Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Pārmantot un pieradināt
Kristīne Rotbaha
18.09.2017

2016. gadā Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta publicēto pētījumu sēriju Studia humanitarica papildināja Anitas Vaivades monogrāfija "Nemateriālais kultūras mantojums starptautiskajās un Latvijas tiesībās" (Rīga: LU LFMI, 2016, 368 lpp.). Izdevums ieturēts sērijai jau tik pierastajā akadēmiski atturīgajā vizuālajā noformējumā, kas šoreiz niansēts baložpelēkā tonī. Pelēkais esot latviešu identitātes pamattonis, taču uz tā labi izceļas citas krāsas. Uz izdevuma vāka izceļas darba nosaukums, kas vēsta par oriģinālu piedāvājumu: tiesības un kultūra vienuviet. Zinot, ka sērijā tiek publicēti oriģināli zinātniski pētījumi, un ņemot vērā, ka pēdējais, kura publicētie pētījumi vienlīdz balstīti kultūras un tiesību vēsturē, bija Arveds Švābe vēl pagājušā gadu tūkstotī, ar prieku pieņēmu grāmatu kā šis vasaras obligāto lasāmvielu. Un nenožēloju, jo Anita Vaivade ir zinātāja, bet "tikai zinātājs var rādīt ceļu tiesiskā dzīvē, jo, ja "akls aklam ceļu rāda, abi iekrīt grāvī"" [1]. Pelēkajam esot visādas nokrāsas, attiecīgi – tas dažādi interpretējams. Plaši interpretējams ir arī Anitas Vaivades pētniecisko interešu objekts: nemateriālais kultūras mantojums un tā tiesiskais regulējums.

Kultūras jomu regulējošo starptautisko un nacionālo tiesību attīstībā un jaunradē nozīmīga loma ir argumentētai un saprātīgai kultūrpolitikai un polemikai. Kultūras konceptualizācijas procesiem un tiesību jaunradei mijiedarbojoties, tiem vajadzētu skaidri un nepārprotami atspoguļoties tiesību tekstos. Tāds galarezultāts ir arī vēl visai "svaigais" Nemateriālā kultūras mantojuma likums, ko Latvijas Republikas Saeima pieņēma 2016. gada 29. septembrī. Taču diez vai uz to var attiecināt jēdzienus skaidrība un nepārprotamība. Ne vien normatīvā akta saturam, bet arī satvaram vēl aizvien nepieciešami skaidrojumi, un plašākas diskusijas sabiedrībā joprojām ir ļoti vēlamas.

Anitas Vaivades zinātniskais pētījums un tā rezultātu aprobācija monogrāfijā "Nemateriālais kultūras mantojums starptautiskajās un Latvijas tiesībās" to veiksmīgi piedāvā. Vaivade sniedz padziļinātu nemateriālā kultūras mantojuma koncepta skaidrojumu, īpašu uzmanību pievēršot koncepta izveides vēsturei un plašāk – kultūras mantojuma aizsardzības jomu regulējošo starptautisko un nacionālo tiesību vēsturei, attīstībai, mijiedarbei un jaunrades procesiem. Lasītājam tiek piedāvāti starpdisciplināra pētījuma rezultāti. Autore lasītāju ved kultūras un tiesību teorijas, tiesību vēstures, semiotikas un filozofijas, valodniecības un folkloristikas laukos, piedāvājot skaidrojumus un atbildes no vairāku zinātņu virzieniem.

Reizēm pārņem sajūta kā staigājot pa apli, taču par ļaunu tas nenāk. Lai saprastu, kas nemateriālais kultūras mantojums ir par "zvēru", kā un vai tas atšķiras no tradicionālās kultūras, folkloras, tautas tradīcijām, kultūras vērtībām, garamantām, patiesi vajadzīga niansēta atkārtošana un attieksmes pret dzimto valodu pārskatīšana. Reizēm autore speciāli maldina, prātojot, vai kultūra ir mantojums vai mantojuma atstājēja. Šai ziņā frančiem vairāk paveicies: franču valodā termins patrimoine culturel immatériel ir veiksmīgāk uztverams un sniedz lielāku skaidrību. Meklējot pēc vieglāk uztveramām analoģijām latviešu valodā, prātā nāk latviešu folklorā atrodamā metafora tēvu tēvi, t.i., visas iepriekšējās paaudzes. Turpinot autores aizsāktās domas par īpašuma tiesiskajām attiecībām, var paskatīties uz kultūru kā mantojumu (analoģiski – zemes mantojums), ko atstājuši tēvu tēvi, lūk, laipas (kultūra) ir īpašums, kas pāriet īpašumā no tēvu tēviem pie bērnu bērniem. Kā daudzkārt vietā un nevietā skandētajā tautasdziesmā – tēvu tēvi laipas lika, bērnu bērni laipotāji. Tādējādi varam iedomāties, ka nemateriālais kultūras mantojums tās pašas tēvu tēvu laipas vien ir. Tomēr jāšaubās, vai šādām metaforām būtu vieta mūsdienīgās tiesībās.

Nemateriālā kultūras mantojuma likumam un UNESCO Konvencijas par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu (turpmāk – Konvencija) latviskajai versijai ir vēl kāda kopīga iezīme ar folkloru. Tie, līdzīgi tautasdziesmu tekstiem, jāloba pa kārtām kā sīpoli. Katrs tajos rakstītais vārds jāsaprot vairākos līmeņos, un arī tad vēl nav pārliecības, vai dziļi apslēptā semantiskā jēga ir "atkosta". Anita Vaivade loba pa kārtai vien.

Monogrāfija sastāv no piecām nodaļām ar vairākām apakšnodaļām. Vairākas no tām ir veltītas starptautiskajām tiesībām, ne velti arī virsrakstā tās ir prioritāras. Pirmā nodaļa veltīta pētījuma teorētisko jautājumu apskatam. Autore tiesības apskata kā ietvaru kultūras konceptualizācijai, padziļināti pievēršas tiesību teorijai un tiesību vietai kultūrā, pievienojoties jau vispāratzītajam apgalvojumam, ka tiesības ir daļa no kultūras. 

Otrajā nodaļā tiek apskatīta koncepta "nemateriālais kultūras mantojums" izveides vēsture, atspoguļota tā integrācija starptautiskajās tiesībās, uzmanību pievēršot tieši tiesībām tradicionālās kultūras un folkloras jomā, kā arī tiesību jaunradei, kas sekmētu nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu. Autore izvirza hipotēzi, ka cilvēks un cilvēce kopumā saņem mantojumā visu, ko vien pasaulē var saņemt. Gan to, kas ir paša cilvēka radīts (kultūru), gan to, kas nav (dabu), norādot uz tiesību valodā lietoto terminu dabas mantojums, un rosinot aizdomāties par īpašuma tiesībām gan uz dabu, gan kultūru. Izvēloties tiesībās iekļaut tādus terminus kā kultūras mantojums vai dabas mantojums, kuriem gan ir tikai metaforiska nozīme, jāsecina, ka likumdevējs piedāvā visai antropocentrisku pasaules skatījumu.

Monogrāfijas trešajā nodaļā autore pievēršas vārdkopas "nemateriālais kultūras mantojums" kritiskam skaidrojumam un interpretācijai tiesību kontekstā. Nodaļa veltīta koncepta nozīmei starptautisko tiesību sistēmā. Autore veiksmīgi izmanto piemērus, lai skaidrotu nemateriālā kultūras mantojuma nozīmi, pazīmes, izpausmes, kritērijus u.c. aspektus, kuri palīdzētu labāk izprast koncepta būtību un pielietojamību. Autore mudina domāt par mantojuma un radošuma sintēzi, mantojuma saglabāšanas un pārradīšanas procesiem, tradicionālo un tradīciju. Monogrāfijā atradu, manuprāt, visveiksmīgāko termina tradīcija skaidrojumu –termins pārņemts no latīņu traditio, kur tas nozīmēja noteikta īpašuma un atbildības pāreju no vienas personas otrai, turklāt nodomam nodot īpašumtiesības bija jābūt apzinātam. Termina lietošana attiecībā uz kultūras praksēm to paplašina, taču skaidri iezīmē atbildību par kādu prakšu, priekšstatu, izpausmju, zināšanu un prasmju turpināšanu, kas pāriet no vienas paaudzes nākamajai. "Tādā veidā tiek nodota atbildība par kultūras pēctecības procesu," skaidro Vaivade. [2]

Mums pašiem spriest, vai topošais nemateriālā kultūras mantojuma reģistrs būs kā pūra lāde, kur katrā rindēnā un kārtēnā atrodams simtiem mazu atvilknīšu ar rūpīgi noglabātiem darinājumiem, kuri ik pa laikam jāizcilā un jāizvēdina, lai kodes nesaēd, vai arī šis reģistrs paredzēts lietošanai, to ērti pielāgojot mūsdienu prasībām un iespējām. Vai vērtīgi ir vien vecie fasoni, vai drīkst pievienot arī jaunradītus audumus, kurā ieausti zinātnes, reliģijas, valodas iespaidoti raksti. Patiesība, kā vienmēr, ir kaut kur pa vidu, un tai būtu jābalstās atziņā, ka "nemateriālais kultūras mantojums ir pastāvīgs process, kas balstīts uz aktīvu personas darbību" [3]. Jāpiekrīt autorei, ka nemateriālais kultūras mantojums ir plaši interpretējams termins, ko nav iespējams lietot daudz precīzāk. Autore nonāk pie secinājuma par "nemateriālā kultūras mantojuma subjektivitāti, kur vienīgais būtiski noteicošais kritērijs ir atzīšana par sava kultūras mantojuma daļu" [4].

Atsevišķā apakšnodaļā autore pievēršas nemateriālā kultūras mantojuma piederības problemātikai, aplūkojot arī ekskluzivitātes un intelektuālā īpašuma statusu. Pēc nodaļas izlasīšanas ilgi neatstāj pārdomas par mūsu pašu (vai vairs mūsu?) Jāņu sieru. Pēc tam, kad tikai dažām ražotnēm tika piešķirtas ekskluzīvas tiesības lietot savai produkcijai nosaukumu "Jāņu siers", sabiedrībā izraisījās plašas diskusijas, par to, no kā īsti šis nosaukums tiek aizsargāts un vai lielo ražotņu "īstā" Jāņu siera sastāvdaļa – krāsviela beta karotīns – ir senču senās receptes sastāvdaļa. Tagad Jāņu siera ražošana un realizācija pakļauta stingrām prasībām. [5] Šogad ap Jāņu laiku nevienā mājražotāju tirdziņā neredzēju Jāņu sieru, toties netrūka Līgo sieru, kas vedināja domāt, vai Emilis Mengailis vien vainīgs, ka Latvijā svin Līgo svētkus.

Ceturtā nodaļa beidzot atvēlēta Latvijas prakses un tautas tradīcijām veltītu tiesību apskatei. Šo nodaļu es ieteiktu izlasīt visiem topošajiem folkloristikas pētniekiem. Autore atskatījusies uz Latviešu folkloras krātuves dibināšanas, darbības un finansēšanas tiesisko pamatojumu, izpētījusi Latvijas tiesību valodas veidošanos, ar kultūras mantojuma jomu saistīto tiesību jēdzienu attīstību un jaunradi, izsekojusi nemateriālā kultūras mantojuma likuma izstrādes posmiem un diskusijām, akcentējot pretrunas, kas novērojamas nacionālajos normatīvajos aktos. Vaivade jau agrāk ir atklājusi, ka Latvijas teritorijā vissenākais tiesību avots, kurā noteikta kultūras mantojuma aizsardzība, ir 1666. gadā pieņemtais Zviedrijas pieminekļu aizsardzības likums, kas bija spēkā Vidzemē. [6] Pašreiz Latvijā ir spēkā Nemateriālā kultūras mantojuma likums, tomēr tā nozīme tiks izvērtēta tikai nākotnē. Likuma piemērošanas veiksmes un neveiksmes būs atkarīgas no valsts kultūrpolitiku īstenojošo institūciju prasmes komunicēt ar sabiedrību un izglītot to, tāpat no sabiedrības prasmes likumu izmantot savu interešu aizsardzībai, kā arī vēlmes tēvu tēvu atstāto novērtēt, pieņemt, saglabāt un, vissvarīgākais, apgūt, lai nodotu tālāk. 

Piektajā nodaļā autore ir apkopojusi un analizējusi tiesību funkcijas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā, izvērtējot normatīvo aktu kā instrumentu atbilstību mērķu sasniegšanai. Mērķis šajā gadījumā ir nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana, izpratnes un cieņpilnas attieksmes nodrošināšana. Autore mēģina noskaidrot, vai tiesības spēj veicināt nemateriālā kultūras mantojuma dzīvotspēju, pētījuma rezultātā nonākot pie slēdziena, ka "tiesības ir nepietiekams instruments vērtību nostiprināšanai sabiedrībā, un tas, ka vērtības ir atkarīgas no plašāka sociāla konteksta, nosaka tiesību aksioloģiskās ietekmes robežas. Vērtību izpratni nevar padarīt par tiesību normu, tādējādi tiesību tekstā paustais kultūras tradīciju vērtības atzinums var gūt un var negūt atainojumu sabiedrības nostājā" [7].

Monogrāfijai ir vairāki tabulāri pielikumi, kuros apkopoti kultūras mantojuma jomai veltīto tiesību avoti, starptautiskajās un Latvijas tiesībās lietotie vēsturiskie un aktuālie termini, kā arī šo tiesību izstrādes gaita. Darbam papildvērtību piešķir bagātīgais priekšmetu un personu rādītājs, kā arī plašais avotu un izmantotās literatūras saraksts.

Anitas Vaivades pētījums nav vis nekāda pie jūras lasāmā atvaļinājuma grāmata (kaut tieši tā šoreiz sanāca), tā patiks iedziļināties un domāt mīlošam lasītājam (tāpēc tai tika veltīts arī pēcatvaļinājuma laiks). Monogrāfijas mērķauditorija ir ne vien pētnieki un studenti, grāmata noteikti būtu noderīgs instruments tiem kultūrpiederīgajiem, kuriem svarīga nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana. "Kultūra ir sabiedrībai vai tās daļai raksturīga dzīvesveida, vērtību, tradīciju, kolektīvās atmiņas un pārliecību sistēma," [8] norāda Vaivade (26. lpp.). Pieļauju, ka uzsvars liekams uz vārda "daļai". Šai sabiedrības daļai novēlu lietpratīgi izmantot Anitas Vaivades augstvērtīgo darbu.

 

 

[1] Švābe, A. Straumes un avoti. Linkolna (Nebraska): Pilskalns, 1962, 16. lpp.

[2] Vaivade, A. Nemateriālais kultūras mantojums starptautiskajās un Latvijas tiesībās. Rīga: LFMI, 2016, 142. lpp.

[3] Turpat, 184. lpp.

[4] Turpat, 148. lpp.

[5] Skat. piem. www.laukutikls.lv/nozares/partika/raksti/pvd-skaidro-ka-gatavot-pareizu-janu-sieru

[6] Vaivade, A. Nemateriālā kultūras mantojuma tiesiskā aizsardzība // Jurista Vārds, Nr. 18 (421), 2006.

[7] Vaivade, A. Nemateriālais kultūras mantojums starptautiskajās un Latvijas tiesībās. Rīga: LFMI, 2016, 270. lpp.

[8] Turpat, 26. lpp.