Īstenības atspīdums zinātniskajā fantastikā. Ieva Melgalve „Mēness teātris”

Lai uzrakstītu par „Mēness teātri” man, protams, bija jāpagroza to hameleonisko veidojumu rūpīgāk, tāpēc atmirdzēja arī ne tik spīdošas vietas un lietas, tomēr kopējo iespaidu tās nespēja ietekmēt – Ieva Melgalve ir piestrādājusi pie tā, lai no dažādiem mums zināmiem, aizņemtiem un pārveidotiem tēliem radītu jaunu pasauli, kas ir ne tikai dzīvotspējīga bet, vēl jo svarīgāk, spējīga aizraut.

Romāns iesākas diezgan nelīdzeni, un varbūt pašai autorei vēl līdz galam nav bijis skaidrs, kādā noskaņā vēstījums tālāk varētu tikt risināts. Piemēram, 2. nodaļā tiek stāstīts, kā vienam no galvenajiem varoņiem aiz nepatikas pret mīmu pazūd tikko radusies erekcija un „sēklinieki sāpīgi savelkas, cenšoties ierauties atpakaļ ķermenī" (30). Ļoti izteiksmīgi un senākajos Ievas Melgalves darbos pierasti – negaidītas, nedaudz neērtas detaļas, kas balansē uz provokācijas un nepretenciozas atklātības robežas. Līdzīgi ir arī grāmatas vāka noformējuma autora mākslinieka Artūra Bērziņa darbi: asprātīgi un talantīgi veidoti, bet tādi, kas ar detaļām var arī pārlieku satraukt kādu mūsdienu tikumības sargu. Kaitinoši, ja rakstnieks aizraujas ar šādām detaļām tāpēc, ka tas nekādi nepalīdz izprast pašu lasāmvielu vai tās varoņus. Savukārt, ja spilgtā detaļa parādās vienu reizi pašā romāna sākumā un vairāk it nekur un nekādā veidā, tas raisa neizpratni. Varbūt tas ir kā mārketinga triks – lai lasītu tālāk arī tie, kurus interesē pikantas detaļas? Bet drīzāk jau, romānu rakstot, ir mainījusies pati autore, jo šķiet, ka romāns pamazām kļūst arvien plūstošāks un dabīgāks – bez pašmērķības. 

Romāna darbība notiek milzīgā, noslēgtā teātrī, kur ik dienu uz vairākām skatuvēm tiek spēlēti seriāli, un to aktieriem ārpus šīm lomām savas identitātes nemaz nav. Sarežģījums sākas ar pavērsienu kādā seriālā: viena no aktrisēm pēkšņi nojauc filmēšanas procesu, skaļi pavēstot, ka tas taču ir seriāls, ka viņa savu skatuves partneri mīl pa īstam un ir pa īstam stāvoklī no cita seriāla varoņa. Kā šādas situācijas tiek risinātas? Elementāri! Nepaklausīgā aktrise nonāk dakteru seriālā, kur viņu operē kāds amata brālis ārsta lomā. Bet operē viņš pa īstam... Jāpiebilst, ka bez iespējamajām atsaucēm uz kādu no mūsdienu seriāliem (kurš tad tos visus var noskatīties?), var manīt, ka viens no grāmatā tēlotajiem seriālstāstiem līdzinās E. T. A. Hofmaņa stāstam „Smilšuvīrs”. Pamanāmi arī no citiem literāriem darbiem aizgūti motīvi, metot tādu kā izaicinājumu lasītājam – vai spēsi atšiferēt, kur to jau esi lasījis?

Palēnām romānā iezīmēti nozīmīgākie varoņi, no kuriem daži ir pat tikuši tik tālu, ka ir sev izdomājuši ārpusskatuves vārdu (Malda, Lapsa, Gurds) un sapņo par sacelšanos un teātra pamešanu. Viņu pretstats ir citi, kas, palikuši bez lomas, sāk zaudēt paši sevi un nemaz nevar dzīvot bez tēlošanas. Vēl lasītājam ir iespēja nedaudz ieskatīties visvareno scenāristu pasaulē, savukārt romāna interesantākais tēls ir mīms, pie kura ir vērts pakavēties rūpīgāk. I. Melgalves teātrī strādā ļoti daudz mīmu – tie ir ieprogrammētas mākslīgas būtnes, kas bez ierunām izpilda uzdoto, lai nodrošinātu seriālu tehnisko pusi. Šo mīmu pulkā ir arī viena salauzta mašīna (201) – mīms, kuram sistēmas kļūdas dēļ sāk veidoties savas domas, apziņa un izpratne par to, kas ir labs un kas slikts. Ļoti zīmīga šķiet šī apgrieztā proporcija, kad mīma izaugsme ir pretēja cilvēka „pazušanai” lomā. Kamēr mīms pirmo reizi nodomā: „Es esmu dzīvs. Un: es esmu” (102) –, tikmēr aktieris prāto: „Kas tad esmu tas „es” – tikai bezspēcīgs, muļķīgs ķermenis (..)” (109) Līdzīgi kā mehāniska lelle sāk šķist patiešām dzīva, tā arī pats teātris savā ziņā varētu būt uztverams kā milzīgs, mākslīgi radīts organisms, kas vienā brīdī ir uzsācis pats savu dzīvi jau neatkarīgi no radītāja.

Ir tomēr aspekti, kas liek domāt, ka romāns nav noslīpēts līdz neapēnotam mirdzumam. Savulaik televīzijas humora raidījumam „Savādi gan” bija tāda rubrika, kur tika atklātas un komentētas dažādās filmās un seriālos pieļautās loģikas vai aizmāršības kļūdas. Epizodes vienmēr beidzās ar frāzi: „Jā, ticamības efekts ir zudis...” Ja šādu apskatu veidotu par grāmatām, diemžēl arī „Mēness teātris” varētu tikt iekļauts sarakstā, jo autore, šķiet, pati visu laiku aizmirst, ka vienam no tēliem – aktierim – ir lēmusi veikt acu operāciju, kas diezgan būtiski ierobežo viņa spēju redzēt. Un aizmirst pat vienas rindkopas ietvaros: „Viņš piecēlās sēdus un paskatījās apkārt. Labi pazīstamā guļamtelpa tagad izskatījās citāda – vecāka, skumjāka, garlaicīgāka. (..) Viņš vēl joprojām neko neredzēja, tikai neskaidras kontūras un izbalējušas krāsas.” (88) Arī vēlāk, kad pusaklais aktieris tiek pie lomas, kuras vajadzībām viņam, iespējams, tiks izgatavotas brilles, šī aizmāršība turpinās: „Jāns nekad vēl nebija redzējis tik dzīvas krāsas, tik gaišas dekorācijas, tik mirdzošus prožektorus. Šķita, ka teju katra virsma ir nobārstīta ar spīdumiem un katra metāla virsma - nopulēta.” (110); “Jāns atvēra acis un jau kuro reizi piedzīvoja riebīgu pārsteigumu, atklājot, ka pasaule visapkārt vēl joprojām bija izplūdusi un bāla.” (114)

Blogere Spīgana Spektore recenzijā par šo grāmatu norāda: „Noslēgtā pasaule autorei ļauj perfekti pētīt cilvēka dabu un lēmumu pieņemšanas mehānismus, romānā tiek apcerēta sabiedrības ietekme uz indivīdu (..)”[i] Var pilnībā piekrist tam, ka I. Melgalve ļoti meistarīgi izspēlējusi dažādus cilvēku tipus un no tā izrietošās variācijas viņu reakcijās, tāpat arī ļoti tieši atspoguļojot absurdu, kas liek aktierim censties skatītāja dēļ / indivīdam sabiedrības dēļ, bet varbūt nekāda skatītāja nemaz nav? Ir vērts padomāt par romāna filozofisko plakni, kas caur diezgan viegli uztveramām alegorijām runā par to, kā mēs ikdienā spēlējam dažādas lomas, cenšamies izpatikt cits citam (sabiedrībai, Dievam u. tml), nereti aizmirstot sev pajautāt – kāpēc?

Ar romāna nosaukumu ir saistīts kāds neliels noslēpums. Mēness tēlu, protams, var interpretēt dažādi, bet, apmeklējot grāmatas atvēršanas pasākumu, laimējās no pašas autores dzirdēt skaidrojumu, kas palīdz atklāt paša romāna dziļāko būtību. Kas īsti ir mēnessgaisma? Tādas taču nemaz nav – mēs redzam atspīdumu no Saules! Tāpēc jau arī tā gaisma šķiet tik sveša un nereāla, bet vienlaicīgi tik pazīstama un tuva, ka var pat atdzīvināt sen noraktas bērnības atmiņas... Gluži kā I. Melgalves romāns.

[i] Spektore, Spīgana. „Ir milzu teātris šī pasaule. „Ir”, Nr. 2 (299).