Vācu rakstnieces Anetes Mīrsvas (Annette Mierswa, 1969) grāmata "Samsona ceļojums" ("Jāņa Rozes apgāds", 2016) pie manis nonāca Ziemassvētkos. Laikā, kad visapkārt valda brīnumi un pasakas. Tieši tāda arī ir šī grāmata, kurā stāstīts par puisēnu Matsu un suņabrāli Samsonu. Anete Mīrsva ar "Samsona ceļojumu" pagājušajā gadā kļuvusi par Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureāti, un balvu par šīs grāmatas tulkojumu ir saņēmusi Inga Karlsberga.

"Samsona ceļojums" ir ierindojams bērnu literatūras žanrā. Bet, kā jau lielāko daļu bērnu literatūras, to var lasīt arī pieaugušie. Tekstu papildina mākslinieka Mārtiņa Zuša ilustrācijas. Ar šo darbu ir viegli "saslēgties", to nodrošina gan raitā valoda, gan stāsta hronoloģiskais ritējums. Grāmatā vēstīts par mazu desmitgadīgu zēnu Matsu un viņa sirmo suņabrāli Samsonu. Samsons ir slims, un Matss apzinās, ka suns drīz mirs, tāpēc zēns aizlavās no mājām, lai dotos pie sava vectēva – mīļi dēvēta par Vējavicu – cerībā, ka vectēvs izglābs Samsonu. Matss nespēj pieņemt, ka no viņa aiziet tētis, ka mammas dēļ viņi vairs neapciemo vectētiņu un nu arī Samsonam ir jādodas prom. "Samsons bija mans brālis un labākais suns pasaulē. Bez Samsona man būtu grūti izturēt. Mamma dzīvoja uz citas planētas, bet tēta nebija." (7. lpp.) Matsa piedzīvojums sākas, kad viņš dodas pie vectētiņa. Šis nepavisam nav parasts vectētiņš: Vējavica ir izgudrotājs un dzīvo mežā, valriekstu kokā, kuru sauc Luna. Pie vectētiņa Matss jūtas laimīgs, jo šī ir vieta, kurā tiek īstenoti neprātīgi izgudrojumi, atrodamas atbildes uz Matsa jautājumiem un, pats galvenais, ir cerība glābt Samsonu. Vējavicas nams ir brīnumaina vieta, kurā viss ir iespējams. Vectētiņa mājas un Samsona aiziešana ir kā katalizators, kas liek Matsa mātei atgriezties uz tās pašas planētas, kur dzīvo viņas dēls. Mīrsva savā grāmatā ļoti veiksmīgi iepinusi filozofiskus jautājumus, kurus bieži vien sev un citiem uzdod ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. Viens no jautājumiem, kas vijas cauri visam stāstam, – kādā krāsā ir nāve? Un, patiesi, kādā? Vai tipiski melna vai tomēr kādā citā krāsā? Lai uzzinātu atbildi, grāmata ir jāizlasa līdz pašām beigām, un varu tikai pačukstēt: atbilde lasītāju pārsteigs. Autore piedāvā skatījumu uz nāvi, sāpēm, draudzību un ģimenes attiecībām gan bērna, gan pieaugušā acīm. Cik gan nav tādu ģimeņu, kurās ir tikai viens vecāks, kam darba dēļ nepietiek laika bērnam? Bieži šādās ģimenēs ir kāds mīlulis, kurš bērnam ir drauga vietā. Šis suns vai kaķis kļūst par ģimenes locekli ja ne visai ģimenei, tad bērnam pilnīgi noteikti. Anete Mīrsva mums parāda, cik cieša ir bērna pieķeršanās un mīlestība pret dzīvnieku un cik ļoti arī dzīvnieks ir pieķēries bērnam.

Grāmata mazajam vai lielajam lasītājam liks aizdomāties par dabas skaistumu un savu atbildību par to. Rūpes par dabu grāmatā iemieso Matsa bērnības draudzene Merle, kas sapņo kļūt par dabas aktīvisti. "Dobuma sienas bija rotātas ar grebumiem. Tur bija vaļi, delfīni un sīkas zivtiņas, lieli tankkuģi, koki, virs kuriem riņķoja helihopteri, zemeslode ar kontinentiem, roņiem un leduslāčiem, tāds kā plats tornis, no kura cēlās mākoņi, gumijas laiva, dūmojošas mašīnas, lieli pērtiķi un mazi bērni... Viņa pamāja. – Tā ir mana nākotne, – Merle teica." (111. lpp.) Grāmatā autore arī uzsvērusi: katram cilvēkam ir jāseko savam sapnim neatkarīgi no tā, ko citi par to domā. Manuprāt, tā ir svarīga atziņa, kuru iemācīt mazajam lasītājam un kura būtu jāatceras arī lielajiem lasītājiem.      

Grāmatu var lasīt jebkurš: tā var būt aizraujoša vakara pasaciņa mazākajiem, laba pirmā grāmatiņa lielākajiem un arī jauks stāsts pieaugušajiem, kas atgādina par patiesām vērtībām un ģimenes siltumu. 

Share