Mazo dāmīšu grāmata. Džeina O’ Konora, Robina Preisa Glasere „Brīnumainā Nensija un fifīgais kucēns”

Mazās jaunkundzes ASV un Eiropā jau labu laiku sajūsminās par Nensiju, un pavisam nesen ar izdevniecības „The White Book” gādību bērnu grāmatu sērija „Brīnumainā Nensija” ir aizsākusi ceļu arī uz mazo lasītāju sirdīm Latvijā.  Domājams, ka ne vienas vien mazas meitenes grāmatplauktā līdzās pirmajai grāmatai vietu atradusi arī otrā šīs sērijas grāmata, kas stāsta par teju katra mazā cilvēkbērna sapni – vēlmi īpašumā iegūt mīļu dzīvnieciņu, par ko rūpēties. Nensija vēlas suni, un, maza modes dāma būdama, viņa cer, ka tas būs mazmazītiņš un fifīgs spaniels, ko var vest uz skaistumkopšanas salonu, kuram var iegādāties spožus tērpus un ar ko var padižoties saviem draugiem. Visi pārējie suņi meitenei šķiet „pārāk lieli, pārāk brūni un pārāk parasti”. Tādai mazai un smalkai jaunkundzei, kas dejo baletu un pusdieno iestādē ar nosaukumu „Karaļa kronis” šāds fifīgs spaniels bez šaubām piestāvētu, bet, vai viņa un viņas ģimene domās tāpat, kad viņiem tiks dota iespēja veselu dienu pieskatīt kaimiņienes Vīnstīgas kundzes šuneli? Vai Nensija beigu beigās tiks pie kārotā mīļdzīvnieka un kāds tas būs?

Grāmata visvairāk iepriecinās mazas dāmītes –pirmsskolas vecuma meitenes, kas jau sākušas izrādīt interesi par pucēšanos, spīgulīšiem, rozā krāsu un citādiem smalkiem meiteņu niekiem. Grāmata iespiesta drukātiem, lieliem burtiem, teksts ir koncentrēts un viegli uztverams, tādēļ „Brīnumainajai Nensijai un fifīgajam kucēnam” pavisam noteikti ir potence kļūt par kādas mazas princeses pirmo burtojamgrāmatu. Lai gan grāmatā aktualizētā tematika tuva ikvienam bērnam, jādomā, puikām šī grāmata interesi izraisīs vien neilgu brīdi – tā tomēr ir pārāk „meitenīga” – brīdī, kad maza meitene sevi sāk apjaut kā dāmu, viņa par šādu grāmatu savās mājas tikai un vienīgi priecāsies.

Sievišķais dominē gan Nensijas dzīves uztverē un izteikumos, gan vēstījumā izmantotajos izteiksmes līdzekļos, bet visuzskatāmāk – vizuālajā aspektā.Grāmata ārēji ir ļoti spoža: „Nensija un fifīgais kucēns”, pirmoreiz paņemta rokās, burtiski žilbina – spīdumiņi, kronīši, sirsniņas, mežģīnes, krelles, pušķīši, pūciņas, sprādzītes, kruzuļi... Mammas un tēti, kas neatzīst pārmērīgu cacošanos un ārišķīgumu, iespējams, šādai grāmatai veikalā vai bibliotēkā vienkārši paietu garām, domādami, ka tā ir vien tāda bārbijliteratūra bez kāda dziļāka satura, taču tā viss nav. Tas nav tikai ārējs spožums, kas daiļo grāmatas galveno varoni: apburoša un smalka viņa ir arī savā iekšējā būtībā, bet šī spozme tiek pasniegta tik mīļi un dabiski, ka tā nešķiet trula vai vulgāra, gluži otrādi – tā raisa simpātijas. Nensijai varētu piedēvēt apzīmējumu caca–inteliģente. Mazās lasītājas noteikti iegaumēs to, ka apģērbu var dēvēt arī par tērpu un vārda fantastisks vietā šad tad var izmantot vārdu fifīgs, kā arī to, ka „vārds spaniels ir cēlies no vārda Spānija. Un franču valodā tas skan visskaistāk”.

Reizēm gan šis smalkums un spozme, kas plūst no grāmatas lappusēm, balansē uz bīstamas robežas... Taču tad, kad starp neskaitāmām baletkurpītēm, saulessargiem, volāniem, kronīšiem, suņu skaistumkopšanas līdzekļiem tu ieraugi Nensijas mazo māsu parastās džinsu lenču biksēs un kedās, lupatu lellīti līdzās princešlellei, mammu iešļūcenēs, ģimenes gājienu uz suņu patversmi, leļļu māju, kas gatavota no kartona kastes, kurā glabājies tosteris, mazo baletdāmu, kas savāc aiz suņa atstātās čupiņas, tad galu galā saproti, ka viss ir līdzsvarā un Nensijas pasaule nebeidzas ar sevis un kaimiņienes sunīša pucēšanu. Jāsaka, ka „Brīnumainā Nensija un fifīgais kucēns” ir grāmata, kurā vizuālais materiāls pastāsta vairāk par tekstuālo. Gribas uzteikt grāmatas ilustrāciju autori Robinu Preisu Glaseri, kas tik plūstoši un harmoniski spējusi sakausēt necilo un mirdzoši žilbinošo. Tāpēc arī neizbrīna fakts, ka māksliniece ir viena no populārākajām un bērnu iemīļotākajām ilustratorēm ASV. Šķirot grāmatas lappuses un ieskatoties attēlos, tajos atkal un atkal var ieraudzīt ko iepriekš nepamanītu un aizraujošu. No bildēm staro mīļums un bērnu patiesas emocijas, kas šajā vāģu, bleibleidu un dusmīgo putnu laikmetā pamazām sāk izzust...

Atzinīgi vērtējama autores pozīcija runāt par mūsdienu realitāti un sadzīves problēmām, ar ko saskaras bērns kā ģimenē, tā plašākā sabiedrībā. Džeinas O’Konoras radītā varone nedzīvo bezrūpīgu dzīvi, arī viņai savā nelielajā vecumā savu grūtību pietiek.  Tā, piemēram, Nensijai nākas atzīt, ka viņai „ir tikai viena problēma – vecāki” vai, saķerot galvu, apjaust, ka „reizēm ir tik grūti būt vienīgajai sapņotājai ģimenē”. Tāpat jāuzteic tas, ka autorei šķitis būtiski parādīt, cik ļoti atbildīgi jāizturas pret mīluļa ienākšanu ģimenē. Dzīvnieks nav tikai rotaļlieta, kā varbūt dažiem bērniem šķiet. Ja mazas meitenes pirms grāmatas izlasīšanas vēl nezina, ka suņi arī vemj, kakā un ne vienmēr mēdz būt labā omā, tad kopā ar Nensiju viņas to pavisam noteikti uzzinās. Tāpat tiek aktualizēta pamesto dzīvnieku problēma, par ko liek aizdomāties galvenās varones un viņas ģimenes kopīgais gājiens uz dzīvnieku patversmi. Šī epizode rosina tādas emocijas kā līdzjūtība un empātija, kā arī mudina bērnam domāt par to, kāpēc dzīvnieki nokļūst šādās iestādēs un kā to novērst. Pēc grāmatas izlasīšanas, pārrunājot šos jautājumus ar vecākiem, bērns sapratīs, ka mājdzīvnieka izvēle un pieņemšana savā ģimenē ir ne tikai galvu reibinošs piedzīvojums, bet arī svarīgs lēmums, pret kuru jāizturas atbildīgi.

Pirmais sastapšanās mirklis ar grāmatu „ Brīnumainā Nensija un fifīgais kucēns” var būt maldinošs. Tā pavisam noteikti patiks mazām meitenēm, taču daļa pieaugušo, kas uzauguši kopā ar Pifu, Zīļuku vai Vinniju Pūku, pavisam noteikti saķers galvu pie pirmajām izcakotajām lappusēm, kur tēlots, kā Nensija mazajam spanielam ieveido frizūru, pielaiko sunim spožus tērpus vai vizina to majestātiskā braucamrīkā. Taču nevajag padoties pie pirmajām lappusēm vien. Lasot tālāk, tomēr redzam, ka grāmata tomēr nav tendēta uz akli modei pakaļ skrejošo dzīvnieku mocītāju izdarībām. Ja to visu uztver ar labdabīgu humoru un pašķir dažas lappuses uz priekšu, ieraugām pavisam citu Nensiju. Ja saņemsieties un nenobīsieties no visur esošajām cakām, spīguļiem un rozā krāsas, tiekot līdz grāmatas beigām, jums galu galā varbūt pat šķitīs, ka šī grāmata ir unikāla.