CONFERENCE
Grāmatas „No Rīgas līdz Rīgai. Tobiass un Tama lielajā Eiropas bibliotēku ceļojumā” (Pētergailis, 2014) autoru Ingunas Cepītes un Jura Zvirgzdiņa ideja pēc būtības ir lieliska – iznīcināt „ļaunumu” pašā saknē. Precīzāk: ceļojumu romāna stilā uzrakstīt bērniem paredzētu grāmatu par grāmatām; konspektīvā veidā aptvert zīmīgāko tuvāku un tālāku kaimiņzemju rakstnieku daiļradi, piedzīvojumā iesaistot populārus bērnu grāmatu varoņus (Loti no Izgudrotāju ciema, Čeburašku, muminus, Karlsonu, Pepiju Garzeķi u. c.); propagandēt bibliotēkas kā varen aizraujošas, mājīgas un viesmīlīgas vietas; bagātināt stāstījumu ar svarīgu kultūrvēsturisku zināšanu kopumu, kas ļauj grāmatu izmantot arī kā ceļvedi. Autori atklāj pat cittautiešu rakstura iezīmes un virtuves specifiku, piemēram: „[..] – Tā ir griķu biezputra ar sviestu. Bet tā ir zivju zupa NO SEPTIŅĀM DAŽĀDĀM zivīm. Te ir skābie kāposti. Nez no kurienes – pasakās tā notiek – uzradās pīrāgi ar sēnēm, zivīm, kāpostiem un gaļu.” (29) Vai saturiski grāmata „No Rīgas līdz Rīgai” nešķiet pārlieku samākslota un nevajadzīgi piesātināta ar informāciju, vai arī tas ir brīnišķīgs, savdabīgs špikeris, kas palīdz bērniem apgūt un atpazīt ārzemju literatūru, kultūru un ģeogrāfiju? Uz šiem jautājumiem centīšos atbildēt pakāpeniski.
Stāsta pamatā ir Jura Zvirgzdiņa radīto varoņu – daudz lasījušā rotaļlāča Tobiasa un mūsdienīgā runča Tamas – eirotrips ar mērķi atcerēties, kurš gan ir autors dzejolim par grabināšanos pagrabā. Vienīgais pavediens – „tas bija ĻOTI LABS un SLAVENS AUTORS”. (11) Rakstnieki ar enciklopēdisku precizitāti nosauc katras apceļotās zemes slavenākos vietvārdus, kultūras pieminekļus, kā arī bērnu literatūras autorus, viņu darbus un to zīmīgākos varoņus. Sākumā tas šķiet forši un vērtīgi, taču, nonākot pie Skandināvijas valstīm, pat pieaugušajam, kam bija jāsaskaras ar dažāda garuma un sarežģītības pakāpes svešvārdiem (Rovaniemi, Joulupukki, Ūmeo, Ambjērnesens u. c.), var apsāpēties acis, galva un pārējie lasīšanas procesā iesaistītie orgāni. Godīgi – es pamazām sāku gaidīt grāmatas beigas, (kas sākotnēji šķita ļoti paredzamas), jo vietumis stāstījums biežā vietvārdu un personvārdu uzskaitījuma dēļ sāka buksēt, taču kvalitatīvam tekstam ir tik ļoti nepieciešams dabisks plūdums. Interesanti, kā pēc „No Rīgas līdz Rīgai” izlasīšanas jūtas bērns? Lai gan mazie lasītāji grūti salasāmajiem vārdiem visticamāk vienkārši lec pāri, šo īpatnību nejūtot. Turklāt šīs tekstuālās bremzītes, lai arī kaitinošas, tomēr nespēj nomākt grāmatas kopējo pozitīvisma caurstrāvoto noskaņu.
Jāatzīmē, ka vērtīgu informāciju, kas ietverta saistītā tekstā bez izcēlumiem, pasvītrojumiem, numerācijas u. tml., atcerēties tomēr ir daudz sarežģītāk. Tas, protams, nenozīmē, ka autori darījuši veltīgu darbu, taču teksta vizuālais dalījums šķiet nesaprotams – atsevišķu, lielākoties nebūtisku vārdu savienojumu rakstība ar lielajiem burtiem pēdējā laikā parādās vairāku autoru darbos un noteikti kalpo kā uzmanības noturēšanas paņēmiens, taču, vai šāda pieeja bija jāizvēlas arī šai grāmatai, kur būtiska pavisam cita informācija, nevis „Tama sarosījās un aši PĀRBAUDĪJA, VAI STRĀDĀ INTERNETS [..] (26)”, kā arī „Briedis Pēterītis nošķaudījās, AR PRIEKŠKĀJU PASTŪMA SĀŅUS MIGLAS VĀLU, un ragavas nolaidās Joulupukki mājas priekšā” (43)? Turpretī katra kivirehka un gumijas tarzāna izcēlums šķistu šablonisks un tradicionāls, attiecīgi zelta vidusceļš – vienmērīgi rakstīts teksts – būtu vispiemērotākais, turklāt biežās ilustrācijas to pietiekami atsvaidzinātu.
Grāmatas „No Rīgas līdz Rīgai” sižetisko līniju Inguna Cepīte un Juris Zvirgzdiņš gan iezīmējuši tik rāmu un nekaitīgu, ka, iedrošinot visus vecākus, varu apgalvot – šī patiešām ir viena LABA GRĀMATA! Laba, jo tajā nav ļaunuma, melu, viltus, krāpšanas u. c. peļamo īpašību – lāčuks Tobiass un runcis Tama, kam vienmēr līdzi ir glābējs un informācijas nesējs – ķepdators, rāmi čukina, lido, jāj vai peld no vienas zemes līdz otrai, visur viņus sagaida atplestām rokām vai ķepām, pacienā, izvadā, nofotografē un pat iesaista lāceņu lasīšanas sacensībās, turklāt visi kā viens līdzjūtīgi nogroza galvu, ja nav gadījies dzirdēt dzejoli, kur kāds grabinās pagrabā, bet visiem taču tik ļoti gribas palīdzēt!
Grāmatu „No Rīgas līdz Rīgai”, ņemot vērā ērto dalījumu nodaļās, droši drīkst izmantot pirmsmiega lasīšanai – pēc šādas vakara pasaciņas bērniem sapnī nerādīsies mošķi, bubuļi un citi guļamistabu briesmoņi, viņi gulēs mierīgi un saldi, sapņojot par saviem iemīļotākajiem grāmatu varoņiem un atmiņā palikušajām košajām grāmatas ilustrācijām. „No Rīgas līdz Rīgai” vizuālais noformējums patiešām ir brīnišķīgs. Ja katrā nodaļā iekļautās būtiskāko apskates vietu piezīmes autori adresējuši lasītāja lielajiem brāļiem, māsām un vecākiem, tad ilustrācijas noteikti drīkst rādīt arī pavisam mazajiem, ja tādi ir, un izdevumu izmantot arī kā vienkārši skaistu bilžu grāmatu. Krāsainas, mīļas, bezgala sirsnīgas, bezgala dzīvespriecīgas, mazliet naivas, mazliet komiskas un ļoti mūsdienīgas (vietumis izmantota interesanta fotogrāfiju un zīmējumu miksēšanas tehnika) ir mākslinieces Elīnas Brasliņas ilustrācijas, kas tekstu lieliski papildina.
