Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Grāmata (par) tiem, kuri kaut ko ļoti ienīst
Līga Sudare
21.08.2017

Jūnija sākumā klajā nāca grāmata "Kaiju karalienes noslēpums" (apgāds "Liels un mazs", 2017), kas atklāja kādu noslēpumu par pašu darba autori – izrādās, māksliniece, ilustratore un scenogrāfe Rūta Briede ir arī lieliska rakstniece. Tāpēc nav pārsteigums, ka jau jūnija beigās mazā grāmatiņa atnesa lielus panākumus – veselas trīs nominācijas Jāņa Baltvilka balvai – "Kaiju karalienes noslēpums" nominēts gan rakstniecības, gan mākslas kategorijā, kā arī pretendē uz AS "Latvijas valsts meži" balvu "Jaunaudze" par spožu debiju.

40 bagātīgi ilustrētās lapaspuses lasītāju iepazīstina ar īgno Renāti, kura daudziem atgādinās mūžam neapmierināto kaimiņtanti vai kādu dusmīgu dāmu sabiedriskajā transportā. Vairāk par visu Renāte necieš kaijas, tāpēc regulāri raksta sūdzības pilsētas domei, pa kluso apēd kaijām domāto barību un mēģina izrēķināties arī ar kaimiņu, kurš atļaujas dziedāt par kaijām. Un tikai kaijas aiz loga nerimstoši turpina gaidīt savu karalieni, kas slāpēs pēc mīlestības ir iztukšojusi kanniņu ar burvju dziru, pēc kuras viņa "ienīdīs it visu, kas tagad šķiet dārgs un mīļš". Tālāko jau mēs varam iedomāties, jo kas gan ir vienīgās zāles pret naidu? Un kas gan ir tas kaimiņš ar akordeonu, kurš nebeidz dziedāt par kaijām? Protams, tā ir mīlestība. 

Ja jau atbilde ir tik viegli rokā, kā tas ir bijis tūkstošos romānu, pasaku un dzīvju, tad kas "Kaiju karalienes noslēpumu" padara tik īpašu, un kāpēc nezūd lasītprieks? Iespējams, tāpēc, ka lasītājiem vienkārši patīk zināt atbildi. Iespējams, tāpēc, ka Rūtai Briedei lieliski izdodas saglabāt lakonisku un vieglu izteiksmes stilu, vienmēr sniedzot tieši tik daudz informācijas, lai viss būtu skaidrs, bet ne vairāk. Pieļauju, ka autores pieredze komiksu zīmēšanā (piemēram, "KUŠ!" mazajā komiksu grāmatiņā Nr. 4) te varētu būt bijusi noderīga, jo arī komiksos vārdi ir lietoti tikai tik daudz, cik attēls nevar parādīt.

Teksta lakonismu var salīdzināt arī ar šīs grāmatas ilustrācijām, precīzāk – krāsām, jo Rūtas Briedes stilīgajos zīmējumos iekrāsotas ir tikai svarīgākās detaļas, piemēram, Renātes matu krāsa vai kaimiņa džemperis, tādējādi nepārslogojot kopskatu un atstājot brīvu vietu fantāzijai. Ceru, ka autorei ilustratorei nebūs iebildumu, bet neizkrāsotās ilustrācijas šo darbu tā vien vilina izmantot arī par krāsojamo grāmatu.

Vieglumu un lasītprieku nodrošina arī rotaļīgā ironija – Renātes dusmošanās un izdarības tiek pasniegtas vieglā humora marinādē, tāpēc viņa no negatīvā kļūst vienkārši par amizantu tēlu: līdzīgi kā muļķīgais velns latviešu folklorā. Renāte, protams, nav velns, tomēr kaimiņienes, kas rīkojas līdzīgi, mēs mēdzam tādas iedomāties: "To [kaimiņa Ludviga dziesmas – L. S.] Renāte vairs nevarēja izturēt. Nu viņai vajadzēja bieži skriet uz otro stāvu, lai klauvētu pie kaimiņa durvīm un nikni lamātos! Sūdzības pilsētas domei Renāte tagad sūtīja katru dienu. Mana dzīve ir vienas mokas, rakstīja Renāte. Kāpēc gan man tā jācieš? Bet dome turpināja klusēt, un atbildi uz savu jautājumu Renāte nezināja."

Preses relīzēs jau izskanējis termins angļu valodā crossover, norādot, ka šī literatūra uzrunās dažāda vecuma lasītājus, taču, manuprāt, visu lieliski jau izsaka apgāds "Liels un mazs", kura paspārnē darbs tapis, jo šī patiešām ir grāmata kā lieliem, tā maziem. Ir viegli atpazīt  literatūru, kas noteikti nav paredzēta bērniem, tāpat arī ir sižeta vai valodas stila signāli, kas nostrādā tieši bērnu auditorijā, taču ir grūti definēt, kādam tad jābūt darbam, lai tas vienlīdz spētu ieinteresēt gan tos lasītājus, kuri vēl tic, ka ir tādas profesijas "princis un princese", gan tos, kuri īsti nekam vairs netic. "Kaiju karalienes noslēpums" ir uzķēris šo nedefinējamo lauku, un, šķiet, veiksmes atslēga ir gan minētais lakonisms, gan humors (lai gan pieļauju, ka bērni smiesies un pieaugušie pasmīnēs atšķirīgās grāmatas vietās), gan mazā stāsta lielā doma par ilgošanos pēc mīlestības: "Kaut kā Renātei tomēr trūka. Skaļi viņa to neteica, lai gan brīžiem likās, ka viņas sirds gribētu kliegt kā kaija. Viņa slepus ilgojās pēc mīlestības [..]." Šo vēlmi nepalikt vientulībā un ilgošanos pēc tāda vai citāda prinča vai princeses varam saprast jau bērnībā, bet pieaugot varam arī izjust, kā tas ir, kad sirds kliedz kā kaija.

Nesen pie manis ciemojās draudzene, kura apmēram pusstundu kaismīgi stāstīja, cik ļoti viņa ienīst postmodernismu. "Varbūt tu patiesībā esi noburta postmodernisma karaliene," grāmatas iespaidā es domīgi noteicu. "Varbūt," vēl domīgāk noteica viņa, acīmredzami nesaprazdama manu dziļo domu, taču naida runu arī vairs neturpināja. Mums, gan pieaugušajiem, gan bērniem, patiesībā šad tad patīk kaut ko ienīst, mēs varam aizrauties ar sūdzēšanos un, ja nerakstām vēstules pilsētas domei, vai nu izsakām visas savas negatīvās domas kādam nabaga upurim aci pret aci, vai ļaujamies galējībām interneta komentāros. Šī vienkāršā, ilustrāciju pilnā grāmatiņa ir kā draudzīgs, gaišas ironijas pilns atgādinājums par to, kas tad patiesībā slēpjas aiz visiem dusmīgajiem vārdiem, frustrācijas un cīņas pret kaut ko, nevis par kaut ko.

Un, lai gan te jau pati esmu aizdomājusies tālāk par ienīšanas tēmu, ir tomēr divi grāvji, kuros negribētos ar šo mazo un jauko grāmatiņu iebraukt, lai nesabojātu kaut ko vieglu un skaistu, – proti, te nevajadzētu pārāk aizrauties ar filozofēšanu, dekonstruējot tekstu pēc paša izvēlētiem pieturas punktiem, kā arī nevajadzētu to ķidāt (lasi – analizēt) ar visādiem literatūrzinātnes instrumentiem. Ja ar pārlieku filozofēšanu te visu var pārlieku sabiezināt un nokļūt tādā mežā, kur autore, visticamāk, mūs nemaz nav vedusi, tad ar literatūras analīzi atkal viss būtu pārāk skaidrs – šis ir diezgan klasisks gadījums no kompozicionālā viedokļa, arī mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi ir tādi, kā pienākas, bet ko gan šī informācija mums dod? Neko, jo "Kaiju karalienes noslēpumu" lasīt tas nepalīdz un nekāda palīdzība te arī nav vajadzīga.

Vienā no pēdējām grāmatas lappusēm ir teikums: "Ja grāmatā saskatāma līdzība ar reālām personām un notikumiem, tā ir nejaušība." Es gan domāju – ja atpazīsti sevī īgno Renāti, jauko kaimiņu, kaiju izkliegtās ilgas vai varbūt tiešām esi noburta karaliene vai karalis, tā noteikti nav nejaušība, ka šī grāmatiņa ir nonākusi pie tevis, tāpēc varu vien novēlēt veiksmīgu noslēpuma atklāšanu!

 

 

Līga Sudare – beigusi LU Baltu filoloģijas bakalaura studiju programmu (literatūrzinātnes novirziens), pirms tam iegūts arī profesionālais bakalaura grāds sabiedriskajās attiecībās. Šobrīd ir "Iespējamās misijas" 9. iesaukuma dalībniece un māca latviešu valodu un literatūru pamatskolēniem. Patīk lasīt. Patīk runāt par lasīto.