Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Rietumkrasts
Ramona Indriksone
26.08.2017

Pēdējā laikā Zemgus daudz strādāja. Vajadzēja sagatavot vairākas cirsmas noteiktos termiņos, bet darbinieki slimoja. Uz sludinājumu, kurā meklēja palīgstrādniekus gaterī, atsaucās pagastā zināmie pļēguri un slaisti, ar kuriem saistīties nebija vērts. Zemgus rāvās pa mežu līdz vēlam vakaram un, kad pārnāca no darba, jutās kā izlaists caur baļķu šķirojamo līniju. Zemgum vairs neatlika laika apcerēm un grāmatām. Stundu līdz pusnaktij Zemgus nodirnēja dīvānā, skatoties krievu bojevikus.

Zemgus uztrūkās no miega. Nakts vidus. Pustrīs. Pirms mirkļa viņš atradās Peldu ielā. Kaupiņdārza vārtiņi pavērti šūpojās vējā. Zemgus gāja iekšā, devās pie letes, pasūtīja Užavas alu un rupjmaizes grauzdiņus, apsēdās terasē pie galda. Garāmbraucoša automašīna pameta Zemgum dziesmu: "Pilsēta vējainā, pilsēta vienīgā..."

Zemgus bija atgriezies. Pavisam. Vasarā. Vietā, kur bija dzimis un nodzīvojis gandrīz 30 gadus.

Aiz loga plosījās sniegputeņa šalkoņa. Ziema. Rietumkrasts tālu. Patlaban nesasniedzams. Jāguļ tālāk un jāsapņo par vasaru. Bet galvā svaidījās vairs tikai murgi. Zemgus nepārtraukti rindoja ap sevi dažāda izmēra kastes. Nedzirdēja modinātāja dūkšanu. Aizgulējās. Ieradās gaterī pusstundu vēlāk. Veči slaistījās nojumē, pīpēja, mobilajos skaļi klausījās mūziku. Zemgus nikni norīkoja visus pie darba, pats pieķērās šķērszāģim. Kravu bija apsolīts pēcpusdienā sūtīt uz ostu. Zvanīja telefons. Zviedru klients nikni bļāva ausī par vakardien apsolīto sūtījumu, kurš kavējās. Zemgus zvanīja otra gatera darbu vadītājam. Vadītājs taisnojās, ka nav paspējuši.

"Nu bļāviens, galīgākajā dirsā tagad viss!"

Pēc brīža viņš vēlreiz zvanīja Zviedrijas klientam, taisnojās, solīja, ka krava rītdien būs uz kuģa. Atcerējās par servisā nodoto Q7. Zvanīja autoservisa šefam, kaulējās par remonta cenu: "Tas nav normāli, par nieka gultņu maiņu tādu naudu!"

Zemgus nometa telefonu uz nelielā galdiņa un ieslēdza motoru. Dēļi slīdēja, viņš ar roku pa vadotnēm virzīja tos zāģa virzienā. Domāja par nepadarīto.  Tas bija viens mirklis. Neuzmanīga kustība. Rokā iecirtās kas dzelošs. Asinis šļācās sniegā, un palēnam pasaule ap viņu izplūda, cilvēku sejas attālinājās. Vēlāk viņš atmodās reanimācijā. Pēc pāris dienām nokļuva nodaļā. Bet operācija nebija izdevusies veiksmīgi. Nācās atkārtot. Katra ādas pārstādīšana notika narkozē, beigās Zemgus vairs nevarēja to paciest. Turklāt viņš visu laiku domāja par darbu. 

Tēvs viņu mierināja: viss notiek, nekas nav apstājies. Cik nu var, tik pats pieskata. Gateris bija tēva dzīves lielākais svētums. Viņam tikās sevi dēvēt par uzņēmēju, justies ietekmīgam. Pēc muguras traumas tēvs visu bija uzticējis dēlam. Jau otro gadu.

"Drīz. Pavisam drīz es nākšu tev palīgā. Man vēl jāizbrauc līdz Rietumkrastam, un tad," Zemgus solīja. Viņš bija tikko izrakstījies no slimnīcas.

"Nejoko. Kāds vēl Rietumkrasts? Vēlāk aizbrauksi. Vasarā."

Zemgus bija izlēmis. Viņš brauks. Telefons glabāja īsziņu no Vēju pilsētas radinieka. Par krusttēva nāvi un bērēm. Zemgus to nolēma neteikt tēvam.

Pelēkā ceturtdienas rītā, neko nesakot, Zemgus izgāja no mājām. Vajadzēja nozust nemanītam. Jebkuri vārdi un paskaidrojumi izdzēstu brauciena iespējamību.

Scania kabīnē Zemgus gulēja. Pazīstams šoferis Zemgu veda uz dzimto pilsētu. Kad viņš pamodās, aiz loga pamanīja vēja ģeneratorus. Smeldzīga sajūta. Kā viegls strāvas cirtiens pa pirkstiem puikas gados. Bērnības zeme tuvojās.

Vasaras dienās viņi pusdienoja vaļējā verandā – tēvs, mamma un vilciņš Fredis zem galda. Zemgus slepus bāza lejā roku ar pusapēstu vistas stilbiņu, tēvs pamanīja, rājās, mamma tikai draudzīgi samirkšķinājās ar Zemgu. Viņa bija pieradusi klusēt un paklausīt visam, ko tēvs saka.

Kad tēvs aizgāja, māju pārdeva, bet Fredi atstāja jaunajiem īpašniekiem. Zemgus ilgi raudāja, īdēja, ka bez suņa projām neies. Beidzot māte pierunāja, iestāstīja, ka viņam ir alerģija pret suņu spalvām, mazā dzīvoklītī nebūtu prāta darbs turēt lielu suni. Zemgum apsolīja balto žurciņu, bet nopirka akvāriju ar zivīm, kuras viņš ienīda, un tās arī drīz vien nobeidzās.

Bija gandrīz pusdienas laiks, kad Zemgus izkāpa no fūres. Šoferis viņu izlaida netālu no stacijas. Gaiss šķita citāds nekā agrāk, pavisam parasts. Vairs neuzvēdīja tik pazīstamā maizes smarža, kaut tā bija zudusi jau sen, kad tika slēgta maizes ceptuve. Zemgus kāpa augšā pa koka trepēm, devās pāri tiltam, apstājās un paskatījās lejup. Viņš redzēja sliedes, pār kurām krustojās ēnas. Un dažus vientuļus preču vagonus bez lokomotīves. Zemgum patika šī noskaņa, it kā kustība, bet lejā dzīvoja pamestība un vientulība.

Mazā, putekļainā ieliņa tukša un pelēcīga līkumojās ap Zemgu. Tik neierastas bija asās brāzmas, kuras ievēlās matos un saldēja ausis. Bet patīkamas. Zemgus aizgāja līdz jūrai, sēdēja uz liela akmens pie mola, ilgi skatījās zilajā ūdenī, līdz sagaidīja kuģi, kurš brauca iekšā pa kanālu. Viņš noskatījās, kā tiek pagriezts Kalpaka tilts, pamāja kuģim, kas atbildēja ar īsu, aprautu svilpienu.

Zemgus lēnām gāja uz hosteli, palūdza administratorei istabiņu ielas pusē, lai no logiem varētu redzēt jūru un kuģus. Viņš centās attālināt visas lietišķi nervozās domas, kuras ložņāja pa galvu, neļaujot pilnībā izbaudīt brīvības sajūtu un pārnākšanas prieku. Kad Zemgus atgriezīsies, tēvs saīdzis atmetīs ar roku: "Sapņotājs un fantazētājs esi no bērna kājas. Kārtīgs darbs tevi neinteresē."

Vienu mirkli Zemgus iedomājās, ka varētu piezvanīt savai interneta draudzenei, kura slimības laikā bija Zemgu vēstulēs uzmundrinājusi. Varbūt uzaicināt uz pastaigu? Ar Katrīnu bija interesanti virtuālajā pasaulē. Tagad radusies izdevība viņu satikt. Tomēr Zemgus pārdomāja. Labāk rīt.

Nākamajā rītā viņš ar mikroautobusu aizbrauca līdz centram. Jānopērk puķes. Negribējās ar vainagu stumdīties pa autobusu. Zemgus aizklīda līdz Pētertirgum. Tur viņš ievēroja trīs sievietes košos mēteļos. Viena no krāsainajām dāmām šķita pazīstama. Jā, Agneses draudzene Ilze. Zemgus ar Agnesi kādreiz bija kopā. Tad viņu attiecībās kaut kas notika. Agneses balss vairs tikai strostēja: "Rīt obligāti jānomazgā logi! Galīgi putekļaini stikli! Kauns no kaimiņiem, viņi padomās, ka esam cūkas! Nekā tev nav, kas tu vispār esi? Lūzeris! Neko tu nevari nopirkt. Paskaties uz sevi, kāds tu izskaties! Kāpēc pie friziera neej?"

Ilze smaidot nāca Zemgum klāt. Pārējās divas sastājās ciešā puslokā ap Zemgu. Viņš atvirzījās tālāk. Zemgum nepatika pārāk tuvs kontakts ar cilvēkiem. Viņš necieta pieskārienus un berzēšanos lielveikalos, tādēļ parasti iepirkās sīkajās piparbodītēs. Un tirgū – pirmdienās, kad retāk cilvēku.

Ilze teica, ka ar darbabiedrenēm pusdienlaikā izgājusi nopirkt kaut ko ēdamu. "Pasēdēsim kaut kur, nožulīsim priekšniekam stundiņu! Sen neesi redzēts un dzirdēts! Baigi labi izskaties, nemaz vecāks nepaliec!"

Zemgus ieminējās par "Cepelīniem" ka tur ir laba atmosfēra, vecie jūras kapteiņi sēž un omulīgi sarunājas. Otras tādas vietas visā Latvijā nav!

Bet apaļīga tumšmate ar kaitinoši pavēlniecisku balss tembru bija pret. "Pārāk tālu, mēs bez riteņiem. Tev ir auto, jaunais cilvēk? Ejam uz labāk uz "Promenādi"!" sieviete uzstājīgi noteica.

"Tur ir auksti. Nemājīgi," Zemgus centās atrunāties, viņš jutās neveikli sakārtotā vidē, kas atgādināja glancētos žurnālus, kurus mēdza lasīt Agnese. Zemgum patika ēst vietās, kuras tautā sauca par zabegalovkām.

Ierunājās trešā, bāli pelēcīga būtne, vienīgais krāsainais viņā bija ķieģeļsarkanais mētelis:

"Vai bulanžērijā ir izdevies pabūt?"

"Jā, jā!" pelēkajai piebalsoja uzstājīgā tumšmate. "Kavalieris mums izmaksās kruasānus!"

Viņi devās pāri ielai uz bulanžēriju. Sameklēja brīvu galdiņu, apsēdās. Tumšmatainās sievietes vārds bija Edīte. Edītes spilgti zilā blūze ar dziļu izgriezumu atsedza lielās krūtis, viņas krūšu bedrītē bija aicinoši iegūlies violets sirdsveida kuloniņš. Sieviete izaicinoši pārlika kājas vienu otrai pāri, dziļais svārku šķēlums atsedza violeto zeķu mežģīņoto maliņu. Edīte rādīja visu, kas viņai piederēja.  

"Kur tev tik smieklīgs vārds?" Edīte pieliecās Zemgum tuvāk.

"Mamma ielika," Zemgus nelabprāt atbildēja. Viņš negribēja stāstīt par mātes, literatūras skolotājas, aizraušanos ar Raini.

Trešā galda biedrene, pelēcīgā būtne ar sāpīgu sejas izteiksmi, Zemgum nedaudz atgādināja princesi Diānu. Viņam nekad nebija patikušas pareizās. Princese Diāna izskatījās izbijusies un nedroša:

"Klau, cik gadus tu jau esi prom? Atpakaļ nebrauksi?"

Ilze piebalsoja: "Tava Agnese tagad dzīvo Minhenē. Tu vari mierīgi braukt atpakaļ!"

"Izskatās, ka esi brīvs vīrietis," atkal ierunājās Edīte. "Vispār galīgs vāks. Kādi ir tie brīvie vīrieši? Vieni vienīgi dzērāji! Un tas pēdējais ar savu dārza mājiņu! Žēlojies saviem draugiem par mani atnākusi kā uz pikniku ar balles kurpēm un nemaz neesot domājusi pie ravēšanas ķerties! Es viņu pamatīgi izdirsināju un tad palaidu vaļā."

Zemgum bija labi, viņam daudz nevajadzēja runāt, sievietes tērgāja cita citai pāri. Pelēcīgā būtne stāstīja par nodarbībām reiki klubā un gaidāmo Ūsiņa dienas vakaru pie jūras: "Varbūt gribi atnākt. Būs jauki. Ugunskurs un ziedošana Ūsiņam līdz pat pusnaktij!"

"Esmu kristietis, nejaucu rituālus. Nevar kalpot diviem kungiem."

"Ko tu te muldi!" iejaucās Edīte. "Tev tas Ūsiņš iekodīs, vai?"

"Es arī esmu kristīta un iesvētīta. Uz baznīcu gan eju reti. Man labāk patīk latviskās tradīcijas," tā pelēkā būtne.

"Ko tu dari, ar ko nodarbojies?" Edīte prasīja Zemgum.

"Strādāju gaterī."

"Viens no gatera mani pirms gada lenca. Nu, tā nekas, bet! Dzīvoja traģiskā būdā! Un pagalmā aka! Vīrietis būdams, ūdensvadu nebija spējīgs ievilkt!"

"Es redzēju, kā Arnis nesa mazgāt uz sočiem veļu. Atceraties?"

"Nu, bet! Tas tērētais! Meklēja savu sapņu sievieti! Apkrist var no smiekliem!"

"Viņam tik pretīga pediņa balss!"

Zemgu kaitināja sieviešu pļerkstēšana, turklāt viņam ļoti pie sirds pieķērās tā "pretīgā pediņa balss". Kaut arī tas netika attiecināts uz viņu, bija sāpīgi. Zemgum nekad nebija patikusi sava balss. Viņš no tās kaunējās. Zemgus gribēja celties un iet projām, bet Edīte atkal sāka viņu tincināt: "Pastāsti par sevi, tu esi baigi noslēpumains vīrietis!"

Zemgus beidzot atkratījās no Edītes jautājumiem, piecēlās, teica, ka kavē vienu tikšanos. Edīte sauca pakaļ, lai neesot lepns un piezvanot.

Zemgus gāja jūras virzienā, aprīļa sauli bija nomainījis pelēcīgs lietus. Viņš staigāja gar jūru, aizgāja līdz Dienvidu molam un ilgi skatījās, kā viļņi sitas pret akmeņiem. Kaiju bars, satupušas uz pelēkajiem betona gabaliem, uzmanīgi vēroja viļņu šļakatas kopā ar Zemgu.

Viņš jutās noguris. Gribējās braukt atpakaļ. Rietumkrasts redzēts. Citāds nekā sapņos. Kaupiņdārzs slēgts. Agneses nav. Kaut kur pie ezera dzīvoja svešā Katrīna. Zemgus vairs nejuta vēlmi tikties ar viņu. Redzēja meiteni draudzeņu bariņā irgājamies:

"Zini, bija atbraucis tas lohs, iedeva kaut kādus kātus, kas es, kaza, vai, ka zāli ēdu?"

Nākamajā dienā Zemgus brauca uz bērēm. Viņu mazliet biedēja tikšanās ar radiem. Zemgus jutās atvieglots, kad ieraudzīja pie kapličas tikai kādus padsmit cilvēkus.

"Visi jau apmiruši, citi knapi kust," tante sērīgā balsī viņam sacīja. Atvadu procesa beigās izvadītāja, saldi smaidot, aicināja bēriniekus tīt atmiņu kamolīti pie klātiem galdiem.

Kafejnīcā Zemgum pretim sēdēja nelaiķa dēls ar savu draugu. Abi vīrieši ļoti aktīvi cilāja brendija pudeli un arī viņam dāsni lēja pilnu glāzi: "Tu taču neesi pie stūres, iedzer, lai papum vieglas smiltis!" Zemgus dzēra un juta reibumu.

"Esmu vēsturnieks, ne pēc izglītības, bet būtības," aizgājēja dēla draugs bija ļoti runātīgs, droši vien brendija iedarbības rezultātā.

"Zini, kāpēc smiltis birst no veciem cilvēkiem? Viduslaikos ar smiltīm kājas berzēja veci vīri, lai tās būtu gludākas un paši jaunāki izskatītos!" vēsturnieks sāka izglītot Zemgu. Zemgus piekrītoši māja ar galvu.

"Un kā ar tevi? Tev ir draudzene? Precējies?" vēsturnieks joprojām neatlaidās. Zemgus atbildēja, ka ne.

"Pareizi dari, brīvība ir zelta vērta. Nevis tā kā man, dāmīte vienā laidā prasa, cik vēl ilgi, neļauj pienācīgi bēres nosvinēt! Viens ārprāts!"

Cik glāzes Zemgus tika izdzēris? Četras, piecas? Tagad varētu satikties ar Katrīnu un aiziet pastaigā gar jūru! Zemgum izdevās paslepus aizšmaukt no bēru mielasta galda, pirms tam pačukstot tantei, ka rīt atnāks ciemos. Zemgus devās uz Vecliepāju. Viņš zināja, ka vienā senatnīgā koka namā ierīkota mākslinieku kafejnīca. Katrīna tika rakstījusi, ka bieži tur uzturas. Zemgus gribēja meiteni pārsteigt. Viņš iegāja namā, bet kafejnīcu neatrada, pavēra vienas durvis, tad otras un ieraudzīja darbnīcai līdzīgu telpu. Padrukns vīrietis kamuflāžas apģērbā, gludi skūtu galvu slaucīja grīdu. Turpat pie liela, apaļa galda sēdēja maza meitenīte un zīmēja.

"Kā jums palīdzēt?" vīrietis jautāja.

"Vai putnu te nav?"

"Kas par putniem? Un kāpēc lai viņi te būtu?"

"Es feisbukā lasīju, bildes redzēju."

"Nav un nebūs."

Zemgus pagriezās un gāja prom. Mazā meitenīte izbrīna pilnā balsī prasīja kamuflāžai: "Ko onkulis gribēja? Vai putnus nopirkt?"

Zemgus izgāja uz ielas. Bija sākusies vētra. No viena nama jumta tieši pie Zemgus kājām nokrita liels skārda gabals. Luksofors ielas malā locījās kā ļengans dzērājs. Zemgum garām pagāja eleganti ģērbusies sieviete, un nāsīs iecirtās pazīstamās smaržas Dolce & Gabbana – ļoti noturīgas un ļoti dārgas. Zemgu vienmēr pārņēma rūgtums, kad gaisā novirmoja šīs smaržas. Agnese? Toreiz, savā dzimšanas dienā, viņa gribēja, lai Zemgus tai uzdāvina Dolce & Gabbana. Zemgum nebija tik lielas naudas. Agnese tās smaržas tomēr dabūja. Cits Nr. 2 uzdāvināja, jo bija daudz bagātāks par Zemgu, kaut arī smaržas bija pircis lidostas tax-free veikalā. Zemgus pazina Nr. 2 un zināja, ka viņš nav pārāk devīgs pret meitenēm.

Zemgus sāka iet līdzi svešajai sievietei, kaut zināja, ka Dolce & Gabbana nesmaržo viņam un tā nav Agnese. 

Katrīnai šajā vakarā viņš nezvanīs, iedzēris varēja sarunāt visādas muļķības. Varbūt rīt. Kad būs apciemojis tanti un māti.

Nākamajā dienā Zemgus pamodās vēlu. Mazliet sāpēja galva. Pamazām uzausa gaisma, sākās rosība, aiz loga aizvien biežāk bija dzirdama automašīnu rūkoņa, kāds iereibis vīrietis skaļi izkliedza lamuvārdus. Viss šķita tukšs un bezjēdzīgs, domas kļuva aizvien juceklīgākas, grūtāk kontrolējamas. Jāapciemo tante. Vakar viņš bērēs to apsolīja.

Zemgus mammas māsa bija pensionēta mūzikas skolotāja. Māja vecīga un sagurusi vērās Zemgum pretim. Tāda pati arī tante un mēbeles ap viņu; tumša sekcija, kuras plauktos daudz grāmatu, apbružātām muguriņām, nošu burtnīcu kaudzes un divos rāmīšos pabalējušas bilžu reprodukcijas.  Zemgus vienu personu bildē atpazina – Eduards Grīgs. Aiz sekcijas stiklotajām durtiņām blāvas Līvānu stikla vāzītes izliektiem kakliem kā puķes, kuras Zemgus bija pircis bērēm. Kallas laikam.

"Kā tev tur klājas?"

"Tēvs vairs nevar gateri pavilkt. Muguras vainas. Vispār neredzu lielu jēgu tur plēsties: termiņi, pasūtījumi, strādnieki slimo, dzer, slinko, konkurenti sit zemē cenas, apriebies viss. Tēvs burkšķ, ka man tā nesanāk kā viņam, ka nav čuja..."

"Var taču to visu pārdot. Tēvs saņem pensiju, viņa sieva strādā. Kā ar mācībām? Vēl jau vari turpināt."

Zemgus klusēja. Negribējās par to runāt. Viņš pāris gadu bija studējis filologos, tad katoļu garīgajā seminārā. Tagad gateris nelaida vaļā. Reizēm viņš prātoja par maksātnespējas pieteikšanu.

"Tev jāaiziet ciemos pie mammas. Viņa tevi gaida."

"Smagi. Negribas tur iet."

"Tev tas ir jāizdara. Pēdējo reizi veselu stundu par tevi vien runāja. Konfektes prasīja. Gotiņas. Klasiskās bez piedevām, noteikti nopērc. Un vēl aroniju sulu. Un mandarīnus. Es uzvārīšu piparmētru tēju." Tante uzlika uz plīts baltu emaljētu tējkannu ar dzeltenām puķītēm. Tāda pati tējkanna bija arī Zemgum bērnības mājās. Mammai. Viņš sēdēja virtuvē un gaidīja, kad mamma nāks mājās no darba. Un prātoja, vai viņas elpa atkal smaržos citādi. Ja smaržoja, tad mamma parasti viņam kaut ko bija nopirkusi, daudz runāja, ieslēdza radio un dziedāja Zīverei līdzi par Slīteres siliem.

Tante paņēma vijoli un kādu stundu spēlēja. Zemgus klausījās un pamazām atslēdzās no visām domām. Pa mazo lodziņu istabā ienāca saules atspīdums. Tumšās sekcijas plaukts izgaismojās, pārklājot sīkiem staru krikumiņiem zilonīšu rindu ar apdrupušiem snuķiem un brūnganu stirniņu, kura, ausis saspicējusi, manīgi vēroja apkārtni. Sabozies pelēks ezis, pacēlis ķepiņas uz augšu, skumīgi raudzījās Zemgū.  Tieši tādas figūriņas bija viņa bērnības mājā. Vakaros, kad Zemgus bija viens, viņš ilgi spēlējās ar tautumeitu sarkanos svārkos un tautudēlu ar melnu platmali galvā, izdomājot dažādus stāstus. "Fantazētājs!" reiz Agnese bija pasmējusies, kad Zemgus to viņai izstāstīja.

Mātes skatiens slīdēja pāri Zemgus sejai. Viņas acis bija tieši tādas pašas kā Zemgum, mainīgas, nenosakāmā krāsā, reizē zaļganpelēkas, reizē tumši zilas. "Kāpēc man tiek uzdots tāda veida jautājums? Ko jūsu jautājums izsaka, kādu būtību tas vēlas noskaidrot?" Aprūpētāja zaļā halātā, glāstot sievietes plecus, laipni mudināja: "Ej uz savām mājiņām, mīlulīt, ej uz mājiņām!"

Nekas nebija mainījies. Mamma Zemgu neatpazina. Sarunu Zemgus veidoja domās, kad gāja projām. Redzēja mātes skatienu. Izmisušu, sāpīgu, lūdzošu: "Paliec!" Pirms pieciem gadiem, kad aizbrauca uz Vidzemi pie tēva, Zemgus izgāja pa durvīm neatskatīdamies. Sporta soma kūļājās gar kājām.

Zemgus nepiegāja mātei klāt. Neapskāva. Māte bija dzērusi. Pēdējā laikā viņa to darīja bieži. Gandrīz katru mēnesi, kad saņēma pensiju. Pēc mēneša mamma nokļuva slimnīcā. Zemgus juta, ka nekad netiks no šīm atmiņām vaļā. Tās bija viņu sagrābušas savās skavās, purināja, neatlaida. Zemgus atspiedās pret nama sienu. Garām pabrauca tramvajs, joprojām tikpat čīkstošs un klabošs, ar uzbāzīgo SMScredit reklāmu uz sāniem. Tramvaja logā smaidīja Agnese. Zemgus gribēja pamāt, bet saprata, ka tā nav viņa.

Nākamajā rītā Zemgum vajadzēja braukt projām. Viņš bija visu izdarījis. Tikai Katrīnu nebija saticis. Varbūt šodien? Vēl pāris stundu laika. Var paspēt. Viņš nopirka puķu veikalā violetu orhideju podiņā un iegriezās paēst pusdienas "Fonteina" restorānā.  Vestibilā pretim Zemgum vērās liels lauva, kuram no ķepām un purna bija nolupusi zeltītā krāsa. Zemgus apsēdās pie brīva galdiņa. Viņš ieraudzīja, ka pie loga sēž kamuflāža no Vecliepājas nama un pašapmierināti ēd lielu porciju austrumnieciska ēdiena. Kamuflāža uz galda bija nolicis dārgu fotokameru un runāja pa telefonu:

"Paldies par vakardienas randiņu, sirsniņ! Mēs lieliski pavadījām laiku! Tu zini mani, un es zinu tevi. Un tu zini, kur mani meklēt, ja rodas tāda vajadzība, bet lieki nezvani pa telefonu!" runādams viņš visu laiku braucīja fotokameru, laikam iedomādamies sievietes krūtis. 

Varbūt viņš runāja ar Katrīnu? Zemgus jutās atviegloti, ka tagad nevajadzēs viņai zvanīt.

Viņš tomēr aizgāja līdz zooveikalam, kur strādāja Katrīna. Aiz letes izslējusies stāvēja vidēja vecuma sieviete copē savērptiem matiem, seja pelēcīga, bez jebkādas kosmētikas drumstalām. Zemgus sievieti uzrunāja. Viņa pacēla skatienu, kas nicīgi vērās Zemgū. Īsts vīriešu nīdējas etalons. Kaut tikai kāds neiedomātos, ka viņai vajag vīrieti, kaut tikai kāds viņu neuzskatītu par ielas sievieti, kura gatava ļauties acumirklīgai baudai, Zemgus to lasīja viņas sejā. Zemgus prasīja par Katrīnu.

"Katrīnas nav. Viņa pāris dienas paņēma brīvas."

"Kad satiksiet, pasakiet, ka Zemgus meklēja. Biju uz dažām stundām atskrējis līdz Liepājai, diemžēl vairāk laika nav, man tāds darbs, tas jums par izpalīdzību!" Zemgus nolika uz letes orhideju un gāja prom.

Autobusā Zemgus ieslēdza telefonu. Milzum daudz neatbildētu zvanu. Pēc mirkļa ausī iecirtās uzbāzīgi pūtieni. Kā sirēnas. Tēva sieva: "Beidzot! Dzīvs! Kur tu esi! Kāpēc biji izslēdzis telefonu? Mēs gribējām ziņot policijai! Ko tu tur darīji? Uz bērēm? Kādām bērēm? Pats tikko uz kājām nostājies! Zāles dzēri? Viens ārprāts! Cikos būsi? Mēs tevi gaidām."

Zemgus iečekojās feisbukā un nomainīja profila informāciju:

"Man paralēli rit vairākas dzīves – gādīgs dēls, dedzīgs kristietis, kautrīgs intelektuālis, lietišķs uzņēmējs, nabadzīgs hipijs, vairāk vai mazāk pārticis mietpilsonis, kuram ir galīgi ačgārna akceptējamo izdevumu izpratne, brīvs mačo, vienmēr gatavs salaist ar jebkuru brīvdomājošu skaistuli. Tā es varu uzturēties daudzās realitātēs un vienā dienā izdzīvot trīs vai vairāk. Bet vakaros es palieku viens un skatos saulrietā, domājot, kurai no realitātēm es patiesībā piederu un vai piederu vispār? Varbūt esmu realitāšu kosmopolīts? Varbūt tāpēc es redzu dzīvi citādi nekā pārējie? Bet tā ir bijis vienmēr. Man laikam vajadzēja kļūt par spiegu."

 

 

Mācos Literārajā akadēmijā. Esmu publicējusies gan Satori grāmatžurnālā "Plūdi", gan internetā ar izdomātu vārdu Luīze Briede. Ieguvusi sociālā darba specialitāti Kristīgajā akadēmijā un Liepājas universitātes maģistrantūrā, esmu strādājusi krīzes centrā, pašvaldības sociālajā dienestā. Patlaban no sociālā darba esmu aizgājusi. Rakstu. Cenšos saprast sevi. Labākie notikumi šajā gadā uzvara radio 5 konkursā "Pieci lasa" (kā Luīze Briede) un piedalīšanās Satori radošajā nometnē Aizputē. Ar īsto vārdu. Ramona Indriksone.