„tik liela daļa no mazā”. Inese Zandere „No mazā. Dzeja 1975–2015”

„...un es skūpstīju / grāmatas / atvērto septiņdesmito lappusi / kurā bija kas kvēls / (tēls vai metafora vai juteklisks / likteņa pieskāriens – kā garām aizejošs mīlnieku pāris / kurā visvairāk es mīlu / robežu, izliekto līniju, nepārejamo sienu / kas padara divu ķermeņu saskarsmi iespējamu)” (No krājuma “Melnās čūskas maiznīca” (2003))   Jāpiemin, ka atturīgi vēsos toņos noformētais izdevums, lakoniska dizaina paraugs, bija nominēts arī grāmatu mākslas konkursa „Zelta ābele 2015” kategorijā „Dzeja”. Grāmatas mākslinieks – Zigmunds Lapsa. Pārfrāzējot I. Zanderes radītās rindas – „liela daļa no mazā”, gribētos sacīt, ka šis apskats ir „maza daļa no lielā”, jo tik visaptverošu, saturiski piesātinātu grāmatu, kas apkopo laikaposmā no 1975. līdz 2015. gadam tapušus tekstus un sastāv it kā no sešām atsevišķām daļām, nav vienkārši aplūkot vispārināti – ikkatra daļa ir nošķirta pašvērtība. Tik dažādos dzīves posmos tapuši dzejoļi, protams, rokraksta, noskaņu ziņā ir izteikti atšķirīgi – lasot var vērot pāreju, kā jauneklīgi meklējošo, brīžiem pat dumpīgi dauzonīgo izteiksmi („es tevi nodošu lombardā / vai vismaz tavas lupatas (..) // tava sarkanā berete / slapjo aleju desantniece” (56)) nomaina nobriedis skats, cita attieksme pret dzīvi, tāda attieksme, kas atnāk vien tad, kad daudz jau izdzīvots, daudz izsāpēts. Tomēr, par spīti visam, esamībā arvien tiek meklēts kas cerību vērts. Dzejoļu kopā no krājuma „Melnās čūskas maiznīca” ir atrodami arī daži dzejoļi, kas 2012. gadā ievietoti grāmatā bērniem – „Sapnis par Ziemassvētkiem”. Šie teksti apliecina I. Zanderes fenomenalitāti – tie vienlaikus lasāmi gan bērniem, gan pieaugušajiem, un pieaugušie spēs piekļūt citiem teksta slāņiem, bet tikpat iederīgi tie ir gleznieciski noformētajā Ziemassvētku grāmatā, kas uzrunā jaunākos lasītājus. Bieži I. Zanderes dzejas simbolika ir viegli atminama; ir viegli identificēties ar dzejas „es”, bet reizēm šī „es” ir iztvaikojusi, izgaisusi – tā ir tikai „objektīvs”, vērotājs un fiksētājs no malas. Dzejā nereti tiek ietverts ass pārdzīvojums, tomēr tas ir meistarīgi pārkausēts dzejnieces personības visnotaļ līdzsvarotajā uztverē („(..) iesim pastaigāties pa tiltu / (..) mātišķu prieku par radīto slēpšu / skumjas arī un daugavā nelēkšu”, 171. lpp.). I. Zanderes dzejas pasaule, izjūtas dzejā – tā ir reizēm alkaina, reizēm baiga, reizēm skaistuma un līksmes pildīta sava „likteņa dzeršana” (sk. dzejoli 182. lappusē). Reizēm biķeris ir rūgts, reizēm kauss ir sauss vai pārplūstošs ar saldu, reibinošu dziru. Ciešanas dzejā tāpat kā dzīvē mijas ar gaišajiem esības brīžiem. Tāpat kā mijas gaisma ar tumsu, tās abas ir klātesošas, līdzās pastāvošas, abas – neizbēgamas: „ziema / es esmu pavasaris / (..) tavu melno nakšu / visbaltākais bērzs / kas izgaismots visu aizmirst / melnbaltās fotogrāfijas / (..) miglā.” (304) Spēcīgi I. Zanderes dzejiskā izjūta sakņojas latviskajā, bet tajā ieaustas arī indoeiropeiskas tradīcijas dimensijas vai pat atsevišķi orientāli motīvi. Dažādu gadu krājumos pavīd arī ceļojoši pasaku motīvi – piemēram, „Grimmiska banālija” no 1988. gada krājuma un „baltrozīte un sārtrozīte” un „salātlapiņa” no 2003. gada. Dzejnieces radošā darbība sākas jau septiņdesmitajos gados; 1976. gadā viņa ir jaunākā dalībniece literārā seminārā, un literāts Andris Bergmanis (1945–2009) jau tad novērtē „jūtu īstumu” un „sirds klātesamību” I. Zanderes dzejoļos, vienlaikus atzīstot, ka tajos nav „izsmalcinātu aforismu”. Lasot „No mazā”, ir iespējams izstaigāt dzejnieces tapšanas ceļu un vērot pārvērtības. Ir pat aizraujoši iepazīt to dzejnieces pasauli, skatījumu un attieksmi pret esamību, kāda dzejā pavisam autentiski var iemiesoties droši vien tikai pirms trīsdesmit gadu sliekšņa. No „šaubu un pretrunu momentiem”, „netipiska gara”, trauksmainas impulsivitātes, „savdabīgas aktivitātes”, reizumis – pat manierīguma, kā arī „īpatnējas, meitenīgi mīļas tēlainības”, ko atzīmējuši dažādi vērtētāji, runājot par I. Zanderes pirmo krājumu 1983. gadā, līdz nobriedušai vārda mākslai, kurā tēlainība sagūlusi slāņu slāņos, ļaujot to atsegt kārtu pa kārtai. Laikam ritot, dzejā ienāk vairāk dziļuma. Jūtu eksplozivitāti, manierīgumu slāpējusi skepse un dzīves rūdījums, dzīvesgudrs skats, ko veidojusi arī zaudējumu un atteikšanās iepazīšana: „tu lēni pāri vecam slieksnim kāp / tu vari pasmaidīt par to kas sāp” (294). Izskan pieredzē sakņotas atziņas: no „ticība (..) / lēni un šauboties top” (108); „ir bezgalīgs prieks / bet vārdi skopi / (..) un neticīgie lai smejas par mani / es ticu (..)” (201). Reizēm izskan arī rūgtums („pie tavas rokas iedama / esmu kļuvusi akmenscieta” (123)), reizēm – vienkāršība („pagrabā iemaldījies / pērkona sabiedēts kaķis” (125)). I. Zanderes dzejā sastopas pārlaicīgais ar profāno, ikdienišķo, vienkārši sētā nomanīto, tomēr visam ir savs svars un sava nozīme. Šķiet, literāts Juris Silenieks jau 1996. gadā ir visai trāpīgi raksturojis Ineses Zanderes daiļradi, vēstot, ka dzejnieces popularitāte tobrīd pieaug, un tas esot viegli izskaidrojams, ņemot vērā to, ka „dzejniece atrodas, šķiet, vienādā attālumā kā no tradīciju kopējiem, tā to grāvējiem”. Tieši šis interesantais balanss starp tradicionālo un neierasto, arhetipiski latviski atpazīstamo un svaigo, nedzirdēto ir viena no būtiskām I. Zanderes daiļrades vērtību „atslēgām”.