Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Vēstule uz nekurieni
Elīna Malāne
10.08.2017

Lielākajai daļai lasītāju rakstnieks Vladimirs Kaijaks viennozīmīgi ir pazīstams kā tetraloģijas "Likteņa līdumnieki" autors, pēc kuras motīviem uzņemts populārais seriāls ar tādu pašu nosaukumu. 2009. gadā tiek izdots Kaijaka romāns "Meitene no nekurienes". Iespējams, arī šo darbu autors bija iecerējis kā triloģiju vai tetraloģiju, jo nākamo Kaijaks raksta romānu "Vēstule", kas ir tiešs romāna "Meitene no nekurienes" turpinājums. Diemžēl 2013. gadā rakstnieks dodas mūžībā, atstājot romānu "Vēstule" uzrakstītu tikai līdz 167. lappusei. Iesākto darbu turpina un pabeidz rakstnieka dzīvesbiedre, prozaiķe un dramaturģe Māra Svīre.

Lai gan Kaijaks nevienam nebija izpaudis, kāds darbs top un kādi sižeta pavērsieni darbā ieplānoti, Mārai Svīrei lieliski izdevies darbu turpināt plūstoši un viengabalaini. Lai gan "Vēstule" ("Zvaigzne ABC", 2017) ir divu autoru darbs, ievērota viena rakstības maniere, valodas lietojums un loģiska sižeta virzība. Pēc "Vēstules" izlasīšanas noteikti rodas jautājumi: un kā šo romānu būtu turpinājis Kaijaks? Kādi likteņa pavērsieni sagaidītu romāna varoņus rakstnieka interpretācijā? Kā rakstnieks novērtētu Svīres veikumu? Diemžēl uz šiem jautājumiem atbildes nesaņemsim, taču tie romāna lasīšanu padara mīklaināku un intriģējošāku. Lai gan "Vēstule" ir romāna "Meitene no nekurienes" turpinājums, tas lasāms arī kā patstāvīgs darbs. Kaijaks gan daudz uzmanības pievērsis iepriekšējā romāna sižeta pārstāstam. Tas ļoti palīdz lasītājiem, kuri ar romānu nav iepazinušies. Tiem, kas pirms tam lasījuši "Meiteni no nekurienes" (īpaši, ja romāni lasīti viens pēc otra), šie pārstāsti var likties traucējoši, jo notiek vairākkārtēja atkārtošanās.

Romānā "Vēstule" Kaijaks raksta par sev tuvajām tēmām – romantiku, cilvēku savstarpējām attiecībām, kara un pēckara periodu, kā arī sociālpolitisko ietekmi uz cilvēku likteni, kad dažādu varu spiediena rezultātā cilvēks izdzīvošanas vai labākas dzīves dēļ maina liekulības un gļēvulības maskas vai tomēr saglabā cilvēcību. Caur varas spiedienu Kaijaks atklāj cilvēka vispatiesāko raksturu, kurš bieži vien izrādās mazisks un divkosīgs. Tomēr pāri visam ir mīlestība. Patiesa, bet likteņa triecienu un ārējo apstākļu sadragāta.

Romānu galvenais varonis ir jaunais vīrietis Linards, kurš dzelzceļā strādā par pārmijnieku. 1942. gadā viņš pēc vilcienu sastāvu sadursmes vienā no vagoniem starp mirušajiem atrod dzīvu meiteni. Meiteni no nekurienes. Linards izglābj meitenes dzīvību, taču nespēj uzņemties atbildību par viņas dzīvi, tāpēc aizved nekurienes meiteni pie mazpilsētas policista sievas Leldes. Sieviete un meitene pazūd kā nebijušas. Kopš tās liktenīgās nakts Linarda dzīve, jo īpaši iekšējā pasaule, pilnībā mainās. Jauno vīrieti gadiem moka neziņa un vainas izjūta, ko Kaijaks lieliski apspēlē, radot mazās meitenes neredzamo, bet visuresošo klātbūtni. Pēc vairākiem gadiem un dažādiem likteņa līkločiem Linarda un nu jau jaunās sievietes, kura ieguvusi vārdu Anna, ceļi atkal krustojas, solot jaunu, skaistu mīlestību un jaunu dzīvi. Bet tad seko 1949. gada 25. marta deportācijas... Anna labprātīgi iekāpj vienā no vagoniem, lai būtu kopā ar savu audžumāti Leldi. Meitene atkal dodas uz nekurieni, aiz sevis atstājot neziņu un tukšumu. Vienīgā saikne ar nekurieni var būt tikai vēstule.

Vēstule ne tikai kā informācijas apmaiņas veids, bet arī kā likteņu mainītāja caurstrāvo visu romānu. Vispirms Linards atrod uz zemes nokritušu vēstuli, kuru izmetis kāds no deportējamo vagona. Šīs vēstules nodošana pilnībā maina Linarda tēva likteni, jo viņa dzīvē atgriežas jaunības mīlestība. Romānā ienāk jaunas varones – Emīlija un viņas meita Evelīna. Sižeta līnija gan līdzinās īstam meksikāņu seriālam – tēva slepenās attiecības pagātnē, ārlaulības meita, kura, iespējams, varētu apprecēties ar paša dēlu. Varbūt šī līnija ir tā, kas disonē uz kopējā romāna fona. Ja "Meitenes no nekurienes" centrā galvenokārt ir tikai Linards un viņa attiecības ar Annu, tad romānā "Vēstule" sižets pēkšņi novirzās uz Linarda vecāku, Spodras un Alfrēda, attiecībām, kuri iepriekšējā romānā pat netika nosaukti vārdā. Alfrēds, tāpat kā Linards, arī ir bijis iesaistīts mīlestības trīsstūrī. Kad šī tēma tiek sīki aprakstīta, notiek atgriešanās pie Linarda un Annas attiecībām, kuras neveidojas nosūtītas, bet nesaņemtas vēstules dēļ. Vēstule ir cerības. Vēstule ir pārpratums. Vēstules esamība vai, gluži pretēji, tās neesamība pilnībā maina romāna varoņu likteni. Arī romāna noslēgumā sižetu galvenā virzītāja ir tieši vēstule. Vēstule ir kā kaprīza sieviete, kura maina savu garastāvokli. Un sievietes lomai šajā romānā ir ļoti liela nozīme.

Sieviešu raksturi ir spilgti, viņas ir stipras dzīves smaguma nesējas un dzīves grožu turētājas. Anna ir jauna, skaista, talantīga, ar saviem dzīves mērķiem, spējīga uzņemties atbildību un upurēties audžumātes Leldes labā, pat ja tas varētu prasīt pašas dzīvību. Arī Lelde ir stipra, riskējusi ar visu, lai izglābtu Annu, izaudzinātu un izskolotu meiteni. Linarda māte Spodra noteikti ir pats spilgtākais un kolorītākais tēls – vienmēr visus kontrolē, patur pēdējo vārdu, psiholoģiski manipulē ar dēlu un vīru, vienmēr uzņemas iniciatīvu un vada savas ģimenes vīriešus. Linarda māsa Astrīda ir neveiksmīgās laulības upuris, tomēr turpina nest savu nastu, rūpējoties gan par ģimeni, gan bērniem. Astrīdas vīramāte Zenta ir galvenā sētas "Lejas Gaņģi" saimniece, dzīves organizētāja un plānotāja. Enerģiska un valdonīga. Viņa maina savus uzskatus un principus, tomēr paliek stipra savā pārliecībā darīt visu, lai aizsargātu savu ģimeni un viņas dzimta turpinātu dzīt saknes dzimtajā zemē.

Savukārt pavisam pretēji ir vīriešu tēli. Pats Linards ir pasīvs, noslēdzies sevī. Bez īpašiem mērķiem un interesēm. Viņam pat nav draugu. Saziņas loks ir šaurs: vecāki, māsa un abas mūža sievietes – Anna un Ņina –, starp kurām viņš tiek malts kā starp dzirnakmeņiem. Linards pieļauj, ka māte ar to manipulē, iejaucas viņa dzīvē. Viņš it kā tam visam pretojas, bet ļoti vāji. Tāds pats ir Linarda tēvs pastmeistars Alfrēds – ierāvies sevī, nerunīgs, dzīvo savu mietpilsoņa dzīvi, ejot uz darbu, atgriežoties mājās un pilnībā, bez jebkādām ierunām, pakļaujoties sievas Spodras kontrolei. Kaijaka attēlotie vīrieši galvenokārt ir tādi, kuri pakļaujas sievietei, viņiem nav mugurkaula un savas nostājas. Vien romāna otrajā daļā, kuras autore ir Māra Svīre, gan Linards, gan Alfrēds kļūst par sevi vairāk pašpārliecināti, atļaujas paust savu viedokli, viņiem parādās sava nostāja. Linards, pretēji mātes draudiem, tomēr apprec Ņinu, uzņemas atbildību par gaidāmo bērnu. Savukārt Alfrēds atļaujas dzīvot, kā visu laiku ir gribējis, viņš saņem drosmi un atgriežas pie jaunības dienu mīlestības Emīlijas. Nemainīgs abu autoru skatījumā paliek Astrīdas vīrs Rihards – vieglas dzīves un pašlabuma meklētājs, brunču mednieks, bezprincipiāls jebkuras varas līdzskrējējs, kurš galvenokārt atrodas reibuma stāvoklī. Vienīgais stiprais vīrietis visā romānā ir "Lejas Gaņģu" vecais saimnieks Mintauts, kurš ir kā brīvās Latvijas zemniecības simbols. Savu principu dēļ viņš ir gatavs nostāties pat pret sievu un dēlu, kā arī nebaidās skaļi aizstāvēt savu viedokli. Taču viņa balss aizkrīt, pašu uzvar slimība, līdz viņš kā gūsteknis nomirst paša mājā, tā arī nespējot pieņemt kolektivizāciju un kolhozu izveidi. Tāpat savā zemē padomju gados nosmaka Latvijas zemniecība.

Gan Kaijaks, gan Svīre romānā "Vēstule" lielu uzmanību velta sociālpolitiskajiem procesiem pēckara Latvijā, īpaši pievēršoties tam, kā tika dibināti pirmie kolhozi un kā to uztvēra latviešu zemnieki. Šis process attēlots kā neizpratnes un neziņas pilns laiks. Abu autoru skatījumā jaunā vara daudz solīja, bet maz deva. Galvenos procesus vadīja un amatus ieņēma nekompetenti un nekulturāli cilvēki, kuriem sveša morāle un ētika. Krievu vara Latvijas teritorijā ienāk ar agresiju, deportācijām, vandalismu un barbarismu. Spilgts piemērs ir izdemolētā un apgānītā kapela. Romānā tiek parādīts, ka šai varai nekas nav svēts. Tāpat daudzi procesi tiek risināti, sēžot pie grādīgo dzērienu pudelēm.

Romāns "Vēstule" ir daudzpusīgs. Tajā attēlotas gan romantiskas, gan sadzīviskas attiecības, atklāti dažādi cilvēku raksturi, psiholoģiskie portreti. Autori uzmanību veltījuši dabas aprakstiem, kā arī sociālpolitiskajiem procesiem pēckara Latvijā. Tomēr, lai kāds būtu laiks, lai kādā nekurienē atrastos cilvēks, viņš ir kā vēstule, kuru var izlasīt tikai mīlestība.