Cauri laikam un telpai. Luīze Pastore „Mākslas detektīvi: Svešinieka atnākšana”

Atgādināšu, ka „Mākslas detektīvu” grāmatu kodols ir glezna, ap kuru vijas sižets. Trešajā grāmatā par satura centru izvēlēts mākslinieka Niklāva Strunkes 1927. gadā radītais darbs „Cilvēks, kas ieiet istabā”. Šoreiz gan glezna un tās ideja tiek apspēlētas mazliet citādi nekā iepriekšējās grāmatās. Ja iepriekš grāmatas varoņi Teo un Poga nokļuva gleznās, tad šoreiz viņi medī kādu aizdomīgu vīru vārdā Struņķis, kurš pārsteidz pilsētas iedzīvotājus ar savu maģisko spēju staigāt cauri sienām. Avīzes vēsta, ka, iespējams, tas ir kāds cirka mākslinieks. Katrā ziņā Teo, nodēvējot viņu par Pelēko Vīru, priecājas, ka beidzot ir atradis sev detektīva cienīgu uzdevumu – noskaidrot, kas ir šis noslēpumainais svešinieks un no kurienes viņš ir radies. Poga bez šaubām labprāt iesaistās Teo avantūrā, un tā sākas viņu trešais neparastais ceļojums mākslas pasaulē.

Grāmatas vēstījuma stils ir ļoti jautrs, rotaļīgs un poētismu pilns. Tādi salīdzinājumi kā „Pelēkais Vīrs sāka vārīties kā piparota gulaša zupa” (27), „tievs kā papīra lapa” (18) un „rokas tirinājās kā lupatu lelles” (27) ir patiešām uzjautrinoši. Lasot grāmatas un runājoties ar māsas bērniem, esmu pamanījusi, ka salīdzinājumiem gan dzīvē, gan grāmatās ir liela nozīme – bērni tos pamana un par tiem smejas. Tie ir viena no grāmatas panākumu atslēgām.

Piekrītu Ingas Žoludes recenzijā minētajai domai[1], ka ļoti atsvaidzinoša un līksma lasīšanas pieredze ir arī Pogas suņa Komata rotaļīgā valoda: „Es māku riet tikai latviešu VAU-lodā!” (37); „at-VAU-noties ne-VAU-rēju” (37); „VAU-reni” (34) u. tml.

Taču aizķeršanās vietas, manuprāt, varētu būt sarežģītie vārdi, piemēram, „masu hipnoze” (12), „melanholija” (8), „rojāla peizāža” (27), „psihopātija” (8), „kaifoja” (29) u. c. Pieļauju, ka tie ir izmantoti apzināti, taču bērnu grāmatās lietas varētu saukt vienkāršākos vārdos, lai stāstījums ritētu raitāk un saprotamāk arī kopā ar mazākiem bērniem.

Vērtīgi ir tas, ka mākslas detektīvstāsti turpina ne tikai rosināt interesi par mākslu un tās aizkulisēm, bet arī iepazīstināt ar laiku un gaisotni, kurā konkrētais mākslas darbs ir tapis. Šajā gadījumā tas ir 1927. gads, kurā, sekojot Pelēkajam Vīram, kurš staigā ne tikai cauri sienām, bet arī cauri laikiem, izdodas nokļūt arī grāmatas varoņiem Teo un Pogai. Kā savā atsauksmē par grāmatu „Svešinieka atnākšana” raksta Spīgana Spektore, „tās gleznas ir viena viltīga padarīšana – ja jau reiz Teo un Poga var iekāpt gleznās, noteikti no tām kāds var arī izkāpt”[2]. Tas tad arī izrādās trešās grāmatas galvenais āķis, ka šoreiz no gleznas ir izkāpis kāds ārkārtīgi svarīgs cilvēks.

Šīs grāmatas milzīgā priekšrocība ir detaļas un fakti. Detaļas ilustrācijās, detaļas aprakstos, kas ļauj noticēt notiekošajam. Var just, ka grāmatas tapšanā ieguldīts pamatīgs izpētes darbs – gan par tā laika vidi, gan par cilvēkiem. Lai gan grāmatā pieminētās pagājušā gadsimta liecības – žurnāls „Zeltene”, veģetārā kafejnīca „SUKUB NR. 6”, „Otto Schwarz restorāns” u. c., domājams, ka tās vairāk interesēs vecākus, kuri kopā ar bērniem lasīs šo grāmat., Tikmēr mazie lasītāji varēs aplūkot daiļās ilustrācijas ar senlaicīgām mašīnām, kafejnīcām un dāmām elegantos vakartērpos.

Interesanti, ka par vienu no grāmatas varoņiem kļuvis dzejnieks Aleksandrs Čaks, kurš, kā izrādās, patiesi ir bijis mākslinieka Niklāva Strunkes draugs. Pārvēršot slavenus māksliniekus vai dzejniekus par grāmatu varoņiem, var ieinteresēt un aicināt uzzināt par viņiem vairāk – ne tikai par pašām personībām, bet arī par radošu cilvēku ikdienu un nodarbošanos – kā viņi pavada laiku, kur viņi smeļas iedvesmu saviem darbiem. Grāmatā „Svešinieka atnākšana” uzmanība ir pievērsta arī Itālijai un tās kultūrai, jo tā iedvesmojusi Niklāvu Strunki un to viņš bija uzskatījis par savu otro dzimteni. Kā minēts grāmatā, tieši no turienes un tieši viņš Latvijā ieviesis itālisko sveicienu „čau”.

Mākslinieces Elīnas Brasliņas ieguldījums grāmatā un stāstā ir fantastisks! Īpašu uzmanību piesaista 35. lappuse, kurā attēlota Rīga 1927. gadā: kiosks un afišu stabs, kariete un Pulvertornis, kā arī „Ērenpreisa” izkārtne un, protams, atjautīgie grāmatas varoņi. Māksliniece ir saglabājusi savu rokrakstu, taču vietām ir paspēlējusies arī ar kubismu, iedvesmojoties no Strunkes darba „Cilvēks, kas ieiet istabā”.

Lieliska pievienotā vērtība grāmatai ir arī N. Strunkes radošās biogrāfijas un izmantotās gleznas apraksti. Ja ne bērniem, tad vecākiem tie noteikti varētu paplašināt redzesloku un zināšanas par Latvijas mākslu un māksliniekiem. Kultūras atsauces un mākslinieciskais pienesums grāmatā ir milzīgs, bet mazliet lielāks akcents būtu jāliek uz atjautīgajiem grāmatu varoņiem un viņu raksturiem. Brīžiem šķiet, ka pārāk daudz uzmanības tiek pievērsts tam, kas varētu patikt pieaugušajiem, piemēram, labākās kafijas medības un espreso aromāts – vai tas mazajiem lasītājiem kaut ko izteiks? Nez vai. Taču Čaka dzejolis „Jaunkundze ar sunīti” grāmatas beigās gan šķiet ļoti atbilstošs un iederīgs, turklāt ar uzdevumu bērniem!

Kopumā gan trešā grāmata, gan visa sērija kopumā atstāj ļoti pozitīvu un pārliecinošu iespaidu, jo ir viscaur izglītojoša, izklaidējoša, ar bagātīgu, sulīgu valodu un krāšņām, oriģinālām ilustrācijām.

[1] www.satori.lv/raksts/10573

[2] spigana.spektore.lv/2015/11/20/svesinieka-atnaksana-luize-pastore