Sašķaidot Balkānu olu. Dubravka Ugrešiča „Ragana izdēja olu”

Būsim atklāti – par Balkāniem¹ mums nav zināms nemaz tik daudz. Šobrīd par pamatceļvedi, masu kultūras Vergiliju dienvidslāvu nozīmju haosā, protams, kalpo serbu režisors Emīrs Kusturica (Kusturica pēc “Underground”), kurš regulāri piegādā urbi et orbi vienkāršus “balkānu sižetus”². Tāpat var pieminēt arī Milorada Paviča prozu, sļivovicu un rakiju (lai gan melnkalniešu un maķedoniešu vīni arī ir lieliski, ticiet man), Sarajevas kinofestivālu, pļeskavicu (serb. плескавица – plakana kotlete no liellopu gaļas un cūkgaļas, kuru gatavo uz grila), Balkānu kalnus un viena no Eiropas nemierīgākajiem reģioniem bēdīgo slavu. Diemžēl šī kultūras horizonta paplašinājums notiek izteikti un nepamatoti lēni, tāpēc katra grāmata, kas no skaļajiem Balkānu plašumiem nokļūst latviešu kultūras vidē, ir retums un prieks latviešu lasītājam, kurš nav dienvidslāvu prozas/dzejas lutināts.

Dubravka Ugrešiča³ (1949.) pašlaik ir viena no spilgtākajām horvātu publicistēm; pēc izglītības – krievu literatūras teorijas vēsturniece (interesējas par zinātnisko apvienību ОПОЯЗ), krievu literatūras tulkotāja (Daniila Harmsa, Borisa Piļņaka, Leonīda Dobičina, Konstantīna Vaginova teksti). Ugrešiča ir pasniegusi krievu valodu un literatūru Zagrebas universitātē. Taču politisku apsvērumu dēļ (Horvātijas politiskās dzīves diktatūras tendenču kritika, “nepareiza” nostāja sāpīgajā serbu un horvātu attiecību jautājumā) rakstniecei nācās pamest Zagrebu 1993. gadā, un šodien viņa dzīvo un strādā ASV un Nīderlandē, raksta gan horvātu, gan angļu valodā. Ugrešičas proza savulaik tika apbalvota ar britu laikraksta "The Independent" prēmiju (Independent Foreign Fiction Prize, 2006), itāļu godalgu "Premio Letterario Feronia Cittá di Fiano" (2004), kā arī rakstniece ir kļuvusi par laureāti slovēņu Vilenicas prēmijai (Nagrada Vilenica, 1998), Henriha Manna prēmijai (Heinrich Mann Preis, Akademie Der Kunste Berlin, 2000), Šarla Veijona Eiropas prēmijai par esejām (Le Prix Européen de l'Essai Charles Veillon, Šveice, 1999) u.c.

Viens no pirmajiem svarīgākajiem Ugrešičas tekstiem ir romāns “Štefica Cvek u raljama života” (Štefica Cveks dzīves zobos, romāns tika ekranizēts 1984. gadā). Šo romānu pati autore apzīmēja kā "patchwork roman" — tajā iekļautā ironiskā spēle ar literārajām klišejām un masu kultūras tēliem ir diezgan aktuāla tehnika postmodernajam 1981. gadam, kas kļūst par Ugrešičas turpmāko tekstu stila pamatu.

Arī romāns “Ragana izdēja olu” tiek būvēts tajos pašos postmodernistiskā teksta pastāvēšanas noteikumos, iekļaujot sevī autobiogrāfiskas skices, memuārus, pasaku motīvus un tēlus. Romāns sastāv no trim daļām: "Aizej tur – nezin kur, atnes to – nezin ko"; "Jautā ko jautādams, atceries – atbilde var likt vilties"; "Daudz gribēsi zināt, ātri vecs kļūsi". Kā redzams jau no daļu nosaukumiem, teksts tiek būvēts uz plaša folkloras materiāla pamata, apelējot pie pazīstamajiem slāvu tradicionālās kultūras sižetiem un tēliem. Šis trīsdaļīgais romāns iekļaujas kopējā t.s. “sieviešu postmodernistiskās prozas” laukā: tiek vēstīts par triju ne pārāk jaunu sieviešu likteņiem; viņām ir (burtiski) leļļu vārdi – Kukla, Pupa un Beba, un viņas dodas no dzimtās Zagrebas uz bulgāru kūrortpilsētu. Tur, bez šaubām, viņas sagaida visnegaidītākās tikšanās, komiskas un traģiskas situācijas, kuras tomēr izvēršas par nāvi vai dzīvi, sekojot pasaku pasaules likumiem: “– Bet mēs? Mēs arī steigsimies viņiem pakaļ... Gan dzīvē bieži viss iet šķībi un greizi, bet pasakas uzdevums ir beigties pareizi.” (160) “Sieviešu glancēto žurnālu” jautājumi par ķermeniskumu, novecošanu, seksu, kosmetoloģiju, vīriešiem slīd cauri varoņu runām, bet dzimumu problēmas, kas ir primāras sieviešu prozā, romānā tiek skatītas folkloristisko simbolu aspektā.

Ugrešiča interesanti un ironiski apspēlē sieviešu romāna koncepciju noslēdzošajā daļā “Daudz gribēsi zināt, ātri vecs paliksi”, interpretējot tajā romānā iekļautos folkloras tēlus, un pirmām kārtām – Raganu (horv. Baba Jaga). Šī interpretācija lasītājam tiek sniegta vēstules/kāda neeksistējoša slāvu folkloras pētnieka Dr. Aba Bagaja romāna recenzijas veidā. Atceroties par Dubravkas Ugrešiča akadēmisko pagātni, šāds gājiens neizbrīna. Pat vairāk – profesionāls folklorists viņas piedāvātās interpretācijas uzskatīs par visnotaļ veiksmīgām un daudzviet patiesām⁴, tā kā romānā skatītie Raganas, piestas, pirts, putna tēli utt. lieliski iekļaujas klasiskajos slāvu folkloras pētījumos. Šī romāna varoņu satuvināšana ar (galvenokārt – krievu folkloras) pasaku tēliem šķiet ļoti veiksmīga – Raganas tēls tiek projicēts secīgi uz katru no trim tēlotajām sievietēm, savukārt Mevludina personāžs otrajā romāna daļā apelē pie Muļķa Ivana (Ивана Дурака) tēla, misters Šeiks var tikt saistīts ar pasaku princi utt.

Folkloras tēlu un motīvu iekļaušanas mehānisms mūsdienu literatūras tekstos liecina par šo “pasaku sižetu” vitalitāti. Masu kultūra sen un aktīvi izmanto tradicionālās kultūras (folkloras) tēlus, un Ugrešičas romāns šajā ziņā kļūst par lielisku, ironisku šīs stratēģijas invariantu. Turklāt tradicionālās folkloras tēli veiksmīgi sajaucas ar jau postfolkloristiskās pasaules reālijām – piemēram, “jaunkrieva” tēls romānā, spa salonu rituālu klāsts utt. Rakstniece piedāvā lasītājam stāstu, kas sarakstīts sieviešu romāna tradīcijā, bet tad negaidīti sašķaida šo “olu”, atrodot jaunas (iespējamās) nozīmes tekstā, kas no pirmā acu skata ir vienkāršs un pārredzami sakārtots.

Ugrišičas romāns var tikt lasīts vairākos līmeņos, un tā potenciālajiem lasītājiem nudien nav obligāti jābūt folkloristiem vai cilvēkiem, kas pēta vārda «Baba Jaga» etimoloģiju. Ugrišičas stils ir ironisks un viegls, bet autore, būdama uzticīga postmodernistiskajiem ideāliem, romāna tekstu sarežģī. Šo “Balkānu olu” ir vērts sašķaidīt un nogaršot. Varbūt iepatiksies!