CONFERENCE
Mūzika autoram ir pazīstams lauciņš, tādēļ viss, kas saistīts ar spriedumiem par mūziku vai to aprakstiem, romānā ir augstā līmenī, dažbrīd tādā, ka nelīdz ne zemsvītras komentāri, ne meklējumi internetā, lai saprastu, vai noskaņa, ko autors ir radījis, izmantojot konkrētos terminus, ir tā pati, ko lasītājs bez muzikālās izglītības ir sapratis (iekavās ir autora zemsvītru skaidrojumi): “Beidzot Lindra pārtrauca dziedāt un ar trim lieliem staccato (īsas, atrautas skaņas) lēcieniem un vienu pašu glissando (slīdoša pāreja no vienas skaņas otrā) viņa jau stāvēja man blakus;” (26)
“Ap mums lēkāja rotaļīgu staccato trusīši, visur klaiņoja nenoturīgu akordu stirnas, ugunīgu pasāžu (skaņu virkne, kas iet augšup vai lejup) brieži, lēnīgie legato (plūstošas, saistītas skaņas) aļņi un citi ragaini zvēri.” (27)
Šādi piemēri nav pārāk bieži sastopami romānā, tāpat kā tamlīdzīgs mūzikas terminu daudzums, tomēr paliek sajūta, ka mūzikas skolas absolventam šī grāmata varētu izteikt vairāk, tādējādi izstumjot pārējos no potenciālā lasītāju loka, vēl pirms tie ir sākuši iedziļināties sižetā un idejās, jo šādi fragmenti dominē tieši darba sākumā (nez, tālāk lasīt vai nē?). Tomēr turpināt mudina veiksmīgi atklātais un uz grāmatas vāka izlasāmais jautājums, kas bijis pamatā romānam: “Un kā būtu, ja pastāvētu paralēlā pasaule, kurā varētu iekļūt ar mūzikas palīdzību?” Par to, vai rezultāts atbilst iecerei, var strīdēties.
Romāna „muzikālā ideja” kopumā ir kaut kas nebijis un fascinējošs latviešu literatūrā, galvā jautājumi – kā nu būs? kā tas būs? kā? un ko? Bet diemžēl jāatzīstas, ka tas arī ir vienīgais, kas aizrauj elpu – ideja. Viss pārējais ir diezgan klišejisks. Galvenais varonis nokļūst paralēlā pasaulē, kurā tam ir jācīnās ar ļauno Mallu, kas vēlas viņu nogalināt. Čelestīno ir jāpārvar dažādi šķēršļi, tādējādi viņš mēģina uzvarēt Mallu, tad arī iziet iniciācijas procesu, veicot uzdevumus, „atrodot sevi” un saprotot, kas tā ir par vietu un kas ir Malls, un viņš pats. Fantāzijas pasaule fantāzijas romānā nedominē, tā ir paslēpta aiz ikdienas problēmām un problēmiņām, sarežģījumiem un visiem iespējamiem reālo dzīvi ietekmējošiem faktoriem. Sarežģītas ir varoņa attiecības ar māti: “Ceļā abi klusēja, kā jau vienmēr (..). Sieviete jau sen bija samierinājusies ar šo situāciju (..), jo par vienīgo tēmu – klasisko mūziku – Čelestīno ar māti runāt atteicās." (28) Tas balstās dumpinieciskajā pusaugu dzīves skatījumā: „Tas, ka Čels [Čelestīno] kategoriski atteicās saukt lietas īstajos vārdos, bija viņa protests. – Pret ko tad? (..) – Nu, saki taču! Pret ko mans dēls protestēja? – Pret jums (..)." (149) Papildus sarežģījums ir tipizētā vecāku savstarpējo attiecību problēma – Čelestīno māte viena audzina dēlu, kurš savukārt netiekas ar saviem bagātajiem vecvecākiem no tēva puses. Viss mainās, kad galvenais varonis nopietnā stāvoklī nonāk slimnīcā un viņa labākā draudzene Nīna organizē vectēva tikšanos ar Agati, Čelestīno māti, un galveno varoni.
Kā mākslinieciski šo visu var savienot ar autora vēlmi radīt paralēlo pasauli un galvenā varoņa centieniem to glābt? Kāds reiz man teicis, ka pirms izdot grāmatu jāpublicējas visur, kur ir iespēja, lai ar kritiku un apkārtējo viedokļu palīdzību spētu objektīvi saprast, pie kā piestrādāt, ko uzlabot un kas ir lieliski. Jauno rakstnieku forums „Karneola”, kurā autors aktīvi raksta gadiem, ir, manuprāt, pārāk šaura vide. Paliek vai žēl, ka autors to nav sapratis agrāk.
Romāns ir uzrakstīts. Laimīgas beigas n-tajā pakāpē. Brīnišķīgs naivums, ar ko ir pārpildīts romāns, šķiet, vairāk atbilst fantāziju pasaulei, nekā pati autora tēlotā fantāzijas pasaule vārdā Kadence, kurā var iekļūt ar mūzikas palīdzību. Naivums pamanāms dialogu strukturējumā, varoņa neizpratnē par savu lomu Kadencē un tur notiekošo. Autors rāda Čelestīno kā mazliet neaptēstu puiku, kurš nesaprot un neredz acīmredzamo ne reālajā, ne paralēlajā pasaulē. Arī sižeta izklāsts un romānā lietotā valoda ir vienkāršota, kas cimperlīgāku lasītāju uz beigām varētu sākt kaitināt, jo lasītājam notikumi kopumā top skaidri ātrāk, nekā galvenajam varonim, kā rezultātā zūd intriga un atliek gaidīt brīdi, kad varonis sapratīs zināmo.
Ja vien nebūtu izziņots, ka romāns uzskatāms par fantāzijas literatūru (konkurss „Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”), būtu problemātiski nošķirt, kas dominē stāstījumā, jo proporcionāli šķiet, ka ikdienas tēlojums nobīda Kadenci no primārās pozīcijas, kurā tai vajadzētu būt, un kura tur atrastos, jo muzikālās pasaules fantastiskās iespējas ir spējušas savaldzināt, pat, ja tikai nojausmu līmenī. Autors, manuprāt, ir izvēlējies apvienot divus sarežģītus virzienus – jauniešu literatūru un fantāzijas literatūru, kuri abi reizē ir vēl problemātiskāks veidojums. Fantāzijas literatūrai ir jāmāk noturēt līdzsvars starp izdomāto un reālo –ir jāmāk radīt perfekta paralēlā pasaule, kas savukārt nesaistās ar reālo, vai arī reāla pasaule, tikai ar kādiem fantāzijas elementiem. Arī jauniešu literatūrā svarīgs līdzsvars – nedrīkst palaist vaļā idejiskos grožus, ļoti derīgas būs kādas dzīves patiesības, bet jāuzmanās no riska kļūt pārāk pamācošam, kas nepatstāvīgo pusaudzi var izprovocēt uz grāmatas nolikšanu malā.
Ir vēl kāds savdabīgs romāna aspekts. Izmantošu analoģiju ar t.s. christian rock – roks kā roks, tikai klāt nāk dziesmu vārdi ar reliģiskiem motīviem, Jēzus Kristus tēlu un šur tur dzirdamas ērģeles. Šajā romānā, kas varētu būt pieskaitāms kristīgai fantāzijai, ja šāds literatūras veids pastāv, daudz kas ieskanas skaļāk, nekā analoģiskā mūzikas žanrā – ne tikai motīvs, bet gan tieši un ļoti atklāti citēta Bībele, tēlotas lūgšanas, grēksūdze, kurā uzskaitīti visi grēki, un tiek pausta kristīgā ideoloģija; romāns ir galvenā varoņa ceļš pie Dieva – Viņa noliegšana un tad pēkšņa apjēgšana, ka tikai Viņš ir spējīgs palīdzēt gan realitātē, gan fantāzijā: “Visa pasaule gūlās uz maniem pleciem. Tas man bija par smagu. Es nespēju to izdarīt. Vismaz ne viens pats. Tur es atradu Dievu.” (191) Neiedziļinoties reliģiskos pārspriedumos, bet paliekot pie literatūras, romāns ir ļoti didaktisks.
Jaunais autors ir pretenciozi iesācis rakstnieka karjeru. Ko parasti saka par pirmajiem kaķēniem, negribētos attiecināt arī uz “Koncertflīģeli”, bet varbūt vajadzētu. Laiks rādīs, jo šķiet, ka autoram vēl ir daudz ideju, kuras tiks realizētas un izkoptas, lai, nākamās grāmatas aizverot, lasītajam gribētos kādu laiciņu padomāt un tikai tad atgriezties realitātē.
