CONFERENCE
...gūt, skatoties labu Eiropas kino, lasot attiecīgās grāmatas u. tml., kamēr tai pašai nelaimīgajai fizikai vai ķīmijai bez praktiskajiem laboratorijas darbiem nopietna seguma nebūs nekad), uzskatu, ka Izglītības un zinātnes ministrijai būtu jānodrošina tieši pretējais, proti, tas, lai ikkatram skolēnam, absolvējot liceju, vidusskolu, ģimnāziju vai vakara (maiņu) vidusskolu, būtu kaut vai elementāra zināšanu bāze fizikā, ķīmijā, bioloģijā un ģeogrāfijā kā atsevišķās disciplīnās, nevis vienotā mācību satura blokā „dabaszinības” ar mazu stundu skaitu nedēļā, jo tas ilgtermiņā ir aktuāls temats ne tikai tautsaimniecībā, bet arī mūsu ikdienā.
Izglītības situācija ir, maigi izsakoties, nejēdzīga – vēl pirms Latvijas Republikas faktiskās neatkarības atjaunošanas tika pieņemts Izglītības likums, kas skolēnam ļāva izvēlēties to, vai dabaszinātņu disciplīnas apgūt padziļināti vai nē; protams, caurmērā bija vērojama tendence izvēlēties humanitāros, nevis eksaktos mācību priekšmetus, pat ja īpašu spēju nebija. (Vladimira Nabokova vārdiem runājot, piedāvāju spilgtu ainiņu: vārdā neminamas ģimnāzijas tā saucamo literātu (!) klasē savulaik mācījās vienaudzes, kuras visā nopietnībā domāja, ka Ivans Bargais ir slavens mākslinieks, ka Prūsija ir senais Latvijas nosaukums un ka Rainis un Aspazija vēl ir dzīvi. Tiesa, viņu maldīgā pārliecība ātri vien tika izskausta.)
Banālā patiesība, ka dabaszinātņu obligāta un padziļināta apguve ļauj vispusīgi attīstīt cilvēku, nav nekas jauns, tomēr vēl joprojām diezin vai kāds atklāti nosodīs būtnes, kuras nezina tādas pseidointeliģences zieda gudrības kā, piemēram, Lielā hadronu pretkūļu paātrinātāja funkcijas, Bandarseribegavanas atrašanās vietu vai to, kas ir dominantā atraitnes matu līnija, lai gan šajās jomās ignorance un elementāru faktu neziņa, domāju, ir vismaz tikpat kaitinoša kā tad, ja mietpilsoņi atklāti pauž sajūsmu par Andra Kiviča memuāru kvalitāti, nesaprot to, kāpēc Jaunā Rīgas teātra izrādē par hasīdu dzīvi ālējas Eimija Vainhausa, vai apgalvo, ka viņi jau nu Kazimira Maļeviča „Melno kvadrātu” uzmālētu, „ka nemetas”[1].
Dabaszinātņu sekmīga apguve ļauj labāk izprast arī mākslas parādības. Uzskats, ka „mākslās svaidītie” neko nejēdz no eksaktajiem priekšmetiem, ir aplams, ja atceramies, ka Tomass Stērns Eliots gadā, kad sarakstīja „Nīko zemi”, bija garlaicīga bankas „baltā apkaklīte”, kura no pārstrādāšanās bija spiesta atgūt spēkus Šveices sanatorijā[2], to, ka „Alises Brīnumzemē” autors Lūiss Kerols sarakstīja traktātu analītiskajā ģeometrijā[3], vai to, ka zinātnieka Luija Pastēra bērnībā ģimene bija pārliecināta, ka viņš kļūs par mākslinieku, bet vēlāk skaudīgi nelabvēļi izteicās: „Labi, ka šis ķīmiķis nenodarbojas ar glezniecību: viņš būtu mums bīstams sāncensis”[4]. Savukārt Ojāra Vācieša skolotāja Marta Račevska atceras, ka „ķīmiju, bioloģiju, ģeogrāfiju un astronomiju viņš mācījās pārsvarā teicami, (..) zīmēja tabulas ķīmijas un bioloģijas stundām, kartes ģeogrāfijā, ar sevišķu mīlestību veidoja zvaigžņu sistēmas kartes astronomijā, (..) izdeva ģeogrāfijas žurnālu „Kristāls”, vāca un veidoja dažādu iežu kolekcijas.”[5] Tādējādi, esot lietpratībai abās jomās (lai gan var pieņemt arī to, ka dzejā nav nepieciešama konkrēta pieredze, jo iztēlē tā darbojas asociatīvi, tēlu veidā), gan kvantu mehānikas speciālists, gan valodnieks lieliski sapratīs, ko domā Artis Ostups, sakot, ka „dzīve atspīd laboranta halātā”[6], vai to, kā Arvja Vigula liriskais „es” vēro „gaismas daļiņas, kas dalās līdzīgi stafilokokiem”[7].
Lai gan Tatjanas Koķes spriedumi par humanitāro jomu (ne)efektivitāti („papētiet valsts programmu rezultātus sociālajās zinātnēs, un, kad jūs man atnesīsiet superargumentus, tad arī palīdzēsim viņiem atrast līdzekļus”[8]) vai, lietojot Normunda Naumaņa terminoloģiju, Žanetas d’Arkas (bijušās kultūras ministres Žanetas Jaunzemes - Grendes) saistība ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru ir tiešām kaitinoša, katru gadu humanitārajās jomās veidojas ap 30 - 40% liela pārprodukcija, kurpretim Latvija pat saviem niecīgajiem mērogiem nevar nodrošināt inženierus un IT speciālistus studētgribētāju trūkuma dēļ, lai gan atvēlētais budžeta vietu skaits ir ievērojams. Rūpīgi pārdomājot studiju izvēli, daudzpusīgi attīstītam cilvēkam ir liela iespējamība atrast sirdij tuvu profesiju[9]; šāda darbavieta ir, piemēram, Mākslīgā intelekta laboratorija, kas patīkami apvieno kreisās un labās smadzeņu puslodes funkcijas.
Latvijai būtu vērts mācīties pēc Čikāgas universitātes parauga, kur pat bakalaura studentiem lekcijas pasniedz Nobela prēmijas laureāti (mūsu gadījumā tie būtu zinoši profesori); tāpat būtu jāpārtrauc ņurdēšana par cilvēku neorientēšanos humanitārajā jomā, ja mākslinieks (un labi vēl, ja tā!) pats nevar godīgi atbildēt par individuālo sekmju līmeni dabaszinātnēs (jo citādi šāda attieksme šķiet divkosīga), un jāpārskata Izglītības likuma standarti, lai nepieļautu iespēju, ka prestižu skolu absolventi nespēj diskutēt par tēmu, kas nav tieši saistīta ar viņu studiju programmu.
* Tīfentāle, A. Visi izsakās, zina vai - ne. www.diena.lv/kd/eksperti-blogeri/visi-izsakas-zina-vai-ne-13973861
[1] Ozerkovs, D. Skatītājs kā balasts vai komunikācijas mitoloģija. rigaslaiks.lv/Raksts.aspx
[2] www.satori.lv/autors/53/Tomass_Sterns_Eliots
[3] www.npr.org/templates/story/story.php
[4] Janovska, M. Pastērs. Rīga: Liesma, 1969, 14. lpp.
[5] Ābolkalne, L. www.apesnovads.lv/gaujienas-pagasts/gaujienas-pagasta-iss-vesturisks-apskats/izcilas-personibas/ojars-vacietis-1933-1983-1952-gada-absolvents/
[6] Ostups, A. Fotogrāfija un šķēres. Rīga: Mansards, 2013, 40. lpp. vai www.satori.lv/raksts/izdruka/3804
[7] Viguls, A. 5:00. Rīga: Mansards, 2012, 5. lpp.
[8] Ķīlis, R. Cik naudas dot humanitārām disciplīnām? www.delfi.lv/news/comment/comment/roberts-kilis-cik-naudas-dot-humanitarajam-disciplinam.d
[9] Ierosmei: www.lu.lv/par/mediji/video/diskusijas/2013/humzin/
