Zigmunds Skujiņš. DVD. Tuvplānā par sevi, literatūru, dzīvi un mītiem

Klusā un omulīgā mājas interjerā, neskaitāmu grāmatu ielokā rakstnieks uzsāk savu monologu, pirmkārt, pievēršoties bērnībai, kas pavadīta Maskavas forštatē. Kamera nenovērš „acis” no filmas varoņa, skatītāju uzmanību koncentrējot uz viņa personību, mīmiku, žestiem. Pakāpeniski monologs pārtop par dialogu ar skatītāju. Sākot ar bērnības atmiņām par negaidīti iegūto statista lomu Rīgā iestudētajā „Aīdā”, par viņa tēvam piederējušo avīžu kiosku un līdz pat jauneklīgiem novērojumiem kara laikā un pirmo lepno stāsta publikāciju 1940. gadā, rakstnieka vārdi ir pilni ar nebeidzamu dzīvesprieku. Jaunrades maģija, literatūras maģija, kas „vai ir iekšā, vai nav”, kā saka Skujiņš. Un šie mistiskie pavedieni savā starpā saista pavisam atšķirīgus rakstniekus, tās sasaucas atšķirīgos literāros tekstos. Šī literārā saistība ir ļoti svarīga Zigmundam Skujiņam, jo neredzamā literāro ideju un tēlu apmaiņa notiek arī viņa daiļradē. Piemēram, rakstnieks akcentē pārsteidzošo saikni – draudzīgu un literāru –, kas visas dzīves garumā vienojusi viņu ar Anšlavu Eglīti. Taču jāatzīmē, ka rakstnieka monologam nepiemīt tikai literatūrcentrisks raksturs. Gluži pretēji – Z.Skujiņš neslēpj arī citus savus mākslinieciskos talantus, demonstrējot paša lieliski veidotos draudzīgos saržus un karikatūras par kolēģiem rakstniekiem, neaizmirstot arī sevi (šis saržs ir visnotaļ pārliecinošs un godīgs). Interesanti ir arī Skujiņa sociolingvistiskie novērojumi: rakstnieks pamanījis, ka pasaules valodas ainavas izmaiņas ir notikušas viņa acu priekšā. Zirgu laikmetu nomaina mašīnu un tehnikas pasaule, tehniskais progress maina valodu. Vārdi kļūst veci un maina nozīmes, ienāk jaunas nozīmes. Kamerstila saruna ir principiāli tverta ar tuvplānu, it kā cenšoties izsekot to lineāro vēstījumu, kuru ierosina pats stāstītājs, un neizejot ārpus viņa personīgās telpas. Tādā veidā dokumentālajā filmā it kā tiek atveidota rakstnieka literārā stratēģija. Turklāt stāstījumu nepārtrauc atkāpes, kamera nepamet rakstnieka mājokli – tās pāris istabas, kurās noris saruna. Šis dzīvesstāsts ir domāts ikvienam domātspējīgam skatītājam, un nav svarīgi, vai šis skatītājs ir lasījis Skujiņa darbus, jo saruna nav tik daudz par literatūru, cik par dzīves radošu uztveri. Sociālās atmiņas rekonstrukcijas ziņā intervija ar Skujiņu ir vērtīga arī kā pagātnes attēlojums. Atminoties bērnību, jaunību un pirmos literāros mēģinājumus, stāstnieks neviļus ieskicē arī vēsturisko kontekstu un pat pievieno interesantus etnogrāfiskus un lingvistiskus novērojumus. Rakstnieks atceras, kā, būdams pavisam mazs, Daugavā apguvis peldētprasmi, kā baskājains skraidījis pa Rīgas ielām, kā vērojis lidmašīnas... Z. Skujiņam ir pat saglabājies „Radio Žurnāla” eksemplārs, kas datēts ar 1940. gadu – tajā ir pirmais rakstnieka publicētais stāsts. Ar smaidu Skujiņš atceras arī savu žurnālista darbu Padomju Latvijas laikā – darbu, kas viņu padarījis par lielu ciniķi. Protams, viņš neapmeklēja tās neskaitāmās rūpnīcas un fabrikas, par kurām ir veidojis reportāžas, bet gan slavinājis sasniegumus, piemēram, piensaimniecībā, sēžot pie sava rakstāmgalda. Šajā ziņā latviešu rakstnieka dzīves fakti sakrīt ar kāda cita pazīstama prozaiķa likteni – Sergejs Dovlatovs, kā zināms, arī ilgi un cītīgi ir strādājis Tallinas un Ļeņingradas avīzēs. Neskatoties uz cinismu, kas rakstnieka apziņā ir veidojies kā reakcija pret padomju sistēmu, Skujiņa tā laika literārie teksti ir mīlestības un maiguma pilni. Ar neslēptu sajūsmu rakstnieks rāda sava interjera rotājumu – lielisku, senatnīgu darbagaldu (sekretariātu), kuru rakstnieks kopā ar meitu pavisam nejauši ir atradis „Gostinij dvor” (Гостиный двор) toreizējā Ļeņingradā. Tieši šis sekretariāts, rotāts ar monogrammām un eņģelīšiem, parādās Skujiņa stāstā „Balzams”. „Lietas stāsta, jā,” ar cieņu saka rakstnieks. Priekšmetiskā pasaule atveras rakstnieka tekstu mākslinieciskajā telpā. Lietas glabā savus stāstus, un autors cenšas tos atminēt. Tāpat autors ar lielu prieku un mīlestību stāsta par savu sievu, kas visas dzīves garumā ir palīdzējusi un atbalstījusi, bijusi pat viens no galvenajiem viņa darbu kritiķiem un redaktoriem. Filma par Zigmundu Skujiņu aptver ne tikai vienas personības dzīvesstāstu, bet arī ievērojamu laika nogriezni 20. gadsimtā, šim laikam esot ļoti pretrunīgam. Rakstnieka dzīvesstāsts liecina, ka viņš ir smalki un patiesi tvēris dzīves mirkļus, veidojot lieliskas pagātnes dzīves ainu ilustrācijas. Dzīves, kas ir tik daudzveidīga, tverta caur literatūras prizmu. Patīkamu skatīšanos!   No krievu valodas tulkojusi Jūlija Dibovska.