles", "ķipari un pipari" u. c.

Trešais, kas man noteikti patiktu kā pirms 25 gadiem, tā arī tagad, ir dzejoļi ar konkrētu varoni un viņa stāstu. Lai gan lielākā daļa dzejoļu šajā krājumā ir drīzāk aprakstoši, visvairāk atmiņā paliek tieši sižetiskie – tāds, piemēram, ir dzejolis "peles kurpe", kas stāsta par peļu dejām ap pīrāgu šķīvi, dzejolis "zīlītei asaras bira" par zīlītei nodarīto pārestību un vēl jo vairāk dzejolis "mamma neredz", kas skar tās ikdienas netaisnības, ko piedzīvo ikviens mazais dzejas klausītājs (lasītājs):

"mamma neredz

ka es esmu cits

tikai peļu saplēstām

krūzītēm tic" (27).

Kas nepatika ne manam iekšējam bērnam, ne skolotājai? Dzejoļi, kuriem nevar saprast beigas. Gan bērniem, gan pieaugušajiem pasaulē daudz kas tā arī paliek nesaprotams, tomēr ir kaut kāda dabiska vēlme pēc skaidrības un pabeigtības, kas šajā krājumā pāris dzejoļos šķiet pakārtota labskanībai, bet ir pat tādi dzejoļi, kuros beigas izlobīt ir pavisam grūti, piemēram, grāmatas pēdējā dzejolī "Miestiņos mazos":

"nav miestiņos mazos

tikai gaismas mazas

tikai iet pa takām gaiši

biežāk lūdz un prasa" (84).

Ja manu iekšējo bērnu nesaprašana satrauc un dara nepacietīgu, tad skolotāja, protams, grib dzejoli izskaidrot vai interpretēt tā, lai bērns to saprastu. Ļoti novēlu, lai katram bērnam blakus būtu kāds ar skolotāja instinktiem. Tie palīdzēs arī novērtēt grāmatā paslēptās zinības un izmantot tās īstajā laikā un vietā.

Lai gan LaLiGaBas žūrijas locekle Rudīte Kalpiņa grāmatu novērtē kā pirmsskolas un sākumklašu vecuma bērniem piemērotu [1] un daļa dzejoļu patiešām tādi ir, mana skolotājas acs te redz šo to noderīgu arī pamatskolai, piemēram, dzejolis "Zaļenieku pasaka" labi iederētos 5., 6. klasē, kad skolēni ir lasījuši Aspazijas dzeju, tāpēc pazītu gan dzejolī pieminēto Elzu, gan meitenes kumeliņu, gan circenīti, kas viņai māj.

Vēl mana iekšējā skolotāja vēlas brīdināt bērnu dzejas pavadoņus par to, ka, neskatoties uz klasiskajām dzejas formām un ritmiem, klasiskais pieraksts nav ievērots interpunkcijā – proti, tās nav vispār. Nemaz nerunājot par to, ka ir grūti bērniem paskaidrot, kāpēc viņš dabūs sliktu atzīmi, ja izdomās rakstīt tāpat kā dzejnieks, šajā grāmatā pieturzīmju neesamība šur tur sagādā grūtības arī domas uztveršanā. Tā dzejolis "sauc ceļš", pirmkārt, nebūs viegli saprotams, ja lasītājs vai klausītājs nav pazīstams ar runci Franci no citiem Ulda Ausekļa dzejas krājumiem, un, otrkārt, šis dzejolis mulsinās un liks maldīties pauzēs un intonācijā tajās vietās, kur komati būtu bijuši labi ceļa rādītāji:

"rīts saulains kāds uz divriteņa sēž [..]

fakts sen nav būts

nav arī Parīzē sen būts

redz to viņš sapņos pārāk bieži redz [..]

ir laiks sen acis dzīvo tikai tur [..]" (24).

Neņemot vērā bērna un skolotājas atšķirīgos skatījumus, ir daži dzejoļi, kas patīk abiem: "kaķēns margrietiņās", jo tajā ir stāsts, "ziņkāre un zinātkāre", jo te jēdzieni iegūst personību, bet jo īpaši "divrindes ar atskaņu atminēšanu", jo te patiešām katras otrās rindiņas beigās ir iespēja pašam izdomāt piemērotu vārdu. Manuprāt, tā ir lieliska metode, kā ieinteresēt bērnu dzejas izpratnē, vienlaikus aktivizējot viņa radošumu un vārdu krājumu.

Jā, "Kaķēns margrietiņās" patiesi ir grāmata ar mērķi izglītot, taču tas, vai šis mērķis tiks sasniegts, ir pilnībā atkarīgs no pieaugušā – dzejas pavadoņa, kurš pratīs katru dzejoli pārvērst interesantā stāstā, piedzīvojumā vai spēlē, kas, iespējams, pirmo reizi dzirdētos vārdus (piemēram, ancīši, pupuķis, pogaļa, mētriena un rumulēšana) spētu iesiet mazā dzejas lasītāja vai klausītāja atmiņā ar smalku, bet grūti saraujamu un košu diedziņu.

 

[1] laligaba.lv/index.php/lv/kakens-margrietinas