Meklējot cilvēcību. Markuss Zusaks „Grāmatu zagle”

Apgāda „Zvaigzne ABC” izdotā Markusa Zusaka romāna „Grāmatu zagle” gadījumā panākumu atslēga varētu būt viena no populārākajām un mūsdienu kultūrā visvairāk tiražētajām tēmām – Otrā pasaules kara un holokausta traģisms. Cilvēka un cilvēcības liktenis milzīgajā kara elles mašīnā joprojām aizkustina lasītājus un iedvesmo rakstniekus (nesens un spilgts piemērs – somu rakstnieces Katjas Ketu romāns „Vecmāte”), taču ir tik daudz jau attēlots, ka liek rakstniekiem meklēt arvien jaunas perspektīvas, no kurām paraudzīties uz jau vairāk nekā pusgadsimtu senajiem notikumiem. Markuss Zusaks šim nolūkam izvēlējies interesantu piegājienu – īpatnējā balss, kuru sava romāna vēstījumam piešķīris rakstnieks, pieder nevienam citam kā Nāvei, kura ar labdabīgu ironiju, smalku melno humoru un dzīvesgudru (šajā gadījumā gan laikam jāsaka, nāvesgudru) skatu vēro mazās Grāmatu zagles un citu romāna varoņu gaitas, izsakot trāpīgus vērojumus, taču ne vienmēr izvairoties no sentimentalitātes.

„Grāmatu zagle” stāsta par jaunas vācu meitenes – Līželes Memingeres – gaitām Otrā pasaules kara novārdzinātajā un postītajā nacistiskajā Vācijā. Karš izšķir Līželi no viņas mātes, un meitene nonāk pie audžuvecākiem – nedaudz despotiskās, taču sirdī labestīgās Rozes un maigā sapņotāja Hanša, kuri, lai gan sākumā sveši un nesaprotami, drīz pilntiesīgi kļūst par Līželes ģimeni. Šeit arī meitene kļūst par Grāmatu zagli, kas nelaiž garām nevienu iespēju nepamanītai tikt pie jaunas grāmatas (pat ja tā ir tikai rokasgrāmata kapračiem). Viņai palīdz mazais un nebēdnīgais Rūdijs Šteiners, kurš ir Līželes sabiedrotais ne tikai sirojumos pēc grāmatām, bet arī tādās gandrīz pašnāvnieciskās misijās kā maizes pasniegšana uz koncentrācijas nometni dzītajiem ebrejiem (starp citu, šis reāli notikušais cilvēcības akts bijis viens no Markusa Zusaka iedvesmas avotiem, sākot rakstīt „Grāmatu zagli”). Ir tikai viens noslēpums, ko Līžele glabā no Rūdija – par jauno ebreju vīrieti, Maksi, kurš slēpjas viņu mājas pagrabā. Maksis bailēs no sagūstīšanas slēpies jau vairākus mēnešus, ne reizi neizejot ārpus savas slēptuves sienām. Tieši viņš kļūst par Līželei tuvāko cilvēku, jo abus vieno mierinājuma meklēšana Vārdos – Līželei lasot, Maksim – rakstot.

Vārdu koncepcija lielā mērā veido „Grāmatu zagles” filozofisko slāni. Kā atzinis pats Markuss Zusaks, pati nacistiskā Vācija ir šie Vārdi, jo tieši ar vārdiem Hitlers faktiski veidojis cilvēku apziņu, tādējādi iegūstot neierobežotu varu. Romānā Vārdiem piemīt divējāds spēks – no vienas puses, mērķtiecīgi lietoti tie var novest līdz visas cilvēces traģēdijai – pasaules karam, no otras – mierināt, tuvināt un palīdzēt aizmirst. Tie veido „Grāmatu zagles” vēstījuma pamatu – opozīciju starp labo un ļauno, gaismu un tumsu, pasaules nežēlību un cilvēku labestību.

Ņemot vērā grāmatā attēloto vēsturisko notikumu traģismu, neparasta šķiet gaiši skumjā un pat nedaudz humoristiskā vēstījuma noskaņa, kas sākumā lasītājam var likties nepiemērota, taču ar laiku kļūst pilnībā saprotama – Markusa Zusaka iecerē stāstu par Grāmatu zagli mums vēsta nevis cilvēks ar visām tam piemītošajām vājībām, uztveres īpatnībām un emocijām, bet gan Nāve, kas rezignēti vēro kara postu kā milzīgu darbalauku, no kura tai vienai pašai būs jāaiznes tūkstošiem, pat miljoniem dvēseļu. Jau pirmajās lappusēs Nāve lasītājus nostāda „viena neliela fakta priekšā”: „Jums būs jāmirst”, taču uzreiz pēc tam arī mudinot nebaidīties un paļauties uz Nāves godprātību. Šīs kaulainās, bet lādzīgās lēdijas iepazīstināšana ar sevi arī nosaka turpmāko vēstījuma gaitu, kurā Nāve vada lasītāju cauri grāmatai, mudinot meklēt labo un cēlo cilvēku sugā, kas spēj nodoties tādai nežēlībai, ka ar prātu to grūti aptvert.

Markuss Zusaks pievērsis lielu uzmanību sava romāna valodai un grafiskajai uzbūvei. Šī centība padarīt tekstu interesantāku vietām attaisnojusies, taču lielā daļā gadījumu arī novedusi pie pārspīlētām metaforām, ne īsti saprotamām personifikācijām („Galds to saoda jūsu elpā”) un bezjēdzīgiem, neko neizsakošiem salīdzinājumiem („Čiekuri mētājās zemē kā cepumi”), kas kaitina ar savu acīmredzamo (bet ne īsti sasniegto) mērķi atkal un atkal pārsteigt lasītāju. Bet „kas par daudz, tas par skādi”, un tā vietā, lai cakotu tropu mežģīnes un pašmērķīgi rotaļātos ar valodu, vietām tomēr prasītos ievērot less is more principu.

Par spīti tam „Grāmatu zagle” ir interesanta lasāmviela, jo atšķirībā no daudziem citiem darbiem, kuri centrējas uz Otrā pasaules kara tēmu, vairāk aplūko nevis ebreju likteni holokausta laikā vai paša kara dramatiskos notikumus, bet gan vienkāršas vācu mazpilsētas iedzīvotāju kara vētras satricinātās dzīves, kurās izrādās ir ne mazāk sāpju, prieka un aizkustinošu pārdzīvojumu kā tieši karā iesaistīto personiskajās drāmās.