Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Liktenis ir mednieks
Linda Buga
04.10.2017

Rūtas Šepetis "Jūras sāļums" ("Zvaigzne ABC", 2017) atklāti ataino Otrā pasaules kara notikumus, cilvēku izmisumu, cilvēcības robežas un to, kas tad īsti ir dzimtene. Grāmata liks sajust svina un sāļuma garšu mutē. Rūta Šepetis ir lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstniece, un, iespējams, tieši viņas saknes Lietuvā ļauj tik izjusti rakstīt par šo tēmu.

Es vienmēr esmu bijusi skeptiska pret vēsturiskajiem romāniem,  jo tajos bieži tiek apspēlēti reāli fakti. Tieši tādēļ tie nekad nebija nonākuši manā grāmatu sarakstā,  bet šis romāns spēja pārliecināt. Grāmatas beigās autore uz minētajiem notikumiem ir atsaukusies ar vēsturiskiem faktiem, uzskaitījusi intervētos cilvēkus un to, kas viņu iedvesmojis romāna veidošanā. Darba sākumā ir sniegta 1945. gada karte, lai lasītājs veikli spētu orientēties bēgļu ceļa ģeogrāfiskajā izvietojumā, bet beigās ir ievietota mūsdienu karte. Lasītājs var salīdzināt, kas ir dzimtene cilvēkam nesenajā 1945. gadā un kas – mūsdienu cilvēkam. Lai saprastu, cik jēdziens "dzimtene" ir relatīvs un ka nav jāpaiet gadsimtam, lai tā izpratnes robežas mainītos, ir nepieciešama tik vien kā divu pretēju ideoloģiju sadursme. Vēl nesenā pagātnē mūsu senči varēja runāt par tādu teritoriju kā Austrumprūsija, kura  mūsdienu kartē vairs neparādās un kuras vietā nu ir Kaļiņingrada. Grāmatā minētā pilsēta Ļvova reiz atradās  Polijas teritorijā, un darba varone Emīlija to sauca par savu dzimteni. Kādas būtu sievietes izjūtas, ja viņa uzzinātu, ka pēc nedaudziem gadiem pilsēta piederēs Ukrainai? Te jādomā vienīgi par to, cik mainīgā pasaulē mēs dzīvojam un ka nekam nepastāv skaidri novilktas robežas, jo tas, kas kādreiz ir bijis tuvs, nākotnē var kļūt absolūti svešs un nezināms.

Manā prātā nāca vairāki iemesli, kāpēc šis stāsts tik ļoti piesaista lasītājus. Iespējams, tādēļ, ka nav pagājis nemaz tik ilgs laiks kopš Otrā pasaules kara šausmu pilnajiem notikumiem – tikai 72 gadi. Varbūt tāpēc, ka mēs vēl aizvien varam izjust notikuma radītās sekas. Katra situācija atstāj nospiedumus cilvēku kolektīvajā apziņā. Bet varbūt šis stāsts joprojām uzrunā, jo starp mums vēl ir cilvēki, kas bijuši klātesoši Otrā pasaules kara notikumos, un esam klausījušies savu vecvecāku jaunības stāstus. Lai arī kādi būtu iemesli interesei par šo romānu, es sapratu, cik nozīmīgi ir par šīm tēmām runāt un cik daudz tiek noklusēts vēl mūsdienās. Piemēram, kuģa "Vilhelms Gustlofs"  traģēdija, par kuru arī tiek vēstīts romānā. It kā tāds nieks vien būtu 2000 cilvēku vietā uz kuģa satilpināt 10 000 –  un vakarā no šiem 10 000  Baltijas jūrā noslīkst 9000. Vai šādus faktus var noslēpt un izdzēst no vēstures? Iespējams, tos var izdzēst no plašsaziņas līdzekļiem, bet ne no cilvēku atmiņas.

Autores valoda rit raiti, lasītājs nemaz nepamana, ka jau nonācis stāsta vidū. Lasot darbu, nepamet sajūta, ka gar acīm zib filmas kadri. Nav plašu dabas un vietas aprakstu, bet viss tiek koncentrēts uz varoņu personisko pārdzīvojumu: mijas dažādu tēlu (konkrēti četru) skatpunkti. Katrs cīnās ar iekšēju emocionālo sakāpinājumu – vainu, likteni, kaunu un bailēm. Tēlu pagātne un vizuālais izskats tiek ieskicēts pavisam nedaudz. Priekšplānā izvirzās psiholoģiskais portrets, kas ļauj saprast cilvēka rīcības iemeslus, jūtas un turpmākās darbības. Katrs tēls liek mums saprast, cik postošas sekas karš atstājis viņa dzīvē.

Romānā ir pieminētas dažādas sabiedrības grupas, kas ļauj mums paraudzīties, kā karš ietekmējis katru no tām. Joana ir divdesmit vienu gadu jauna lietuviete, bijusi teicamniece skolā un pabeigusi medicīnas studijas. Viņa mediķes prasmes lieto, lai palīdzētu karā cietušajiem. Florians ir jauns prūsis, kurš izvairījies no iesaukšanas armijā. Vīrietis neatbalsta ne Staļinu, ne Hitleru, bet savu mērķu sasniegšanai viņam jāizliekas par Hitlera ideoloģijas cienītāju. Alfrēds ir jaunietis, kurš skolas gados ir bijis atstumts un izsmiets, tieši tāpēc viņš sevi cenšas pierādīt un gūt atzinību, kalpojot Hitleram. Emīlija ir piecpadsmit gadus jauna meitene, kas tikusi izvarota laikā, kad krievu armija ienāca Polijā. Jaunajai meitenei ne tikai jācenšas glābt savu dzīvību, izliekoties par latvieti pēc Hitlera paziņojuma, ka poļi ir iznīcināma tauta, bet vēlāk arī jāglābj sava jaundzimušā bērniņa dzīvība. Ingrīda ir neredzīga, un arī viņai ir jāuzmanās no Hitlera ideoloģijas, kurā vīd doma par ideālo cilvēku rasi, jo invalīdiem tajā nav vietas. Vēl stāstā sastopami pretstati: vecs kurpnieks, kurš karu pieredz dzīves nogalē, un sešgadīgs zēns, kurš palicis bez vecākiem un kura dzīve jau ir sākusies ar karu. Tāpat sastopamies arī ar milzu sievieti Evu, kura visā šausmu virpulī saglabā melno humoru un sarkasms ir viņas "jājamzirdziņš". Manuprāt, caur Evas raksturu autore vēlas parādīt cinismu, kas rodas cilvēkā, kad ir tik liela emocionālā spriedze. Interesantākais ir tas, ka šīs atšķirīgās personas, izņemot Alfrēdu, iepazīstas nejauši, dodoties uz kuģi "Vilhelms Gustlofs", lai bēgtu no krievu armijas.

Varētu pat teikt, ka stāsts parāda, kā saglabāt cilvēcību briesmīgos apstākļos, kad izdzīvošanas instinkts ir lielāks par jebkāda veida iejūtību pret apkārtējiem. Un, ja tomēr ir saglabājies vēl mazdrusciņ cilvēcības, tad nav svarīga cilvēka reliģiskā piederība, tautība, vecums u. tml., jo mērķis visiem ir viens – palikt dzīviem.