Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Akmeņi kā dimanti
Agija Ābiķe-Kondrāte
15.08.2017

Igauņu intelektuāļa, dzejas novatora, tulkotāja un literatūras teorijas pasniedzēja, Baltijas Asamblejas balvas ieguvēja dzejnieka Haso Krulla dzejoļu izlase "Kad akmeņi vēl bija mīksti" ("Mansards", 2017) ir saturiski un mākslinieciski apjomīgs izdevums, kura sešās nodaļās ("Melnbalts", "Kad Manabožo", "Svari", "Džezs", "Ziema", "Kad akmeņi vēl bija mīksti") atdzejotājs Guntars Godiņš apbrīnojami pārdomāti ietilpinājis iezīmīgāko no visas dzejnieka daiļrades, kas datējama ar periodu no 1986. līdz 2014. gadam.

Izdevums apliecina izdevēju, atbalstītāju un atdzejotāja tālredzību, jo samērā pilnīgi ļauj iepazīt nozīmīga "plaša stilistiskā un poētiskā reģistra" [1] autora devumu, kas pastarpināti uzrāda un skaidro arī dziļākas tendences un parādības igauņu literatūrā, kultūrā no padomju perioda beigām līdz pat mūsdienām. Krulls šajā ziņā ir pateicīgs izpētes materiāls, jo dzejnieka respektējamā izglītība un padziļinātā interese par Eiropas dižāko domātāju darbiem, filozofiju, literatūru, antropoloģiju, mitoloģiju un mākslu, it īpaši sirreālisma, dadaisma virzieniem, ietekmējusi viņa rakstīto un sekmējusi daiļrades pārsteidzoši plastisko evolūciju.

Stilistiskā daudzveidība Krulla dzejā ietver formas un poētisko kategoriju dažādību. Dzejas indivīds un tā reprezentācijas veidi nav sastinguši un monolīti, tieši pretēji – nereti jaušama spilgta to dažādība, kas apliecina meistarīgu poētisku daudzbalsību. Dzejoļi nepiedāvā paredzamu vai intuitīvi nojaušamu turpinājumu, nepiedāvā arī monotonu vai apnicīgu tekstuālo plūdumu, kas līdzās formālai dažādībai lasītājam varētu būt viens no lielākajiem ieguvumiem, ienirstot Krulla tekstu pasaulē.

Hronoloģiski zīmīga un arī subjektīvi dziļi saistoša ir krājuma pirmā nodaļa "Melnbalts". Dzejoļos atklājas intīma pieredzes anatomija, sava veida robežpunkti dzejas cilvēka iekšējā laiktelpā:

"pusnakts cigarešu gaismā

esmu lasījis Tavas vēstules

atklājis tajās jaunas upes

 

atklājis jaunus sēkļus

atvarus braslus

sajutis jaunus pulsa sitienus

pulksteņa tikšķus" [2].

Minētā pieredze atmiņu ainās uzvirmo jutekliski, kā smarža, kas atsedz skaudri romantiskos, zudušos mirkļus: "man arvien vēl prātā tas / zieds – mazs bāls gaiši violets / ko tu uzdāvināji man / galvu reibinošā rudens dienā // [..] vai Tavi mati jau tad smaržoja tā / kā smaržo / vienmēr manās atmiņās / es vairs neatceros" [3].

Nodaļas smaržu konceptā ievērpti tēli, kuru aromāts realitātē ir tik tikko jaušams, reizēm pat neesošs, grūti raksturojams: "LIETUS kļuvis neredzams / tas ir palicis bet tikai kā smarža / dārzā šalko iepriekšējā dzīve / baseina acis ir nekustīgas / priežu pleci kas tajās atspoguļojas / arī ir nekustīgi // [..] nemanāmi smaržo īrisi narcises un lefkojas" (22. lpp.). Šāds paņēmiens šķiet kā autora iecerēta, smalka mīkla, kas ieved noslēpumainā, mazliet bīstamā pasaulē. Smaržas semantikai Krulla dzejoļos ir liels spektrs, viena no tā šķautnēm ir valdzinošais, nāvīgais skaistums un dekadentā iznīcības elpa: "Ar kādu smaržu satumsa / roze, it kā tā būtu jaunekļa nāve." (37. lpp.)

Krullu nodarbina eksistenciāli jautājumi, kas skar arī cilvēci kopumā, tāpat netveramās gara pasaules kustības. Savdabīga dvēseles tehniskā apskate rotaļīgos uzskaitījumos atklājas dzejolī "Un mēs mūžīgi" – dvēsele ir raksturota kā liela, tukša telpa, kurā ir zvaigžņotas, lietainas, mākoņainas, tumšas un, visbeidzot, briesmīgas, asiņainas tapetes. Tur tiek meklēta dvēseles būtība, "dziļumā mājo patiesība", kas noņems no acīm klapes un būs redzama mūžīgi (29.–30. lpp.). Krulla agrīnā daiļrade apziņas uzplaiksnījumus rāda kā spējus zibšņus, draudīgus un indivīdu iznīcinošus paradoksus, kas virmo starp smalkiem, romantiskiem tēliem un apzinātām, sarkastiskām pretrunām: "Cerības sen jau atmetu. / Bezcerību vēl ne." (40. lpp.)

Nenoliedzami autora intelektuālā atvērtība, erudītais pasaules redzējums saskatāms gan blīvajā intertekstualitātē, kas turpinās nodaļas "Kad Manabožo" dzejoļos un visā izlasē – estētiskos paradoksos, antīkās reminiscencēs, reālu, pašam autoritatīvu personību fiksējumā. Krulls ironiski attiecas pret vēsturi, kas, viņaprāt, ir mistifikācija, patiesība – groteska, taču tiek apliecināta ticība mantojumam un mītiem. Cilvēces kultūrslānis ir būtisks, taču mitoloģijas mantojumam Krulla skatījumā ir pārlaicīga nozīme. Zīmīgajā dzejolī "Modernais diskurss", kur sapulcināti tādi tēli kā pasaules mesijas un diženie – Buda, Kristus, Muhameds, Aristotelis, Hēgelis un Gēte –, pausta attieksme pret vēsturisko laiku glorificēšanu un dogmatisku ētisko likumu kodeksu, ko sabiedrība nereti maskē zem vērtību vārda. Ieskanas nepārprotama, spoži asa ironija, fatālu prātulu tipa teksti –verdikti:

"Viņos laikos dzīvoja dabā, dzīvoja harmonijā,

mājās bija kārtība.

Ak, tie laiki, ak, ieražas, ak, vispārcilvēciskais!

Ak, dabiskais!

Tikai kristietība ir ētiska.

Ja atgrieztos tā laika kārtība,

es ietu strādāt kaut vai uz fabriku." [4]

Autors vērš lasītāja skatu uz mākslas nozīmi, iedarbi, aizvietojot patērnieciskās pasaules atkarības ar mākslas saturu, ironiska pieeja šai idejai iekļauta dzejolī "Kariotakis" [5]:

"dzejai vienmēr uz psihi

ir jāiedarbojas negatīvi

un jārada atkarība" [6].

Atšķirīgu formālu un estētisku daiļrades pieeju ar laikmetīgu paņēmienu atklāj nodaļa "Svari", igauņu mākslinieka Tomasa Kalves (Toomas Kalve, 1965) fotogrāfiju vizualitātes interpretācija Krulla redzējumā. Teksta daļas visos dzejoļos ir kā divi savstarpēji šķietami kontrastējoši lielumi, tajos kompozīciju veido Krulla dzejolis, kuru papildina lakonisks prozaisks apraksts, iekļaujot gaismas semantiku:

"tas ir droši

nekas nepaliek ārpus domām

kad tās ir vietā, tad

tas ir vietā

tieši tā kā mēs

tās atstājām

savā vietā un gaisma

nespēj tās izkustināt

 

Tikai apaļš galds tukšas telpas vidū, pa logu redzami

divi citi logi. Uz galda kurpes, kas spīd un ir erotiskas.

Pudelē viens salmiņš." [7]

Faktiski katram Krulla dzejolim ir noslīpēta mākslas darba raksturs, sava veida pabeigtība un estētiska pašpietiekamība, bieži teksts ietver emocionālu vai simbolisku tēlu rēbusu.

Nodaļa "Džezs", kā to piesaka pats Krulls, ir "anahroniska vēsturiska fantāzija", iestudējums. Džeza mūzikas personību – Billijas Holidejas, Čārlija Pārkera, Sāras Vonas, Reja Čārlza, Teda Džonsa, Reja Brauna un citu – dzīvei un asociācijām par to dzīvi un mūziku veltītie dzejoļi ir kā tālāks kods konkrētajiem skaņdarbiem, teksta telpas paplašinājums. Džeziskais improvizācijas gars rosina lasītāja iztēli un dažādu mākslas formu interpretāciju, apliecinot pilnīgāku indivīda kā mākslas procesa dalībnieka klātbūtni.

Fundamentāli zīmīga ir arī noslēdzošā, grāmatas titulnodaļa "Kad akmeņi vēl bija mīksti": tajā lasāmi fragmenti no autora eposa, kura trīs līmeņos – kosmogoniskajā mītā, realitātē un mirušo pasaulē – skan pasaules pārradīšanas dziesma, Godiņš no paša Krulla teiktā akcentējis to kā būtisku rituālās dziedāšanas formu, kas aiznes cilvēku uz visu lietu sākumu. [8] Eposa teksti ir kā dekonstrukcijas un pārradīšanas sintēze, kur teksta asonantiskais, konsonantiskais, aliterāciju un iekšējais ritms nudien atgādina kādu senu, rituālu tekstu un ieved apziņu tādā kā starpstāvoklī: "lieli akmeņi mazi akmeņi apaļi akmeņi stūraini akmeņi / akmeņi kā dimanti akmeņi kā oniksi / akmeņi kā rubīni smaragdi safīri / akmeņi kā dārgakmeņi / akmeņi kā uguns dzirkstis / akmeņi kā dāvanas" (259. lpp.).

Krulla mākslinieciskā savdabība mudina itin bieži citēt pašu autoru, tā riskējot nonākt nemākulīgos un mānīgos skaidrojumos. Kā apliecina darbu poētika, Krulla dzejas tekstu izplatījums ir sirreāla, mainīga laiktelpa, kurā virmo dažādi spilgti objekti, tropiski augi, eksotiski dzīvnieki, cilvēku domas, krāsainās džeza sinkopes, neizpaustas jūtas, izdzīvota laime, sena nāve un pēkšņa atdzimšana, heroizētu tēlu sejas, pasaules mesijas, mirdzoši zvaigžņu putekļi, melodiskas un griezīgas skaņas, pustoņi, mīksti akmeņi un jūra kā viļņaina zeme. Tas viss, kas ir mūžīgs un nenotverams, mulsina un pārsteidz savā dažādībā. Krulliskās būtības sastapšana tekstā ir mirkļa nejaušība, mistika un reizē smalks smaragda vakars, kura skaņās vērīgi ieklausoties dzirdama dvēseles balss.

 

 

 

 

 

 

[1] Godiņš, G. Haso pasaules mīts. No: Krulls, H. Kad akmeņi vēl bija mīksti. Rīga: Mansards, 2017, 5. lpp.

[2] Krulls, H. Kad akmeņi vēl bija mīksti. Rīga: Mansards, 2017, 15. lpp.

[3] Krulls, H. Kad akmeņi vēl bija mīksti. Rīga: Mansards, 2017, 16. lpp.

[4] Krulls, H. Kad akmeņi vēl bija mīksti. Rīga: Mansards, 2017, 57. lpp.

[5] Ievērojams 20. gadsimta 20. gadu grieķu dzejnieks Kosts Kariotakis (Kostas Karyotakis, 1896–1928), sirreālisma, ekspresionisma un ironiska pesimisma, sardoniskā tipa dzejas pārstāvis.

[6] Turpat, 66. lpp.

[7] Turpat, 86. lpp.

[8] Godiņš, G. Haso pasaules mīts. No: Krulls, H. Kad akmeņi vēl bija mīksti. Rīga: Mansards, 2017, 9. lpp.