Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Tas, kas sadalās, pēc tam atkal top viens
Diāna Polgina
07.08.2017

Rakstīt par valodu, tās procesiem, grāmatām un bibliotēkām prozā var tiešām daudz un apjomīgi, jāsaka, to varētu darīt gandrīz katrs, ja tam būtu pieejama pildspalva kopā ar tukšu papīra lapu un vēlmi to paveikt. Taču veids, kādā Franciska Ermlere spēj elpu un prātu aizraujoši integrēt savas pārdomas par valodu detektīvromānā "Manuskripts" ("Lauku Avīze", 2017), ir kaut kas neredzēts. Drīzāk liekas, ka autore, pati to neapzinoties (vai arī apzinoties?), šo darbu sarakstījusi divējādu, liekot lasītājam spriest par to, vai tas būs vēl viens kriminālromāns grāmatu ciklā "Rīgas detektīvi" vai arī romāna aizsegā uzrakstīts valodnieciski filozofisks traktāts. Varbūt sākotnējā iecere bija apvienot šos divus elementus, radot ko nebijušu – detektīvromānu, kas vērsts filoloģiskā gultnē.

Jāsaka godīgi, vēl nekad, lasot kādu grāmatu, neesmu vēlējusies apzināti aprakstīt savu grāmatzīmi tā, kā notika šajā gadījumā: romāns ir tik ļoti pārpildīts, piepildīts un visādi citādi piesātināts ar domām par valodu un tās dabu, kuras man liekas relevantas, jo izteiktas tik profesionāli un teju vai akadēmiski, ka radās aizdomas par to, vai tiešām nelasu kādu de Sosīra vai Adelunga darbu...

Kā jau loģiski varētu nojaust, arī šī detektīvromāna pamatsižetu veido sarežģīti interesanta problēma jeb šajā gadījumā padzīvojušā filoloģijas profesora Viestura Branta mīklainos apstākļos tītā nāve un problēmas šķetinātāja darbība, šeit: advokāta Andreja Vanaga uzsāktā izmeklēšana. Lai gan galvenais un vienīgais patiesais izmeklētājs Vanags ir tiešām ieinteresēts izmeklēšanas procesā un likumsakarību meklēšanā, iztaujājot gandrīz ikvienu lietai kaut vai attāli piesaistīto, viņam ir arī jācīnās ar smagāku dvēselisku problēmu – jābūt arī labam tēvam savam mazajam dēlēnam, lai neatkārtotos paša bērnībā piedzīvotais. Jāsaka, rakstnieces radītie tēli un to raksturi ir tiešām tipiskas pilsētas tipiski iedzīvotāji: policijas izmeklētāji ir vienaldzīgi, lēnprātīgi, slinki – sarežģītas lietas mēģina norakstīt uz sakritībām –, dažādi otrā plāna tēli ir viltīgi un lišķīgi, kur izceļas retais, pelēcīgās krāsās iezīmētais viedais tēls, piemēram, bibliotekāre, redaktore, kāds tulkotājs.

Tēlu raksturi šajā darbā būtībā izlasāmi un izprotami bez problēmām, asociējot tos ar kādu paziņu vai jau zināmu, teiksim, politiķa vai profesora prototipu. Pats interesantākais šķiet Ermleres iezīmētais vides tēlojums, proti, autores neparasti izveidotais Rīgas pilsētas tēls. Lai arī caur dažādām reālijām tiek parādīts, ka darbības laiks ir nesena pagātne (kad valūta vēl nebija eiro, bet visi jau aktīvi sazinājās ar mobilajiem tālruņiem), kā jau šāda žanra darbos reizēm pienākas, Rīga detektīvromānā ir kādā nezināmā noziedzības varā; tā atgādina pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu dzīvi savienojumā ar kādu Komptonas šķērsielu, kur indivīda varu nosaka ieroča izmērs vienā kabatā un maka biezums otrā. Ermleres Rīga ir patiesi smagnēja un noziedzīga, tajā gana bieži notiek slepkavības, kultūras vērtība ir nenosakāma, par to visai bieži izsakās arī šī darba tēli: "[..] un jums ir jāsaprot, ka tādā valstī kā mūsējā, kur kultūras dzīve nemitīgi mainās, proti, kultūras nostādnes tiek gandrīz pilnīgi pārveidotas pēc katras varas maiņas, galvenā vērtība ir cilvēks un viņa atmiņa." (12.lpp)

Varētu arī spriest par šī detektīvromāna atbilsmi realitātei, jo tā nosacītajā prologā sacīts, ka visas situācijas un personāži ir izdomāti, jebkāda situāciju vai raksturu sakritība ir uzskatāma par nejaušību. Tātad lasītājam tiek skaidri vēstīts, ka lielākā daļa notikumu ir izdoma. Bet amizanti – tikpat liela daļa notikumu šķiet arī atbilstoši vēsturiskām situācijām, vēsturiskiem personāžiem, piemēram, Raiņa dzimšanas diena un tai veltītie atceres pasākumi, Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātes dibināšana, interesantais Latvijas PSR Rakstnieku savienības tēlojums, precīzais Marijas un Čaka ielas, Rīgas centra apraksts. Rodas jautājums: cik ļoti reāla tur ir Rīga? Vai tā Rīga, kas aprakstīta detektīvromānā, ir tā pati Rīga, pa kuru soļoju šodien? Kur ir novelkamas realitātes un izdomas robežas, varbūt īstenībā viss ir reāls un autore mūs tikai viltīgi māna? Mīklaini...

Valoda darbā ir viegla, plūstoša, tiešām ikvienam saprotama; šo detektīvromānu būs interesanti lasīt kā pusaudzim pamatskolā, kurš vasarā izvēlēsies tieši šo grāmatu literatūras stundai, tā arī kādai vientuļai kundzei gados, kas rudenī lauku mājā, nelielas vakara gaismas strūklas ietīta, pie pamatīgas tējas krūzes kopā ar izmeklētāju Vanagu varēs šķetināt nozieguma aizkulises. Taču, manuprāt, visatbilstošākais lasītājs šai grāmatai būs tāds pats filoloģijas students kā es, kurš ne tikai spēs iedziļināties pamattekstā, bet arī izpratīs autores plašās pārdomas par valodu, papildinās savu valodas ideju un teoriju lauku vai, tieši pretēji, noliegs autores apgalvoto.

Aizraujošas liekas ne tikai spēles ap valodu romānā, kas ir galveno tēlu izspēlētas un reizēm pašu izdomātas, bet arī autores izstrādātās valodas spēles, kuras viņa ved pati, neredzami klātesot visa darba gaitā, kaut vai nodaļu nosaukumos: "Rakst...nieki"; "Iz...devējs"; "Skalošana" u. c. Romānā ne tikai tiek vēstīts par attieksmēm pret valodu, bet arī unikālā veidā tiek apspēlēta valoda kā tāda visā tās krāšņumā.

Tāpat otrā plāna tēli, kuriem tad arī pārsvarā ir sniegts šis uzdevums – bārstīt didaktiskus padomus un interesantas domas –, savdabīgā veidā izsakās par bibliotēkām un grāmatām, ģeniāli pavēstot to, kas, domāju, daudzu izglītotu cilvēku prātā ir gulējis jau ilgi: katrai grāmatai ir lasītāji, bet ikvienai grāmatai ir arī savs īstais lasītājs, tas, kura dēļ šī grāmata ir uzrakstīta, tas, kurš parasti darīs visu, lai šo grāmatu izlasītu un – kā autore caur tēliem izsakās – to izzagtu.

Tik tiešām, ne katra grāmata ir domāta visiem, un ne katrs lasītājs var izlasīt un uztvert vienu un to pašu grāmatu. Grāmatas ir dažādas. Cilvēki ir vēl atšķirīgāki. Franciskas Ermleres "Manuskripts" noteikti ir domāts katram un nevienam: kāds izlasīs, cits sapratīs, trešais izjutīs, bet šī grāmata noteikti paliks prātā ar savu unikalitāti.