Tātad es kāpšu augstāk arī par atmiņu... Gundega Repše „Bogene”

Droši vien tieši vēsturisko romānu sērijas „Mēs. Latvija, XX gadsimts” idejas lolotājas un nepagurstošās organizatores romāns ir kļuvis par vienu no gaidītākajiem sērijas darbiem, vēl jo vairāk tādēļ, ka „pāri palikušais”[1] baisākais vēstures nogrieznis pienācās tieši G. Repšei. Lūkosim – par laimi vai nelaimi pašai autorei?

Par romānu pēdējā mēneša laikā rakstīts un runāts pietiekami daudz; gaidas un vēlmes ir bijušas dažādas. Svarīgi bilst, ka romāns nebūt neaptver tikai 1940. gadu, kā tas tiek uzsvērts darba anotācijās, reklāmrakstos vai dažādās publikācijās –fundamentāli ieskicēts arī kara priekšvakars un absolūti destruktīvais 1941. gads. Taču G. Repšes izvēle aplūkot gan deportāciju pieredzi, gan – pašas autores vārdiem[2] – kaunpilno 1940. gadu liek pievērsties citam aktuālam jautājumam – vai sākotnēji aptuveni uz pusi apjomīgāko romāna manuskriptu ir bijis nepieciešams īsināt? Dinamiskais epizožu virknējums un sadrumstalotība vietumis rada nevēlamu aprāvuma un nepabeigtības sajūtu, arīdzan bailes, ka vēsturiskā viela paliks neizstāstīta, taču romāna pēdējās divas trešdaļas ir pietiekami pārliecinošas ar savu pamatīgumu. Spēja īsā romānā tik koncentrētā veidā atklāt vienas ģimenes likteni ir apliecinājums, ka G. Repše nav izsmēlusi savu talantu, kuru tik prasmīgi demonstrēja pirms 16 gadiem. Autore veiksmīgi izmantojusi sev raksturīgos spožākos mākslinieciskos paņēmienus. Vislielākais romāna ieguvums ir tā kompozīcija – gaumīgi un ar racionālu, taču vienlaikus emocionālu pieeju sabalansēta autores filozofiskā retorika un „pareizā secībā” izstāstīts ģimenes sairuma stāsts. Lasītājs tiek novests līdz bezizejas situācijai – no vienas puses tā ir absolūti skaidra un vēsturiski loģiska apzināšanās par to, kas ar šiem cilvēkiem notiks, no otras puses – cerību nezūdamībā lasītājs nevēlas atvadīties nedz no Lotes, nedz Maksimiliana, nedz Bertas, nedz Dorotejas vai Bertolda, par spīti laikmetam, kas tos neizbēgami samaļ. tiek pārliecināts ar enerģētiski piesātināto frāzi: „Tici, ka neesi piedzimis velti, cilvēk. Ja vari, pasmaidi. Ja nevari, novērsies, aizej uz citu vietu un paliec par citu.” (45) Tamlīdzīgas epizodes apliecina (un atgādina par) G. Repšes prozaiķes spēku tieši retoriskajās atkāpēs, kas lielā mērā raksturo romānu kopumā: „Bogene” nav vēsturisks romāns šī nojēguma klasiskajā izpratnē – „Bogenē” lielāka nozīme ir uzdotajam jautājumam, atbildes meklējumam, nevis vēsturiskas situācijas atklāsmei. Tā ir ievērojama literārās tradīcijas atšķirība no tās, kādu sērijas kontekstā līdz šim piedāvājuši Osvalds Zebris, Guntis Berelis, Māris Bērziņš un daļēji arī Pauls Bankovskis, tādēļ G. Repšes romāns, nesasniedzot kādas iedomātās lasītāju gaidas, var arī atbaidīt.

Visām šķietami „liekajām” un daudzvārdīgajām romāna ainām, kuras it kā disonē ar jau minēto romāna straujo tempu, patiesībā dots visskaudrākais uzdevums – parādīt grēcīgo letarģiju jeb klusumu pirms vētras. Vienalga, vai tas būtu 1939. gada Vecgada vakara optimistiskais (lai arī – citētā dialoga kontekstā – nepārprotami sarkastiskais) sauciens „Sveiks, četrdesmitais!” vai Ventspils tirgus rosības apjūsmošana, vai Rīgas Zooloģiskā dārza eksotiski laiskā sadzīve un tapšanas vēsture – pilnīgi viss liek vaicāt, kas gan ir ireālāks – miegaina dzīve ilūzijās par veco, silto un šķietami nesatricināmo pasaules kārtību vai arī jaunais, prātam neaptveramais haoss un neapslāpējamais represiju vilnis.

Gan pati autore, gan vairāki publicisti akcentējuši romāna satura biedējošās līdzības ar šo laiku. Ja Noras Ikstenas „Mātes piens” bija literāra terapija un cīniņš ar dziļi iesakņotām personīgām sāpēm, tad G. Repšes romāns ir (iz)aicinājums uz dialogu. Proti, tā nav vēlme pielikt punktu vēsturei, drīzāk tieši pretēji – ar vēstures palīdzību uzārdīt rētas un atstāt tās kā vaļējas, nedzīstošas brūces. Autores rūgtums par mūsdienu Latvijas nejēdzībām un biežo sociālo netaisnīgumu deklaratīvi ierakstīts vairākās vēsturiskās romāna situācijās: Latvijas valsts brīvības cīnītājiem neizmaksātās kompensācijas, pseidopatriotisms, kultūras darbinieku likteņi – Kārļa Padega izvadīšana un apglabāšana gandrīz vai sētmalē kā „spļāviens sejā tā sauktajai labajai sabiedrībai” (90) un Aspazijas palikšana „aizmirstības ēnā”, Raiņa literārajam garam tikmēr tiekot ieceltam „padomju saulītē”, vispārīga degradācija kultūras dzīvē – it īpaši teātrī un operā u. c.

Lai izvairītos no lieka kategoriskuma vai didaktikas, romāna raksturus autore racionāli pārdalījusi funkcionālās „lomās”: ar Loti G. Repšei ir iespēja sniegt laikmeta pāridarījuma intīmo, lai arī skaudri kliedzošo pusi; ar Maksimilianu – parādīt vēstures pārvērtēšanas jautājumus un ideālistiskas individualitātes neiespējamību jaunajā – totalitārisma – laikmetā, kurā vēsture ir boļševiku izkropļota un uztverama tikai un vienīgi kā „šķiru cīņas epifānija”; ar Bertu – aptvert laikmeta „garšu” un „smaržu”, sievietes sociālpsiholoģisko pasauli un vienlaikus izteiktu vīrišķību marginālās situācijās; ar Doroteju – paust vissubjektīvākās pārdomas par laikmeta sociālpolitiskajām pretrunām sev tuvajā un kādreiz jo sevišķi vitālajā publicistikas žanrā. Dorotejas vēstulei romāna izskaņā piemīt gan konfesionāla nozīme, gan iespēja G. Repšei izlādēties un bilst nepateikto. Viena stāsta uzlūkošana vairākiem acu pāriem nav vienkārši autores daudzbalsība – tas drīzāk ir mēģinājums uzrādīt 20. gadsimta vēstures gandrīz vai mitoloģisko neviennozīmību un sarežģītību, nepadarot daiļliteratūras darbu par eseju vai publicistisku sleju.

Ar autores uzskatiem pazīstamie lasītāji viennozīmīgi vēlēsies sagaidīt noteiktu vēsturisku situāciju vai personāliju demitoloģizāciju. 1940. gada notikumi šādā kontekstā būtu vielas pārbagāti, taču autore par grēkāžiem izvēlējusies vien dažus – vispamatīgāko pērienu dabū „draņķa Arvīds Peine”, bet pārējie kolaboracionisti tiek minēti garāmejot. Vai tas būtu romāna ieguvums vai – gluži pretēji – zaudējums? Literāras izrēķināšanās tieši totalitārisma laikmeta kontekstā latviešu literatūrā nav svešas – Andrejs Upīts, izmantodams Staļina laika privilēģijas, pēdējā romānā vērsās pret saviem „laikabiedriem-naidniekiem”, bet ceturtdaļgadsimtu vēlāk Anšlavs Eglītis tiecās satricināt padomju Latvijas pašradītos ideāltēlus. Jaunākajā literatūrā visai līdzīgi rīkojās arī Aivars Kļavis savas godalgotās tetraloģijas pēdējā daļā – epizodēs ar Ojāru Vācieti. Pieļauju, ka G. Repšes vēlme kavēties pie atsevišķiem traģiskiem likteņiem, nevis nodoties šķietami vieglākam ceļam – pagātnes monstru un dēmonu atmaskošanai, šajā gadījumā ir ieguvums. Lesteru ģimene nav tikai atsevišķi indivīdi – tā ir visa latviešu tauta. Ja sērijas līdzautores Ingas Gailes romānā „Stikli” parādīts, cik sašķelts var būt viens cilvēks, tad G. Repšes varoņi ir spēcīgi savā viengabalainībā, taču tiem nav lemts pastāvēt vienotiem; tos jau priekšlaicīgi šķeļ vai nu personiskās ambīcijas, vai nu vēstures nežēlība, vai abi reizē. Šādi autore diagnosticē latviešu tautu, kas no vēstures mācās maz vai nemaz.

Teju vai pravietiski skaudrie vārdi “es visu redzu un iegaumēju. To redzēs manas meitas, mazmeitas un mazmazmeitas, to redzēs Dievs, kad es pavēstīšu” (148), aizskar kolektīvās atmiņas un zemapziņas problēmas – tie nu būtu vēstures stāstnieki, kas pilnmēness bezmiega naktī pie mums un pie autores ieradušies kā aicināti vai neaicināti viesi; vienlaikus tā ir autores pašizvēlētā misija atgādināt par neaizmirstamo un nepiedodamo. Lai arī M. Bērziņa romānam tik radniecīgais fināls (pēc formas, nevis satura!) šķiet mazliet tendenciozs un „publikai piespēlēts”, Gundegas Repšes neviltotā ticība dievišķajam pirmsākumam un nemirstīgajai dvēselei[3] gan literatūrā, gan ārpus tās bez liekām ambīcijām un pārspīlētas upura lomas padara romānu „Bogene” līdzās romānam „Svina garša” par vienu no spilgtākajiem jaunlaiku ieskatiem Otrā pasaules kara absurdajā mežonībā.

[1] Rozentāls A. Gundega Repše: Dusmu robeža ir pārkāpta // Kultūras Diena un izklaide, Nr.67 (2016, 7.apr.), 4.-6.lpp.

[2] LTV raidījuma „Viens pret vienu” sarunā ar žurnālistu G. Rēderu, 2016. gada 19. aprīlī.

[3] Turpat.