Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

"Kam domāta šī duna caur laiku un telpu?"
Inguna Pole
10.10.2017

Ingas Ābeles "Duna" ir viens no sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" romāniem. Tas sarakstīts, daļēji balstoties uz Otrā pasaules kara aculiecinieku stāstiem un sekojot pa pēdām zirga Poplar Hill leģendai. Šis zirgs bija trīsgadīgo zirgu pasaules eksrekordists pusjūdzi garā skrejceļā. Romāna darbība paralēli risinās divos laikos – pagātnē un mūsdienās. Sākumā šķiet, ka abi laiki ir savstarpēji nesaistīti, taču nē – grāmatā pilnīgi viss ir saistīts kā puzlē, tikai gabaliņi izmētāti, lai mums būtu iespēja pašiem salikt visu kopbildi.

Grāmata ir smaga, bet kā gan citādi – tā ir par vienu no Latvijas grūtākajiem laika posmiem, kad brīvi uzaugušie atjaunotās Latvijas bāliņi tiek iesaukti vācu un krievu armijā un viņu liktenis samīcīts zem šo valstu brutālās vardarbības. Var burtiski sajust cilvēku bezspēcību pret lielo kara mehānismu, un jābrīnās par lielo valsts nodevēju skaitu. Šķiet, karš atklāj cilvēku patieso seju – kuram skaidra dvēsele, kurš puvis no iekšienes.

Andrievs Radvilis ir skaidras dvēseles cilvēks, taču ļoti nocietinājies pret apkārtējo pasauli, kas, protams, ir skaidrs, ņemot vērā viņa piedzīvotās šausmas. Andrieva tēls man šķiet diezgan neizteiksmīgs, iespējams, vīrietis radīts kā logs, caur kuru ielūkoties vēsturē: viņam nav jābūt izteiksmīgam, viņa spilgti asiņainais liktenis to kompensē.

Katrā romāna nodaļā pakāpeniski tiek atklāts kaut kas jauns par Andrievu. No sākuma praktiski nekas nav zināms, viņš ir mīkla. Zinām tikai to, ka Andrievs strādā Rīgas hipodromā par rikšotāju braucēju un savam zirgam uzticas vairāk nekā cilvēkiem. Taču ik pa laikam tiek izmestas aizdomīgas frāzes, kas liek domāt, ka vīrieša pagātnē ir kāds aisbergs. Un, protams, šis aisbergs izrādās milzenis. Taču līdz tam ir jānonāk, pakāpeniski izejot cauri visām attīstības stadijām, līdz beigās saprotam, kāpēc viss ir tā, kā ir.

Ļoti svarīga loma šajā stāstā ir Andrieva pirmajai mīlestībai Antonijai. Viņa lielā mērā ir ietekmējusi vīrieša likteni un, šķiet, pat ir bijusi vaininiece viņa kļūšanai par hipodroma jātnieku. Inga Ābele neveiksmīgo pirmo mīlestību izcēlusi kā personības lūzuma punktu un likteņa lejupslīdes sākumu. Pēc grāmatas izlasīšanas es saprotu – jūtams, ka Antonija it kā nepārtraukti atradusies Andrievam blakus, bijusi klātesoša visās viņa izvēlēs, viņa būtībā. Šis romāns ir atmosfērisks darbs, ar tekstu starp rindiņām, un tas ir diezgan spēcīgi jūtams ne tikai sakarā ar Antoniju, bet arī ar dunas palīdzību. Nepārprotami vārds duna ir pieminēts ar nolūku, un jo tālāk stāstā virzāmies, jo biežāk tas tiek pieminēts, kā satraukti sirdspuksti pirms beigām. Tas, ka šim vārdam jāpievērš uzmanība, saprotams jau no virsraksta, vēlāk ievēroju, ka tas sasaista kopā notikumus, it kā uz kaut ko norādot. Duna ir klātesoša gan kara zonā, gan sacīkstēs, gan brīdī, kad Andrievs pirmo reizi satiek Antoniju, pat Andrieva zirga vārds ir Run Hill Dune: sakarības tiek veidotas nepārtraukti, tiek skaidrota pat šī vārda etimoloģija. Līdzīgi kā ar Daugavu – arī tā tiek bieži pieminēta, tikai ar citu nolūku. Daugava tiek salīdzināta gan ar nāvi, gan māti, gan pat ar tādu kā likteņa lēmēju. Uztveru upi kā dabas spēku, kurš ir nemainīgi klātesošs par spīti visam, tā sniedz perspektīvu no dabas skatpunkta – cilvēks kā puteklis ar savām mūžīgajām bezjēdzīgajām cīņām, kuras patiesībā nekādi neietekmē lielo dabas spēku, planēta turpina griezties vienaldzībā. Sniegs dunēdams krīt melnā Daugavā un nekūst –romāna pēdējais teikums ļoti skaidri norāda uz Daugavu kā vienaldzīgās dabas, likteņa lēmējas nežēlību, laiks tai neeksistē, pat baltais sniegs tajā nekūst, šajā melnajā asins upē. Taču visspēcīgākais tēls šajā romānā ir zirgs, tas ir uz vāka tāpat kā duna, bet tieši zirgs ir tas, bez kura grāmata būtu vienkārši kara drāma. Romāna gaitā tas iegūst mītisku auru – kara zirgs Ješka, kuram ir palikusi tikai viena vesela acs (tāpat kā kādam majoram, kurš vadījis Ziemassvētku kaujas), parādās mežā kā atbilde uz Antonijas lūgšanu. Karā tas no nāves vairākas reizes pasargā gan Andrievu, gan viņa biedrus. Ješka skaitās laimīgais zirgs. Tas acīmredzot sasaistās ar sargeņģeļa tēlu. Nāk prātā arī reinkarnācijas tēma. Arī Andrieva sacīkšu zirgs Run Hill Dune bieži nes viņam uzvaru un atrodas blakus grūtos brīžos. Zirgi ir arī Antonijas kaislība, zirgu skriešanās sacīkstēm viņa un Andrievs pievērsušies kopā; zirgi ir kā abu pavadoņi un vienlaikus arī simbolizē tieksmi uz gara brīvību, brīvību no okupācijas varas, nospiedošās dzīves. Tikai lidojumā zirga mugurā Andrievs jūtas patiesi brīvs. Iepazīstot tuvāk Antonijas un Andrieva vēsturi, top skaidrs, ka arī viņu abu senči ir bijuši saistīti ar zirgiem, tātad jau paaudzēs zirgi seko šīm dzimtām. Un ne tikai šīm – pirms padomju okupācijas visai latviešu tautai zirgi bijuši tuvi, taču, ienākot jaunajai varai, tie tikuši noslaktēti lopkautuvēs kā pagājušās ēras novecojums, kaut gan zirgi palīdzējuši latviešu zemniekiem it visā – lauku iekopšanā, būvju celtniecībā, bada laikos. Tādēļ jaunā vara izkauj šos dzīvniekus – lai atņemtu latviešu zemniekiem patstāvību. Līdz ar to zirgs vēl jo vairāk iegūst brīvības simboliku – brīvības, kura tiek nokauta līdz ar sargeņģeli. Vienubrīd šī romāna nežēlība jau sāk šķist nepanesama – tādēļ ka, zinot aprakstīto notikumu patiesīgumu, nespēj palikt vienaldzīgs. Liktenis lauž cilvēku dvēseli kā salmiņu – Antonija, sava bērna tēva nodota, no skaistas, smalkas sievietes pārvērtusies par rupju, saltu mātīti, kura zaudējusi ticību labajam cilvēkos. Sievietes tiek izvarotas, vīrieši – izmantoti par lielgabala gaļu, tiek pastrādātas neiedomājamas zvērības, to lasīt nav viegli, sevišķi pirms miega, bet tā nu tas ir bijis, un par šīm lietām ir jārunā, jo tās ir veidojušas mūsu tautu un palīdz izprast tagadni.

Izsekot romāna sižeta līnijai nenākas viegli – šis darbs jālasa rūpīgi, jo personu ir daudz un notikumu tāpat, uz dažām sekundēm novērsīsi uzmanību un vairs nesapratīsi, kas notiek. Bet, par spīti šķietami neskaidrajām beigām, visu tēlu stāsti top skaidri un rodas izjūta, ka esam nonākuši pie atrisinājuma.

Romāns noteikti varētu patikt vēstures entuziastiem, tajā pastāstīts ne tikai par veco Rīgu, Dunavu, Krusta pili, Staburagu un citām vietām – kā tās kādreiz izskatījušās, kā veidojušās –, ir iespēja satikt arī baskājaino mākslinieku Irbīti, Čaku, ieskatīties leģionāru dziedātajās dziesmās, protams, arī Rīgas hipodroma vēsturē. Tāpat arī valodniekiem būtu interesanti pieķerties pie šīs grāmatas, jo leksika šeit tiešām ir bagātīga – ļervas, gvalts, čagana, spelte u. c. vārdi vismaz man ir jaunumi. Grāmatā ir jāurķējas, tajā ir daudz intuitīvi sajūtamu slāņu, tāpēc lasītājam vajadzētu romānu uztvert ne tikai analītiski, bet ļauties arī intuīcijai – sestajai maņai –, jo ne visu šeit var izskaidrot. Romāns ir tik organiski salikts kopā, ka brīžam šķiet: autorei atvērusies kaut kāda jauna čakra un viss vienkārši plūdis caur viņu uzreiz no pirmavota. Pavisam droši varu teikt, ka "Duna" nepatiks cilvēkiem, kuriem neiet pie sirds samezgloti sižeti. Ātrlasīšana šeit nederēs, jo teksts sevī ietver ļoti daudz, ne tikai estētiskā ziņā.