Pasaule ir maza tiem, kuru dzīslās rit cilvēcīgas asinis. Eķrems Eilisli „Milzu sastrēgums”

Pirmkārt, pats teksts spēja gan sasmīdināt, gan saraudināt; otrkārt, prieku raisīja Mairas Asares izjustais tulkojums, turpretī bēdas – ziņa par tulkotājas pāragro nāvi. Treškārt – jo cilvēcīgāks šķita E. Eilisli stāstījums, jo šausminošāks bija konteksts – romāna otrās daļas dēļ esot dedzinātas viņa grāmatas, kā arī izkliegti saukļi „Nāvi Eķremam Eilisli!” un tamlīdzīgi. Šķiet, ka tāda tumsonība nepiestāv 21. gadsimtam, vai ne? Taču šādi notikumi risinājās pirms diviem gadiem Azerbaidžānā... Ceturtkārt, mūsdienu neiecietība pret citu etnisko un reliģisko piederību liek atzīt romānā akcentētās rūgtās patiesības par aktuālām. Eķrems Eilisli (1937) ir azerbaidžāņu prozaiķis, kurš ticis atzīts pat par izcilāko savas valsts rakstnieku, saņēmis dažādus apbalvojumus, bet 2013. gada sākumā, pēc tam, kad pie lasītājiem bija nokļuvusi romāna „Milzu sastrēgums” otrā daļa „Akmens sapņi”, viņam tika atņemts gan Tautas rakstnieka tituls, gan Prezidenta personālā pensija, gan bija jāpārdzīvo jau minētā grāmatu dedzināšana un draudi dzīvībai. Tas gan, cik var noprast no Austrumu valodu un kultūru pārzinātāja Ulda Bērziņa rakstītā grāmatas priekšvārda, autoru nav nobiedējis, jo „tāda ir mana tauta – drošos agrāk vai vēlāk sāk mīlēt” (10).    „Milzu sastrēgums” esot netradicionāls romāns trīs vēstījumos – tā atklāj informācija uz grāmatas vāka. Gan formas, gan satura ziņā – īpaši ja ir zināma jaunāko laiku romāna formas daudzveidība un pazīstams postmodernais fragmentārisms – nebūt nešķiet, ka romāns ir netradicionāls. Tāda varētu būt vienīgi trīs savstarpēji nesaistīto vēstījumu dēvēšana par romānu, jo, neskaitot faktu, ka visi varoņi galvenokārt ir azerbaidžāņi, nekādas vienojošas sižetiskās līnijas starp daļām nav atrodamas un katru no tām – „Jemena”, „Akmens sapņi” un „Milzu sastrēgums” – var lasīt kā patstāvīgu un atsevišķu literāru darbu. Pirmajā un trešajā daļā sastopamies arī ar satīras un ironijas pilnu padomju laika / padomju cilvēka kariķēšanu, kas itin labi ilustrē arī citās bijušajās padomju republikās pieredzēto (tikai tēju mēs nedzeram no apakštasēm). Turpretī otrais vēstījums – „Akmens sapņi” – attēlo azerbaidžāņu un armēņu naidīgās attiecības. „Jemena” ir stāsts par muellimu Sefali, kuram Veselības aizsardzības ministrijas Ceturtās galvenās pārvaldes Otrās poliklīnikas ārsts paziņo jau tāpat jūtamo diagnozi – nostalģiju. Ar to arī sākas Sefali ceļojums laikā un telpā, atmiņās un realitātē. Ja mēģinātu uz horizontālas laika līnijas izkārtot šī stāsta ritējumu, viss noteikti sajuktu, jo arī pašam stāsta varonim, šķiet, reizēm sajūk iedomas, atmiņas un īstenība, atkārtojas vietas, cilvēki un pat situācijas. Ļoti meistarīgi tiek atklāts atmiņas mehānisms, iekonservējot apziņā konkrētus priekšstatus, kas nepakļaujas racionālajam laika plūdumam (ja bērnībā Sefali tēvocim Hiziram bija melns ēzelis, tad amiņās viņam šis ēzelis ir visu laiku), asprātīgi sasaistot pasaules aktualitātes ar galveno varoni (ASV rakstnieks Viljams Folkners sāk līdzināties jau minētajam tēvocim Hiziram, Nīla Ārmstronga vizīte uz Mēness pārtrauc mazā Sefali ticību pēcnāves pasaulei u. tml.), un tas viss tiek papildināts ar krietnu devu vieglas ironijas un lokālām fonētiskām spēlēm (puisi ar importa vārdu – De Golls – vecvecāki sauc par Dogulu, Digulu, Goganu u. tml.). Sefali ir brīvdomīgs, bet viņa draugs Ali Zija, kurš kalpo par galveno satīras mērķi, ir valdošajai varai lojāls, tāpēc noteikti daudziem šķitīs pazīstams, jo tādi ali zijas ir it visur, un, šķiet, viņos tīri fiziski iemiesojas no kanceles deklarētās patiesības, ko saprot arī Sefali: „Tā jaunā doma, kas bija piemeklējusi Sefali, īpaši dziļa, protams, nebija. Viņš pēkšņi saprata: tas, ko sauc par „padomju varu”, tas arī ir Ali Zija – nekas, ka viņš dzer tēju no apakštases un pūš uz to kā ciemavīrs Hizirs!”  „Akmens sapņi” sākas ar zīmīgu epigrāfu: „Lasītājam, ja viņš ir draugs... / lasītāj, sargi savu vēstītaju! / Rozanovs.” (93) Tā ir autora uzruna, apzinoties, kāda reakcija iespējama pēc darba publicēšanas. Sižets iesākas ar cietušā ievešanu traumatoloģijas nodaļā. Smagi piektautais ir pazīstams aktieris Sadajs Sadigli – Azerbaidžānas teātra lepnums. Varonis bija meties aizstāvēt vecu armēni, tāpēc arī pats dabūjis ciest: „Tā nu noturēja viņu par armēni un kā mežonīgi zvēri metās virsū. Kad tur piesteidzos, viņi armēni jau bija nosituši un vecais gulēja zem ūdens. Ja nokavētu kaut minūti, arī šo viņi būtu aizsūtījuši pie vecā armēņa.” (98) Stāsta turpinājumā paralēli savijas Sadigli pagātne, bezsamaņas sapņi un realitāte, kurā no paša Sadigli pāri palicis tikai ķermenis un cilvēki viņam apkārt: nervozais kolēģis, raudošā sieva, sievastēvs un slimnīcas ārsts Farzāni, kurš pats ir pazaudējies starp reliģiju, pienākumiem un cilvēkmīlestību. Caur Eilisas pilsētas vēstures aprakstiem tiek iezīmēts kā skaistais, tā skaudrais un nežēlīgais cilvēku, tautu attiecībās, vēstot gan par masveida armēņu nogalināšanu kādas mājas pagalmā, kur cilvēki tika ievilināti, solot pamiera slēgšanu, gan individuālu cilvēku personību un likteni, aukstasinīgi atsedzot „baļķus savas tautas acīs”, kamēr tā ir pārņemta ar naidu, meklējot „skabargu pie svešajiem”, kuri gadsimtiem ilgi ir bijuši savējie. Kristietība pret islāmu, armēņi pret azerbaidžāņiem, sirdsskaidrība pret nenovīdību tiek pretnostatīti vairākkārt, tiesa gan – līdzjūtību arvien raisot pret armēņiem, kuri, taisnības labad jāsaka, arīdzan ir izlējuši daudz nevainīgu asiņu Azerbaidžānas teritorijā, nevis bijuši tikai bezpalīdzīgi upuri šajā nežēlības triumfā. Tāpēc, no vienas puses, ir saprotams E. Eilisli tautiešu aizvainojums, ka romānā par „sliktajiem” padarīti tikai azerbaidžāņi (tas gan nekādā ziņā neattaisno grāmatu dedzināšanu un nāves lāstus). Eilisa ir kā zaudētā paradīze, kuru savos bezapziņas sapņos cenšas atgūt Sadigli. Lai gan ielās ir lijušas nodevības asinis ne reizi vien, grāmatas autors – tāpat kā šī stāsta galvenais varonis – neizsakāmi mīl savu dzimto pilsētiņu. Turklāt šī nodaļa pilnībā liek novērtēt Mairas Asares tulkojuma kvalitāti – U. Bērziņš min, ka azerbaidžāņu rakstniekam un latviešu tulkotājai ir kopīga izteiksmes plastika, kas īpaši atklājas neparastās Eilisas gaismas aprakstos.    „Akmens sapņu” pēcvārda vietā ir E. Eilisli rakstītā telegramma Azerbaidžānas Republikas prezidentam, lūdzot pārtraukt armēņu kapu un baznīcu iznīcināšanu Eilisā. Ar to autors norāda, cik svarīgs ir viņa sakāmais, vienlīdz atklājot, ka meistarīgi veidotie un spilgtie varoņi, gleznaini aprakstītie dabas skati, sakrālie pārdzīvojumi un spēcīgie simboli nav domāti tikai literatūras gardēža apetītes apmierināšanai – tas viss ir pa īstam, un E. Eilisli grib, lai to saprastu arī lasītjs. Trešajā daļā E. Eilisli atgriežas pie padomju laika sistēmas attēlojuma. Groteskas ir drošības dienesta priekšnieka Elbeja attiecību beigas gan ar savu darbu, gan ar despotisko galveno priekšnieku, kurš vienmēr zina pilnīgi visu un savus mērķus panāk tik rafinētos veidos, ka tie jau balansē uz burvju spēju robežas. Iespējams, tāpēc šī daļa nedaudz atgādina Mihaila Bulgakova romāna „Meistars un Margarita” epizodes, kurās Volands, izraudzījies kādu upuri, atstāj to bez iespējām izmukt no viņam sagādātā soda, lai cik ļoti viņš censtos nezaudēt prātu vai dzīvību. Šīs daļas vienīgais trūkums – pēc grāmatas otrās daļas izlasīšanas viss pārējais šķiet virspusējs, tāpēc neraisa nopietnu interesi. Arī varoņu spriedelēšana pēdējā nodaļā par romāna „Milzu sastrēgums” rakstīšanu šķiet samākslota un pašmērķīga. Runā, ka Azerbaidžānā esot sastopamas deviņas no vienpadsmit pasaulē zināmajām klimatiskajām zonām. Apmēram tikpat daudz emocionālo zonu ir šajā netradicionālajā romānā, ja tas jāvērtē kā kopums. No vienas puses – bezgalīga cilvēkmīlestība, no otras – nepārvarama sajūta, ka cilvēce ir uz pašiznīcības ceļa, kuru patiesībā ir arī pelnījusi. Pasmejies par sīkmanīgajiem, iztapīgajiem ļautiņiem, aizdomājies par dzīves netaisnībām vai pavisam nejauši kādā tēlā ieraugi pats sevi. Jebkurā no šiem variantiem nepamet sajūta, ka Eķremam Eilisli ir taisnība...