Dzīvā satiksme. Gunsteins Bake „Moda un Oda”

„Sešpadsmit gadus pirms Stīvenu Kingu sabrauca un savainoja neuzmanīgs šoferis, viņš uzrakstīja „Kristīni”, ko vēlāk ekranizēja Džons Kārpenters. Šajā romānā automašīna ir sieviete, kas piedāvā jaunajam puisim varu pār pasauli un pārvieto robežas, kuras vada viņa dzīvi. Turklāt viņa ir privātīpašnieciska, bīstama, kaprīza mātīte, kas iznīcina jebkādu konkurenci. Automašīna atver visu, aizver visu. Visuvarenais puisis drīz vien nespēj izturēt. Viss apdraud viņa īsto mīlestību. Kristīni, Plymouth Fury modeli, nekad nevar sadragāt tik stipri, lai viņa nepamostos un nesadziedētu sevi, viņu vada atriebība, kas ir viņas dziļākā būtība un instinkts. Stīvens Kings nopērk mašīnu, kura viņu notrieca, sapņo, ka sadragās to paša rokām, tomēr klusi atdod autokapsētai, iznīcības mašinērijai,” (220) raksta Gunsteins Bake oriģinālajā un neparastajā romānā par satiksmi – „Moda un Oda”. Norvēģa grāmata, kā rakstīts uz tās aizmugurējā vāka, patiešām rada jaunu priekšstatu par to, kas un kāds var būt romāns, spējot saskatīt dažādas sakarības it kā sakarību neesamībā un ieraugot dzīvē neparastas paralēles.

No vienas puses, šoreiz patiesi var pateikties tam, ka uz grāmatas pēdējā vāka iezīmēts romāna sižets. Varbūt kādam tas šķitīs lieki, taču romāna detalizētajā un sīko nodaļu veidotajā plūdumā un burzmā, kurā dominē kas līdzīgs apziņas plūsmai, bet ko precīzāk varētu dēvēt par asociāciju plūsmu, var itin viegli apmaldīties un aizmirsties. Romānam ir tendence mainīties, un šķiet, ka autors, to rakstot, tiešām ir paļāvies uz asociatīvu virzību, nevis pakļaušanos sižetiskās līnijas robežām un loģiskumam. Tomēr var noģist G. Bakes informatīvo koncentrēšanos uz satiksmes tēmu un tās faktoloģisko pārzināšanu, kas ļāvusi viņam meistarīgi padarīt to par asociāciju plūsmu ar noteiktu, bet erozijai un straumei pakļautu gultni. Un šī gultne ir satiksme, automašīnu tēma, liriska apcere prozā, kas tikai netīšām, tā šķiet, tapusi par romānu, jo plūdusi nespējā to apturēt. Pārsteidz tas, kā autoram izdevies tik rutinētu, mehanizētu un sistematizētu, un arī bīstami nepatīkamu padarīšanu kā mašīnas un satiksmi pārvērst par liriskas apceres objektu... Taču, lai tēma nekļūtu galīgi salkana, autoram to izdodas līdzsvarot vismaz divos veidos – gana „neerotizētu” seksa ainu aprakstos un tādā kā balansēšanā starp „labo un ļauno”, kas iemīt cilvēku radītā un izmantotā satiksmē, un ar satiksmi var tiklab saprast automašīnu ceļus, cik cilvēku ceļus citam pie cita vai garām.  Tātad skaistais, no vienas puses, ko autors uzrāda – kaut vai patiešām brīnišķīgajā ainā ar meitenes nogulšanos uz mīksta asfalta un viņas kleitas ziedu raksta palikšanu tajā (ainā, kas pirmo reizi dzirdēta Prozas lasījumos pirms vairākiem gadiem un kas radīja patiesu vēlmi romānu izlasīt pilnībā, un prieks, ka apgāds „Mansards” ir par šo iespēju parūpējies) –, un faktoloģiski asociatīvais tiešums, kas piestāv automašīnas tēlam, no otras puses, ietver romānu un padara to par sava veida šedevru romānu žanrā.

Bet kas tad īsti ir „Moda un Oda”? Vai tiešām romāns par satiksmi? Savulaik pamatskolas sākumā man un maniem klasesbiedriem nācās sastapties ar Gundegas Repšes stāstu „Jorens kokā kāpējs” (iespējams – mūsu pirmā sastapšanās ar latviešu jaunāko literatūru), un tas raisīja jautājumu: par ko ir šis stāsts? Nē, ne par stārķiem. Skolotāja visai kategoriski paziņoja, ka literatūra nemēdz būt par ko citu, tikai par cilvēkiem. Un, to paturot prātā, jāsastopas ar Gunsteina Bakes veikumu – romānu par satiksmi, kas reizē ir un nav par satiksmi. Tas sākas ar stāstu par dvīņu meitenēm Modu un Odu, kuras dodas ceļā automašīnā ar vecākiem Jūnu Berri un Rutu Būri, bet šajā ceļojumā zaudē māti un patiesībā visu dzīvi, lai gan vismaz daļa ģimenes izdzīvo. Kā vēlāk atklājas – izdzīvo, bet vairs nespēj (viens – nedz fiziski, otrs – nedz garīgi) dzīvot „normālu” dzīvi. To turpmāk pārvalda vienīgi mehānika un satiksme – Jūns Berre ir gandrīz vai robots, jo nespēj kustēties, savukārt Moda/Oda cenšas „pārvaldīt” satiksmi gan no gaisa, strādādama par satiksmes ziņu reportieri, gan ar melna mersedesa starpniecību – kā bērnībā piedzīvotās traumas ietekmēta „atriebēja” liktenim. Taču visu romānu apvieno nevis šie it kā centrālie tēli, bet gan jauns puisis vārdā Lūvalls, kuru interesē ne tikai mašīnas, bet arī minētās ģimenes noslēpumainība.

Jāatzīst, ka „Moda un Oda” ir romāns, ko labāk lasīt gana strauji un „vienā elpas vilcienā”. Par iemeslu var minēt tā asociatīvo bagātību, kas jau lasīšanas uzsākšanas brīdī „noved lasītāju no ceļa”. Ik mirklis, ik teikums var kalpot par personīgo izjūtu un asociāciju radīšanas lauku, kur gremdēties un aizmirsties, kas savukārt noteiktā līmenī neļauj saglabāt loģiskuma ķēdīti, un romāns, īpaši sižets izsīkst vai izplēn, vai izplūst pārāk daudzos virzienos, nesaglabājot noteiktu vienotu sajūtu, kas grāmatu kontekstā tomēr ir būtiska, lai varētu par to pateikt ko sakarīgu. Turklāt, ja gadās lasīt grāmatu ar lielākiem starplaikiem, pēcsajūtā saglabājas izteikts fragmentārisms ar personīgi iezīmētām spilgtākajām detaļām – piemēram, Modas un Odas bērnībā pa TV rādītā princese Diāna, kura asociatīvi uzreiz saistās ar nāvi autoavārijā, un te redzams, cik veikli autors pārvalda un virza lasītāja asociācijas, cik „nemanāmi” viņš veido blīvo romānu piepildošo vielu. Nevar noliegt, ka atmiņā paliek vissirreālākā romāna aina – Lūvalla „ielaušanās” pie Jūna Berres un gluži vai fiziskā dīvainā zivs norīšanas sajūta: „Stikls saplīst sīkās, tālās zvaigznītēs, kam vajadzētu lēnām nolīt un pavērt jaunu tumsu vai jaunu gaismu; taču stikls nobirst pār Raimondu un Lūvallu un atspiež viņus atpakaļ. Lūvallam sejā iešļācas ūdens, un viņš jūt kaut ko kustamies mutē, nespēj to izspļaut un ir spiests norīt – tā ir... maza zivtiņa? Zivtiņa caur rīkli noslīd lejā, skābes jūrā. Tad ūdens jau ir pazudis, tas vairs nešļācas, Lūvallam šķita, ka viņš noslīkst, bet tā nenotiek. Es noriju mazu zivtiņu, viņš grib sacīt, bet iznāk tikai klepus.” (199) Un atmiņā paliek G. Bakes izgaismotais paradokss, kas savukārt raisa tālākas pārdomas – kāda mednieka medīts lācis, kas tiek uzskatīts par bīstamu, jo saplosījis cilvēku, un autors norāda – jā, pieci lāča saplosītie pret 250 automašīnu nonāvētajiem gadā... Un jāiznīcina lācis.

Galu galā „Moda un Oda” top par grāmatu, kas atklāj cilvēku uztveres savdabības un līkločus, tā ir grāmata, kas, runājot par Norvēģiju, norāda uz urbānās sabiedrības pasaulsuzskatu, attieksmi pret dzīvību un nāvi utt. Par spīti tās lirismam grāmata rada skarbu un dažubrīd arī gana „atbaidošu” sajūtu, it kā cilvēki būtu tie, kuri mehanizējas, nevis automašīnas. Un iespējams, ka tā arī ir – varbūt uz to ir gribējis norādīt autors, un viņam ir izdevies ne tikai tas vien. Nē, tā nav grāmata, kas ļauj saglabāt asfaltā kleitas ziedu rakstu, tā ir grāmata, kas apliecina, ka ziedu raksta esamībai piemīt mirkļa ilgums un dzīvei piemīt melna mersedesa ātrgaita tumšā kalnu tunelī. Taču vienlaikus tas tiešām ir lielisks un unikāls romāns – vismaz tāds, ko intuitīvi var savienot ar „Ulisa” blīvumu un „Deloveja kundzes” asociativitāti.

Nobeigumā vēl noteikti jāpiemin tulkotājas Daces Deniņas meistarīgais darbs ar šo romānu un gluži pelnītā LALIGABAs 2014 nominācija „Labākais tulkojums”. To, ka šādu grāmatu nav viegli pārcelt citā valodā, varētu apliecināt kaut vai tas, ka tajā prozas teksts ir ļoti dažāds, to caurauž ne tikai loģiski teikumu pārrāvumi un sadalījumi, bet arī teksti saistītā valodā, stilistiskas nianses utt. Tā ir ne tikai „cīņa” ar valodu, bet arī ar formu. Taču tulkotāja to ir padarījusi par organisku tekstu – valoda nešķiet samežģīta, kaut gan romāna sižets un attīstība tādi ir. Līdz ar to romāns veido pilnīgu, noslēgtu veselumu, par kuru nerodas lieki jautājumi – tikai tie, kas saistīti ar pārdomām un secinājumiem, bet tādi jautājumi ir tikai gaidīti un pat nepieciešami.