Mānīgās mežģīnes. Džoena Bolouri „Nerātnais saraksts”

„Grāmata ar mežģīņotām rozā biksītēm uz vāka?[1] Laikā, kad lielākā daļa Latvijas mājsaimnieču stāv rindā pēc biļetēm uz sadomazohistisku grāvēju?! Mūsu nācijai romantiskas pļāpas nav vajadzīgas!” pie sevis nosmīnēju, domājot, ka šī nu ir kārtējā garlaicīgā lubene, kurai nav vērts tērēt dārgo laiku. Tomēr reklāmas vilināja: „Lieliska dāvana Sieviešu dienā!” „Grāmata, kas rosina iegriezties SexyStyle” utt. Pat „Māmiņu Kluba” mājaslapā no „Nerātnā saraksta” nebija miera! Kaut gan – kāpēc ne? Demogrāfiskās situācijas uzlabošanai visi paņēmieni ir labi. Ziņkārība smacēja kā žņaudzējčūska, līdz kādu vakaru romāns gulēja manā klēpī un es, skeptiski sabozusies, jutos tā, it kā būtu nopirkusi sulu spiedi vai daktera Levina magnētiskās saites TV veikalā. „Izšķiests laiks, izšķiests laiks,” skaitīju pie sevis kā mantru.

Taču romāna pirmā rindkopa mani pilnībā atbruņoja: „Aptuveni pirms stundas izlīdu no gultas Nosferatu gaitā, mutē juzdama staļļa pakaišu garšu. Tā kā minibārs bija izdzerts sauss un visā numurā nebija atrodama neviena glāze, biju spiesta dzert ūdeni tieši no vannasistabas krāna. Sasodītās paģiras... Šķiet, šī seja pieder kādam citam.” (5) Bukovskis brunčos! Un es aizrautīgi sāku „rīt” lappuses, ļaujoties Džoenas Bolouri valodas vijīgumam, asprātībām, leksikas pērlēm (sarunvaloda un vienkāršruna burtiski pārpludina romānu), naturālistiski niansētajām detaļām un apbrīnojami vitālajiem romāna tēliem, kas dzīvo acu priekšā kā hologrammas.

Informācija par romāna autori ir skopa. Vienīgi rakstnieces blogs[2] un „Nerātnā saraksta” izdevēji Latvijā (WhiteBook, 2015) palīdz ieskicēt kādas biogrāfiskas detaļas. Tātad Džoena Bolouri – rakstniece un blogere, kura sākotnēji strādājusi mārketinga jomā. „Nerātnais saraksts” ir viņas pirmais romāns, šobrīd noris darbs pie otrā. Pēc uzvaras „BBC” komēdiju scenāriju konkursā Bolouri ir strādājusi kopā ar stāvizrāžu pārstāvjiem, scenāristiem un aktieriem Apvienotajā Karalistē, publicējusies presē un interneta vietnēs.

„Nerātno sarakstu” Bolouri veidojusi kā sievietes dienasgrāmatu. Romāns sākas visai pašmērķīgi – ar 1. janvāri, kad lielākā daļa pasaules iedzīvotāju apņemas sākt jaunu dzīvi vai vismaz notievēt / iemīlēties / atmest smēķēšanu u. tml. Galvenā varone Fēbe Hendersone ir nedaudz apaļīga, vientuļa trīsdesmitgadniece, kura strādā laikrakstā un nespēj pārdzīvot nu jau bijušā drauga krāpšanu un abu šķiršanos. Kopš šiem notikumiem pagājis gads, kuru Fēbe nodzīvojusi pašpasludinātā celibātā, randiņu vietā izvēloties vizītes pie psihoterapeites un mēģinot tikt skaidrībā ar savu dzīvi un emocijām. Pirmajās romāna lapaspusēs izkristalizējas neveiksminieces tēls, kas sākotnēji liek domāt – šis nudien ir „stāsts par Bridžitu Džounsu 2014” (līdzība uzsvērta pat grāmatas anotācijā), tomēr rakstniece drīzumā šo pieņēmumu dzēš. Arī Fēbei ir Jaunā gada apņemšanās, turklāt tā ir sievietes konservatīvajai būtībai neraksturīgi drosmīga un ekscentriska – izveidot un realizēt personīgo seksuālo izaicinājumu sarakstu: „[..] ko līdzīgu tiem sarakstiem, kas izkopējami no interneta: „Divdesmit lietas, kas jāpaveic līdz mūža galam” vai „Desmit vietas, kas jāapmeklē, pirms radīsiet bērnus un viņi to visu sagraus”.” (23) Nerātnuma amplitūda ir tiešām plaša, taču intrigas labad to sīkāk nekomentēšu. Katrā ziņā izaicinājumu (kopumā 10) saraksts kalpo kā savdabīgs romāna konspekts / plāns, un lasītāji jau grāmatas ievaddaļā var izšķirties – turpināt lasīšanu vai nolikt grāmatu plaukta tālākajā stūrī kā amorālu un nevēlamu lasāmvielu. Lai gan esmu droša – vismaz pa diagonāli to noteikti pārskatīs katrs, kura rokās grāmata nonākusi.

Tā kā izaicinājumu realizācijai nepieciešams asistents, t. i., vīrietis (vismaz viens!), rakstniece Fēbei dāsni piešķir „gardāko kumosiņu” no trim potenciālajiem pretendentiem, proti – viņas labāko draugu Oliveru, kurš ir ārkārtīgi pievilcīgs un orientēts uz attiecībām bez saistībām. Šāds draugu=mīļāko pavērsiens literatūrā un kinematogrāfā apspēlēts visai bieži, attiecīgi romāna – laimīgās beigas jau šajā mirklī kļūst paredzamas, tomēr atlikušās 300 lappuses arī ir vērts izlasīt. Galvenokārt – lai sirsnīgi izsmietos, jo visi Fēbes piedzīvojumi, jaunatklājumi, atmiņas un secinājumi tiek demonstrēti caur veselīga humora prizmu: „Domāju, ka reiz kāds sastāstījis vidusskolas puikām, ka priekšspēlē ietilpst visu labo punktu izkustināšana, bet, tiklīdz esi iekļuvis sievietē, par šo punktu eksistenci jāaizmirst un „TAGAD TIKAI DRAGĀJIET, VEČI, IT KĀ NO TĀ BŪTU ATKARĪGA JŪSU DZĪVĪBA!”” (81) vai „Atceros, reiz pajautāju Aleksam, vai viņam patiktu izmantot seksa rotaļlietas, un viņa atbildes skatiens bija tāds, it kā es nupat būtu iečurājusi viņa mīļākajās krosenēs.” (107)

Tikpat humorpilna ir arī Fēbes ikdiena, neciešamais darbs, randiņi, biežās tikšanās ar kolorītajām draudzenēm Lūsiju un Heizelu, kurām Fēbes dzīvē ir ļoti nozīmīga loma, kopīgās ballītes, kas bieži rezultējas vētrainā iedzeršanā, telefonsarunas ar vecākiem utt. Lai sižets nekļūtu vienmuļš, Dž. Bolouri Fēbei periodiski „piespēlē” arī citus partnerus – draudzeņu piedāvātus, internetā atrastus un pat sākotnēji netīkamus (piemēram, augstprātīgo priekšnieku Frenku). Sievietes intīmā dzīve no pilnīga tuksneša pakāpeniski pārvēršas bangojošā okeānā. Pati Fēbe – no biklas, teju frigidas sievietes par pašpārliecinātu nimfomāni, un gandrīz visi viņas ceļā nokļuvušie vīrieši tiek novērtēti kā potenciālie partneri. Sekss kā apsēstība – šādi raksturojama romāna vidusdaļa, kas vietumis tomēr šķiet pārlieku samākslota: „ – Par to mēs vairs nekad nerunāsim, – es noskaldīju. [..] Es izgāju no viņa kabineta un pievērsos darbam. Līdz pulksten septiņiem vakarā mēs bijām nokniebušies darbinieku tualetē jau divreiz.” (171) Trūkst aizraujošu blakuslīniju, visiem notikumiem ir paredzams atrisinājums – kniebiens, lielākoties impulsīvs un vienmēr atklāts naturāli, tieši: „[..] kādā brīdī iedomājos, ka viņš mani aprīs. Tas bija kā pēdējais vakarēdiens pirms nāves. Viņš uzmeta manas kājas sev uz pleciem un iegāja manī tik dziļi, ka knapi spēju paelpot [..]” (227) un „Man nācās saliekties, jo Olivers sāka masēt man krūtis, vienlaikus lēnām apļodams ar īkšķi klitoru. Tas darbojās. Pirms paspēju attapties, manī jau bija iekļuvuši divi pirksti, un es pēkšņi sajutu sev pāri veļamies lielu, rosinošu sajūtu vilni.” (89)

Tomēr „Nerātnais saraksts” nekļūst vienmuļš – Dž. Bolouri dinamiskais rakstības stils notur lasītāja uzmanību viscaur romānam, klasificējot to kā lielisku, kņudinošu pirmsmiega literatūru pāris vakaru garumā (romāns izlasāms zibensātrumā). Vienīgi žēl, ka šo lielisko skrējienu cauri svešām dzīvēm un guļamistabām bremzē nepilnības grāmatas grafiskajā noformējumā. Proti, tajā ir daudz drukas kļūdu, turklāt dažas no tām – izteikti rupjas un saistītas ar paviršiem iespieddarbiem (lapaspušu secība ir pamatīgi sajaukta, un lasītājam nākas meklēt konkrētās nodaļas turpinājumu vairākas lappuses uz priekšu). Rodas jautājums – vai WhiteBook redaktori vispār pārskata manuskriptus pirms to nodošanas tipogrāfijai? Drukas un interpunkcijas kļūdas ir arī citās apgāda izdotajās grāmatās.

Romāna izskaņā redzam gluži citu Fēbi. Biklais kompleksu kamols ir transformējies pašpārliecinātā un nenoliedzami pievilcīgā sievietē, kura ir lieliska visās jomās, turklāt šīs pārvērtības redzamas ikvienam, kas gadās viņas ceļā. Vai šim stāstam tiešām būs iepriekš paredzamās laimīgās beigas? Vai tomēr vēlreiz tiks uzkāpts tam pašam grābeklim, sāpīgi sasitot pieri? Šos jautājumus atstāšu neatbildētus, vien norādīšu – Dž. Bolouri izvēlētais paņēmiens romāna atrisinājumam lasītāju pārsteigs.

Šī viennozīmīgi ir veiksmīga debija rakstniecībā. Dž. Bolouri ir izdevies prasmīgi un mūsdienīgi uzburt savu „Seksu un lielpilsētu”, tikai britu gaumē, turklāt ieturot romānu vienotā stilistikā un dzirkstošā humora dēļ nepadarot to par pliekanu pornogrāfiju. Lasiet „Nerātno sarakstu” pusdienu pārtraukumā un sabiedriskajā transportā! Uzdāviniet romānu draugiem! Aizņemieties romāna idejas un realizējiet! Un arī uz SexyStyle aizejiet!

  

---

[1] Par „Nerātnā saraksta” vizuālo noformējumu latviešu valodā parūpējusies māksliniece Gundega Kalendra. Romāna oriģinālam ir cits vāka noformējums. [2] joannabolouri.wordpress.com