CONFERENCE
Arī mūsu valstij šis jautājums šobrīd ir aktuāls – kā Eiropas Savienības dalībvalstij Latvijai jāuzņem noteikts bēgļu skaits. Lai gan Baltijas valstis nav bēgļu iecienītākais galamērķis, ja salīdzina ar Vāciju un Franciju, ES politika un situācija Austrumos un daudzās trešās pasaules valstīs (kā ziņo ES oficiālais statistikas birojs „Eurostat”, visvairāk cilvēku bēg no kara plosītajiem apgabaliem – Sīrijas, Ēģiptes, Irākas, Lībijas un Somālijas[1]) daudziem, emigrantus sagaidot, liek sastapties gan ar savām fobijām, gan domāt, kā rast šādai situācijai risinājumu.
R. Puertolā piedāvā savu skatījumu. Romānā sastopamie emigranti ceļo no Libānas, Ēģiptes un Sudānas. Viņu liktenis mēdz būt nežēlīgs – ir tādi, kuri noslīkst, lielā skaitā pārvietojoties ar nelielu laivu, ir tādi, kuri nemitīgi bēguļo, tādi, kurus atrodot pārsūta no vienas valsts uz citu. Galvenais varonis gan ir indietis – pēc profesijas faķīrs – ar visai skanīgu vārdu Ašatašatru Lavašs Patels, kurš stāsta laikā iegūst visdažādākās transformācijas – Ašāk dod šautru, lavašs, Ēd pašu. Vārda latviskojums un tā piedāvātās variācijas ir asprātīgas un amizantas, norādot uz grāmatas veiksmīgo latviskojumu kopumā. No franču valodas grāmatu tulkojusi Astra Skrābane.
Romāna valoda ir ļoti raita un dzīva. Stāsta gaitu virza gan dialogi, gan iekšējais monologs, kam raksturīgs dzirkstošs humors. Šo humora devu pastiprina galvenā varoņa nemitīgā dedukcijas metodes izmantošana, kurā secinājumi tiek iegūti, balstoties uz vispārīgiem spriedumiem. Tā, piemēram, veikalā faķīrs mēģina saprast, cik ir pareizs laiks: „Viņš nezināja, cik pulkstenis. Un iekštelpās nav iespējams to noteikt pēc saules. Viņa brālēns Pakmans (izrunājiet Pag, mans) kādu dienu bija stāstījis, ka Lasvegasas kazino vairs neesot sienas pulksteņu. Tādejādi klienti neapzinoties, kā paiet laiks, un iztērējot daudz vairāk naudas, nekā paredzēts. Ar pulksteni vai bez tā, bet iztērēt vairāk, nekā bija iecerējis, Ašatašatru nozīmēja tādu greznību, kādu viņš nekādā gadījumā nevarēja atļauties.” (29) Reizēm galvenā varoņa spriedumi nenoved pie kārotās atbildes, un tas atkal ļauj par viņu pasmieties. Lai arī stāsta tēma ir visai nopietna un aktuāla, tomēr valoda un galvenā varoņa pārdomas to līdzsvaro, piešķirot romānam komisku nokrāsu. Jau romāna sākumā, kad autors iepazīstina ar faķīru, top skaidrs, ka šis darbs liks smaidīt: „Būdams faķīrs pēc savas kārtas, Ašatašatru Lavašs (izrunājiet ašāk dod šautru, lavašs) bija nolēmis doties savā pirmajā braucienā uz Eiropu inkognito.” (13)
Pateicoties dzimtā ciema saziedotajai naudai, Ašatašatru dodas uz Eiropu, un ceļojums viņu iesaista nebeidzamā piedzīvojumu virtenē. Visneticamākajā veidā viņš ceļo no vienas Eiropas valsts uz citu. Francijā Asatašatru ir ieradies, lai nopirktu naglu gultu it kā muguras problēmām, IKEA veikalā viņš iepazīstas ar Mariju, kura liek mainīt iepriekšējo dzīves uztveri, tālāk ceļš skapī ved uz Apvienoto Karalisti. Lielbritānijā viņu kopā ar kādu imigrantu kompāniju noķer policija, un visi tiek aizsūtīti uz Barselonu.. Spānijas lidostā indietis ierāpjas milzīgā čemodānā, kurš tiek iekrauts lidmašīnā uz Romu. Itālijas ceļojums ļauj iepazīt aktrisi Sofiju Marso un kļūt par rakstnieku, nopelnot simts tūkstošus eiro.
Romēna Puertolā darbs ir kā nebeidzams piedzīvojumu stāsts ar savu morāli – lai kaut ko par sevi saprastu, lai kļūtu par labāku cilvēku, ir jāiziet cauri dažādiem dzīves pārbaudījumiem. Nokļūstot ārpus savas dzimtenes, faķīrs, kurš visu līdzšinējo laiku ir krāpis līdzcilvēkus ar saviem jokiem un meliem, sāk saprast, ka tā darīt nav labi. Satiktie cilvēki un pārdzīvotais ļauj saprast, ka meli nav vienīgais izdzīvošanas variants, ka pasaulē ir jauki un godīgi cilvēki un viņiem klājas labi. Turklāt Ašatašatru iemīlas Francijas veikalā satiktajā sievietē, kas viņam liek mainīt savus uzskatus. Indietis vēlas citiem palīdzēt un darīt labu. Eiropā viņš pirmo reizi sāk saprast, ka tas, kā viņš dzīvojis iepriekš, nav labi. Paslēpjoties lielveikala skapī, galvenais romāna varonis neatgriezeniski maina savu dzīvi, lai arī brīžiem viņam uzglūn nāves briesmas, pāris dienās Ašataštru ir piedzīvojis vairāk nekā visas dzīves laikā, un tas viņu priecē.
R. Puertolā romanām ir laimīgas beigas, kas šo interesanto lasāmvielu padara nedaudz sentimentālu. Tomēr tik patīkamam vakara sabiedrotajam, kur neviens no nākamā ceļojuma galamērķiem un veidiem, kā turp nokļūt, nav iepriekš paredzams, tas pat nedaudz piestāv. Grāmata spēj sniegt netipisku prieka devu, ko raksturo divi vārdi – „piedzīvojums” un „ceļojums”. Piedzīvojumu sagādā iepazīšanās ar visneiedomājamākajiem cilvēkiem – aktrisi, imigrantiem, taksistu u. c. Savukārt neparedzēti ceļojumi ved galveno varoni caur Itāliju, Spāniju, Lielbritānija. Brīnumainā kārtā autors ļauj arī lasītājiem pievienoties šiem ceļojumiem un izjust patiesu piedzīvojumu, lasot šo grāmatu.
[1] http://www.diena.lv/pasaule/es-uzsaks-debates-par-migracijas-programmu-14090050 30.08.2015
