Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Kas ir pasaules literatūra? Piezīmes par Deivida Damroša lekciju

29.09.2017

Deivids Damrošs (David Damrosch) ir viens no pirmajiem vārdiem, kas nāk prātā, pieminot salīdzinošo literatūrzinātni vai pasaules literatūru. 2017. gada Pasaules literatūras institūta (Institute for World Literature, IWL) vasaras foruma atklāšanas lekcijā profesors Damrošs gan iepazīstināja ar aktualitātēm, gan atgādināja par nemainīgām vērtībām pasaules literatūras salīdzinošajā pētniecībā, iezīmējot arī problēmjautājumus, kuru risināšanai literatūras pētniekiem būtu jāpievēršas.

Lekcijas nosaukums "Kas nav pasaules literatūra?" (What isn't world literature?) lika domāt, ka arī šoreiz nenonāksim pie kādas mūžam derīgas pasaules literatūras noteiksmes, bet tiks iezīmēta problemātika, ar kādu jāsakaras globālās mūsdienu literatūras un visu laikmetu un valodu literārā mantojuma sastatīšanā, tādējādi turpinot izvērst un pārskatīt Gētes 19. gs. sākumā ieviesto jēdzienu Weltliteratur.

Lai tomēr censtos sniegt kādu universālu pārskatu, kas tad ir pasaules literatūra, Damrošs klātesošajiem piedāvāja aplūkot 2006. gadā tapušu trīs ķīniešu mākslinieku (Dai Dudu, Li Tiezi, Zhang An) gleznu "Apspriežot "Dievišķo komēdiju" ar Danti", kurā redzami 103 dažādu laikmetu un kultūru gan vēsturiski, gan fiktīvi personāži, kurus lielākā vai mazākā mērā atpazīst ikviens mūsu planētas iedzīvotājs. Tādējādi ar vizuālas analoģijas palīdzību tika raksturota vide, kādā mūsdienu literatūras pētnieki darbojas — galējs antivakuums un nekad neapgūstama pārbagātība. Gleznā attēlotā karnevāliskā situācija lekcijas laikā tika šķetināta, norādot uz trim risināmiem jautājumiem literatūras pētniecībā globālā kontekstā: valoda(s), laikmets un literatūras veidi.

Valoda(s)

Damrošs vienmēr ir bijis pārliecināts un praktizējošs daudzvalodis (viņa arsenālā ir 12 valodas, ar kurām viņš spēj darboties, pētot literatūru), arī Hārvarda Universitātes doktorantūras programma salīdzinošajā literatūrzinātnē viņa ietekmē ir ieguvusi poliglotisma vaibstus — doktorantūras studenti studiju laikā apgūst četras valodas, no kurām vienai ir jābūt citas valodu saimes vai pirmsjaunlaiku valodai. Līdz ar to šāda nostāja ir diezgan spēcīgā opozīcijā tulkošanas praksei, jo, salīdzinot dažādu kultūru literārus darbus tikai, piemēram, globišā (globish — vienkāršota angļu valoda globālās saziņas vajadzībām), ātri iespējams iedzīvoties maldīgos priekšstatos (kaut vai īpašvārdu atveides jautājumā).

Valodu jautājums cieši saistīts arī ar hegemoniju, uz ko norādījis viens no salīdzinošās literatūrzinātnes pamatlicējiem dāņu literatūrpētnieks Georgs Brandess (Georg Brandes) 19. gs. otrajā pusē. Proti, ja franču, vācu, angļu literatūra ir izdevīgākā stāvoklī attiecīgo valodu "vērtīguma" un izplatītības dēļ, tad dāņu un citu mazāku valodu rakstnieku stāvoklis lielākoties ir diezgan bezcerīgs, lai par tiem kāds pasaulē ko uzzinātu. Līdz ar to Damroša ieteikums apgūt dažādas valodas literatūras pētniecības labad ir viens no soļiem, kā globālajā arēnā iedabūt arī "mazās literatūras". Kā labs piemērs šādai stratēģijai tika minēta Bukarestes Universitātes docentes, IWL vadītāja vietnieces Dēlijas Ungureanu (Delia Ungureanu) grāmata "No Parīzes līdz Tlonai: sirreālisms kā pasaules literatūra" (From Paris to Tlön: Surrealism as World Literature), kurā līdzās atzītiem "lielo valodu un kultūru" dižgariem nodaļa veltīta arī rumāņu sirreālisma dzejniekiem, tādējādi ļaujot angliski lasošajai pasaulei iepazīt ko eksotiskāku jau pazīstamā pasaules literārajā tīklojumā.

Veidi un laikmeti

Kā nākamais hegemoniskā diskursa jautājums tika norādīts romāna dominējošais stāvoklis salīdzinošās literatūrzinātnes pētniecībā. Izklausās banāli un pašsaprotami, tomēr dzeja un dramaturģija kā pētniecības cienīgas parādības tiek lielā mērā atstātas novārtā, lielāko daļu uzmanības veltot tikai un vienīgi romānam. Pēc Damroša domām, šāda pieeja nav ne ar ko attaisnojama, līdz ar to pētījumi salīdzinošajā literatūrzinātnē noteikti ir izvēršami virzienā, kas pārklātu visus literatūras veidus. Turklāt romāna vara pār pētnieku prātiem sašaurina arī laikmeta diahroniju — tā kā prozas romāns ir visai jauna parādība, tad gana daudz laikmetu paliek ārpus pētnieku ievērības. Tādējādi visu literatūras veidu sasaiste salīdzinošajā pētniecībā ļautu visus laikmetus sapulcināt vienā lielā pētnieciskā panorāmā, kurā atrastos vieta pat Damroša pieminētā Ūras valdnieka Šulgi pašslavinājumam 3. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.

Lai arī kādas intelektuālas vai citas strāvas pārņem mūsdienu pasauli, negāja secen arī atgādinājums par kanonizēto klasiķu vērtību un paņēmieniem, ar kādiem tos uzturēt dzīvus mūsdienās. Par paraugu tika izvēlēts Konektikutas štatā strādājošs skolotājs Edijs Kims (Eddie Kim), kurš ar saviem teātra mākslas skolēniem gan angļu literatūras, gan antīkās pasaules klasiķu darbus pārrada un uzved datorspēļu vidē, tādējādi no Ovidija "Pārveidību" stāsta par Niobi radot Grand Theft Ovid. Kima projekts ir izpelnījies ievērību, līdz ar to katru gadu viņa "EK Theatre" (ektheater.com) pielāgo datorspēļu vides uzvedumam kādu literāru darbu, kas tiek izrādīts ne tikai ASV. Līdz ar to, ja tiek ņemtas vērā mūsdienu jauniešu intereses, tad arī mūžsenie klasiķi nekur nepazūd.

 

Deivids Damrošs (1953) šobrīd ir salīdzinošās literatūrzinātnes profesors Hārvarda Universitātē un Pasaules literatūras institūta (IWL) dibinātājs un vadītājs.